Ceļš uz vienprātību
“Bet, ja jūs savā starpā kožaties un ēdaties, tad pielūkojiet, ka jūs cits citu neaprijat!” [Gal.5:15]
Ar šiem vārdiem Pāvils apliecina, ka tad, kad bezdievīgi mācītāji ir nopostījuši īsto pamatu, proti, ticību Kristum, draudzēs vairs nevar saglabāties miers un vienprātība — ne mācībā, ne dzīvē.
Tā notiek, ka viens otru kož un aprij, tas ir, tiesā un noraida, un galu galā aiziet bojā. To pierāda ne tikai Raksti, bet arī visu laiku piemēri.
Tā tas arvien notiek — viena sekta dzemdē nākamo. Kad Gara vienība ir izpostīta vai pazaudēta, nav iespējams, ka saglabātos vienprātība dzīvē un mācībā — kā vienā tā otrā rodas arvien jauni maldi, un tā tas turpinās bezgalīgi.
Pāvils māca, ka ir jāizvairās no strīdu iemesliem, un parāda, kā no tiem izvairīties. Viņš saka: šis ir ceļš uz vienprātību. Lai katrs pilda savu pienākumu tajā kārtā, kurā Dievs viņu ir aicinājis. Lai neviens nepaaugstinās pār citiem, lai neslavē sevi un nejūtas labāks par otru, bet mīlestībā kalpo citiem.
Ir grūti un bīstami mācīt, ka tiekam attaisnoti tikai ar ticību, bez darbiem, tomēr tajā pašā laikā prasīt arī darbus. Ja šajā lietā Kristus kalpi un Dieva noslēpumu namturi [1.Kor.4:1], kam uzticēts pareizi izšķirt patiesības Vārdu [2.Tim.2:15], nav uzticami un gudri, tad ticība un darbi tiek sajaukti kopā. Katra no šīm mācībām — par ticību un par darbiem — ir ļaudīm rūpīgi jāmāca un jāliek pie sirds, tomēr tādā veidā, lai katra paliktu savās īstajās robežās.
Ieskaties