Iebildumi pret dievišķo monergismu atgriešanā

No visiem daudzajiem iebildumiem, kas ir izteikti pret biblisko mācību, ka vienīgi Dievs atgriež cilvēkus, sīkāku uzmanību ir pelnījuši sekojošie:

1. Tā kā Dievs savā vārdā pieprasa no cilvēkiem grēku nožēlu jeb atgriešanos no grēkiem (Ap.d.16:31; Mk.1:15), tad cilvēkam ir jābūt spējīgam vismaz daļēji atgriezties pašam. Uz to mēs atbildam, ka Dieva pavēles nevar izdarīt secinājumus par cilvēka spējām tikt ar tām galā. No nepieciešamības līdz spēšanai konsekvence nepastāv.

   Gluži otrādi, Dieva pavēles un pamudinājumi ir līdzekļi, ar kuru palīdzību Dievs izraisa to, ko pats pieprasa. Tā ar bauslības pavēļu palīdzību (admonitiones legales) Viņš dara cilvēku pazemīgu un izraisa viņā patiesu grēku atziņu (Lk.10:28; Rom.3:20), savukārt ar Evaņģēlija vēsts palīdzību Viņš izraisa cilvēkos patiesu ticību (Mt.11:28). Kā analogu dievišķai metodei, ar kuras palīdzību Viņš caur savu visuvareno vārdu izraisa to, ko vēlas, mēs varētu minēt Lācara augšāmcelšanos (Jņ.11:43-44; skat. arī Ap.d.3:6) un radīšanas darbu (I Moz. 1:3 un tālāk). Tādēļ mēs nedrīkstam domāt tā: “Kādēļ likt cilvēkiem darīt to, ko viņi tik un tā nespēj? Kādēļ likt cilvēkam ticēt, ja viņš to nespēj?” bet mums ir jāuzskata gan admonitiones legales, gan admonitiones evangelicae par iedarbīgiem līdzekļiem, ar kuru palīdzību Dievs īsteno savu žēlīgo mērķi – glābj grēciniekus. Raksti skaidri apliecina, ka sinergistu argumentam “No nepieciešamības līdz spēšanai pastāv konsekvence.” nav pamatojuma (Mt.11:28; sal. ar Jņ.6:44).

   Runājot par tādiem nosacījuma palīgteikumiem, kā, piemēram, Rom.10:9, ir jāsaka, ka tajos patiesībā nav ietverti nosacījumi, bet gan līdzekļi, ar kuru palīdzību Dievs pestī cilvēku. Tā frāze: “Ja tu [..] savā sirdī ticēsi, [..] tu tiksi izglābts,” nozīmē neko citu, kā vien: “No ticības tu tiksi pestīts.”

2. Ja vien cilvēks nelīdzdarbojas savā pestīšanā, tad tā kļūst par piespiedu aktu (coactio), citiem vārdiem, šajā gadījumā cilvēks tiek pestīts ar neatvairāmās žēlastības palīdzību, ko noliedz Raksti. Uz to mēs atbildam, ka šāds iebildums neņem vērā pašu atgriešanās dabu, saskaņā ar kuru Dievs ar savu žēlastības līdzekļu palīdzību padara negribīgos par gribošiem (Jņ.6:44). Atgriešanās nav akts, kura laikā Dievs uzspiež grēciniekam to, ko tas pats nevēlas, bet gan Viņa žēlīgs aicinājums (Jņ.6:44: [ja Tēvs viņu] nevelk), ar kura palīdzību Viņš izraisa cilvēkā gan gribu, gan arī pašu notiekošo (Fil.2:23). Luters trāpīgi norāda, ka Dievs, atgriežot cilvēku, nevelk viņu līdzīgi bendem, kurš velk uz karātavām noziedznieku, bet gan aicina viņu, ar žēlastības līdzekļu palīdzību “mīkstinot un mainot viņa sirdi.”
   

   “Tā ir draudzīga aicināšana un pie sevis vilkšana, kā citkārt brīnumjauks cilvēks pievelk ļaudis pie sevis.”

3. Dievs izraisa spējas ticēt, taču ne pašu ticību, jeb Viņš sagatavo cilvēku pestīšanai, taču neveic to, galīgais lēmums ir atkarīgs no paša cilvēka. Uz to mēs atbildam, ka, saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, jau pati ticība ir Dieva darbs un dāvana (Fil.1:29; Ef.1:19-20; Fil.2:13). Mēs patiešām piekrītam, ka Dievs izraisa cilvēkā spējas ticēt, taču, tiklīdz kā cilvēkam tiek dotas šīs spējas, viņš vairs nav garīgi miris, bet gan ir dzīvs Kristū, vai arī, kas ir viens un tas pats, viņš ir jau atgriezies. Šajā gadījumā ir darīts gals garīgajai nāvei un tās vietā cilvēka sirdī ir iesēta garīgā dzīvība.

   Tieši tā ir jāskaidro arī labi pazīstamais Konkordijas formulas izteikums, kuru sinergisti ir tik bieži citējuši savu uzskatu argumentēšanai:

   “Atgriešanās ir tādas Svētā Gara izraisītas pārmaiņas cilvēka prātā, gribā un sirdī, ka cilvēks, pateicoties šai Svētā Gara darbībai, var pieņemt viņam piedāvāto žēlastību (qua homo potest oblatam gratiam apprehendere).”

   Saskaņā ar Konkordijas formulu, cilvēks, kurš var pieņemt viņam piedāvāto žēlastību, jau ir atgriezies, jo nedaudz tālāk tā skaidri paziņo:

   “Vecais cilvēks ar visu savu būtni pretojas Dievam un visā pilnībā ir grēka kalps (Jņ.8:34; Rom.6:16). Turpretī jaunais cilvēks, saskaņā ar savu iekšējo dabu, priecājas par Dieva bauslību.”

   Tātad, mūsu ticības apliecību nevar citēt, lai pamatotu šo modificēto sinergistu mācību, kura apgalvo, ka cilvēks var atgriezties, pareizi lietojot savas jaunās garīgās dotības, kuras viņš ir saņēmis no Dieva (Latermans, Georga Kaliksta skolnieks), vai, kas ir viens un tas pats, ka viņš var atgriezties pēc tam, kad Dievs ir viņam devis spējas ticēt.

4. Ja cilvēks nelīdzdarbojas savā atgriešanā, tad nevis viņš pats, bet gan Svētais Gars ir tas, kurš tic; citiem vārdiem, šādā gadījumā ticības subjekts ir nevis cilvēks, bet gan Svētais Gars. Tomēr, ja šis arguments būtu patiess, tad tas attiektos arī uz cilvēka dabisko dzīvi, jo Dievs “dod visiem dzīvību, elpu un visu” (Ap.d.17:25). Tomēr, lai arī Dievs ir vienīgais cilvēka dzīves autors un uzturētājs (Ap.d.17:28), jebkurš saprātīgs cilvēks piekritīs, ka viņš pats dzīvo, darbojas, strādā, ēd, raud, priecājas utt.; citiem vārdiem, ka cilvēka dzīvība un darbība pieder pašam cilvēkam.
5. Ja cilvēks var atvairīt dievišķo žēlastību, tādējādi kavējot dievišķo žēlastību (Mt.23:37), tad viņš var šo žēlastību arī veicināt, tādējādi nodrošinot pats savu pestīšanu. Īsāk izsakoties, ja cilvēks var sevi pazudināt, tad viņam ir jāvar sevi arī pestīt. Uz to mēs atbildam, ka šādam secinājumam nav pamata. Jo, lai arī Raksti atzīst cilvēka spējas pazudināt sevi (Hoz.13:9; Ap.d.7:51), tie nepārprotami noliedz to, ka cilvēka spēkos būtu sevi pestīt (1.Kor.2:14; Rom.8:7; Fil.2:13). Tādēļ mēs nedrīkstam secināt, ka no nolieguma seko arī apstiprinājums. Tas, kas attiecas uz Žēlastības valstību, attiecas arī uz Dabas valstību. Cilvēks var izdarīt pašnāvību, pārtraucot savu dzīvību, taču viņš nespēj to atjaunot. Tātad, atgriešanās valstībā cilvēka spēja negribēt neatbilst spējai gribēt.
6. Ja cilvēks nav spējīgs līdzdarboties savā atgriešanā, tad atgriešana nav “morāls” process. Lai varētu adekvāti apskatīt šo argumentu, mums ir jāpatur prātā, ka termins morāls ir visai neskaidrs. Mēs atzīstam, ka atgriešanās ir “morāls” akts, tādā nozīmē, ka, atgriežot cilvēku, Dievs neapietas ar viņu kā ar nedzīvu būtni (akmeni vai koka gabalu), bet gan kā ar personīgu, morālu būtni, kura apveltīta ar saprātu un gribu. Šādā ziņā atgriešanos patiešām varētu dēvēt par morālu procesu, jo Svētais Gars tajā apgaismo prātu, maina cilvēka gribu un šķīstī viņa sirdi. Tomēr atgriešanās nav “morāls process” tādā nozīmē, kā to domā sinergisti, proti, ka cilvēks savā atdzimšanā sadarbojas ar dievišķo žēlastību, jo Raksti, no vienas puses, noliedz, ka cilvēkam būtu iespējams pašam atgriezties (1.Kor.2:14; Jņ.6:44; Ef.2:1, 5) un, no otras puses, nepārprotami apliecina, ka Dievs ir vienīgais cilvēka atgriešanas cēlonis (Ef.1:19-20; 2:10; 2.Kor.4:6; Jņ.1:12-13). Šī iemesla dēļ arī Konkordijas formula pamatoti apgalvo:
   

   “Mūsu samaitātās gribas atgriešana, kas nav nekas cits, kā tās uzmodināšana no garīgās nāves, ir vienīgi un tikai Dieva darbs, tāpat kā arī miesas atdzīvināšanu un augšāmcelšanu paveic vienīgi Viņš.”

7. Atgriešanās ir “brīvs” cilvēkā notiekošs process (cilvēks sevi brīvi atgriež). Uz šādu argumentu mēs atbildam, ka, ja termins “brīvs” tiek lietots kā pretstats terminam “piespiedus,” tad tāds pielietojums ir pareizs, jo atgriešanās ir Dieva veikta darbība, ar kuras palīdzību Viņš negribīgos pārvērš [žēlastību] gribošajos (Ex nolentibus gratiam volentes gratiam facit). Taču termins “brīvs” nevar tikt attiecināts uz atgriešanos sinergiskā nozīmē, apgalvojot, ka cilvēks pirms atgriešanās ir “neitrāls,” tā ka viņš var izšķirties vai nu par, vai pret žēlastību (tā ka viņš var gribēt vai negribēt). Runājot par cilvēka attiecībām ar Dievu un Viņa valstību, neitralitāte nepastāv, jo cilvēks ir vai nu ar, vai pret Kristu (Mt.12:30; Lk.9:50). Luters raksta:
   

   “Šeit nav vidusceļa; jo mēs atrodamies vai nu velna varā, viņa gūstā, vai arī esam pakļauti Pestītājam Kristum debesīs.

   Tādēļ ikviens cilvēks dzīvo vai nu ar Kristu un pret velnu, vai ar velnu un pret Kristu.”

8. Cilvēks var līdzdarboties savā atgriešanā, jo viņš ir spējīgs uz laicīgu taisnību (laicīga taisnība, dabiskais godīgums). Atbildot uz šo argumentu, mēs sakām, ka, lai arī pēc savas dabas cilvēks patiešām ir spējīgs uz laicīgu taisnību (iustitia civilis), viņš pats par sevi nav spējīgs uz garīgu taisnību (iustitia spiritualis). Ārēji viņš tiešām var atturēties no atklātiem grēkiem, taču iekšēji viņš nespēj patiesi mīlēt Dievu, vai turēt Viņa baušļus, jo ar visu savu ārējo taisnību Viņš Kristus Evaņģēlijam, bet gan ienīst to un pretojas tam (1.Kor.2:14). Farizeji gozējās laicīgās taisnības saulē, tomēr Kristus par viņiem sacīja: “.. muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs” (Mt.21:31). Neskatoties uz savu “laicīgo taisnību,” šīs pasaules valdnieki ir situši krustā godības Kungu (1.Kor.2:8). Pat “vislabākajiem” jūdiem krustā sistais Kristus ir apgrēcība un pat “vislabākajiem” pagāniem Viņš ir ģeķība (1.Kor.1:23), līdz kamēr tie atgriežas (1.Kor.1:24).
9. Cilvēks var līdzdarboties savā atgriešanā, jo viņš var ārēji lietot žēlastības līdzekļus, t.i., apemklēt baznīcu, lasīt Bībeli utt.. Mēs neapšaubam to, ka cilvēks pēc savas dabas var ārēji lietot žēlastības līdzekļus, kā to apliecina arī Konkordijas formula:
   

   “Šo vārdu cilvēks var ārēji uzklausīt un lasīt, pat ja viņš nav atgriezies pie Dieva un atdzimis; jo šajās ārējās lietās, kā jau mēs to iepriekš atzīmējām, cilvēkam jau kopš grēkā krišanas ir zināma brīvā griba, tā ka viņš var iet uz baznīcu un uzklausīt vai neuzklausīt sprediķi.”

   Tomēr šāda ārēja žēlastības līdzekļu lietošana nenozīmē, ka cilvēks ir spējīgs atgriezties no saviem grēkiem un ticēt uz Kristu, jo pat lasot vai uzklausot Dieva vārdu, “apsegs paliek izklāts pār viņu sirdīm” (2.Kor.3:15), kurš “zūd ar Kristu” (2.Kor.3:14), proti, līdz ar ticību Kristum, kuru izraisa Svētais Gars (2.Kor.3:16-18).

10. Ja atgriešanos cilvēkā izraisa vienīgi Dievs, tad nevar uzskatīt, ka Viņš patiešām vēlas, lai visi cilvēki tiktu glābti, jo Viņš taču neatgriež visus grēciniekus. Uz to mēs atbildam, ka Svētie Raksti māca gan sola gratia, gan sola universalis, proti, ka vienīgi Dievs atgriež un pestī grēciniekus un ka Viņš patiešām vēlas pestīt visus grēciniekus. Tādēļ ir jāmāca abas šīs mācības, neizmainot tās un neuzstādot kādus papildus nosacījumus. Te jāatzīst, ka šādā gadījumā teologam nākas saskarties ar smagu problēmu, kuru cilvēka saprāts nespēj atrisināt: “Kādēļ tad visi netiek pestīti?” (Kāpēc citi jā, bet citi nē? Kāpēc citi ir pārējiem priekšā?). Kalvinisms atrisina šo problēmu, noliedzot universalis gratia; sinergisms – noliedzot sola gratia, savukārt teolgs, kurš ir uzticīgs Rakstiem, vispār nemēģina atrisināt šo problēmu, gluži tāpat kā viņš nemēģina atrisināt arī tos noslēpumus, kuri saistās ar Svēto Trīsvienību, personīgo vienību, reālo klātbūtni utt.. Saprāts patiešām mums apgalvo: “Tā kā visi cilvēki atrodas vienādā vainas stāvoklī (in eadem culpa) un cilvēkus var glābt vienīgi Dievs (sola gratia), kurš patiešām vēlas glābt visus cilvēkus (universalis gratia), tad visiem cilvēkiem arī būtu jātiek glābtiem. Taču īsts teologs neatzīst saprātu par savas ticības [atziņas] principu (principum cognoscendi); viņu saista Raksti kā vienīgais ticības avots un likums, kurš tomēr nesniedz izskaidrojumu šim teoloģiskajam aplim.

    Raksti patiešām apstiprina, ka Dievs ir vienīgais cilvēka atgriešanas un pestīšanas iemesls (Fil.2:13; Ef.1:19-20) un, no otras puses, ka neatgriezies cilvēks pats ir vainīgs savā pazušanā (Mt.23:37; Ap.d.7:51; Hoz.13:9). Taču tas neizskaidro to, kādēļ no diviem grēciniekiem, kuriem piemīt vienāda vaina (Dāvids, Sauls; Pēteris, Jūda), viens tiek pestīts, bet otrs – nē. Šī iemesla dēļ mēs noraidām Melanhtona argumentāciju:

    “Tā kā apsolījums ir vispārējs un Dievam nav pretrunīgu vēlmju, tad no tā neizbēgami izriet, ka pastāv kāds konkrēts iemesls (kāds atšķirības iemesls), kādēļ Sauls tika atraidīts, bet Dāvids – pestīts; proti, viņu abu rīcībā ir bijušas kādas noteiktas atšķirības (aliqua actio dissimilis).”

    Šis sinergiskais izskaidrojums, bez šaubām, apmierina cilvēka saprātu, jo tas izskaidro, kādēļ viens tiek pestīts, bet otrs nonāk pazušanā; taču tas noliedz sola gratia un tādējādi ignorē centrālo Rakstu mācību.

    Konkordijas formula skaidri norāda to nostāju, kāda būtu jāieņem teologam, saskaroties ar izredzēšanas un atgriešanās noslēpumiem:

    “Tādējādi nav nekādu šaubu, ka Dievs vēl pirms pasaules radīšanas precīzi un nešaubīgi zināja, un arī tagad zina, kurš no aicinātajiem ticēs un kurš neticēs. [..] Tomēr, tā kā Dievs ir paturējis šo noslēpumu savā gudrajā prātā un savā Svētajā vārdā nav mums par to neko sacījis un vēl jo mazāk vēlējies, lai mēs tajā iedziļinātos ar savām domām, bet gan visā nopietnībā aicinājis mūs to nedarīt (Rom.11:33 un tālāk), tad mums šie jautājumi nav jāapspriež, nav jāintersējas par tiem un nav jāizdara nekādi secinājumi, bet gan ir jāturas pie Viņa atklātā vārda, uz kuru Viņš pats mums arī norāda. [..] Līdzīgi arī tad, kad mēs redzam, [..] ka kāds ir nocietināts un akls, ka viņš atrodas sava ļaunā saprāta varā, savukārt kāds cits, kurš patiesībā ir tikpat lielā mērā vainīgs, tomēr tiek atgriezts utt. – šiem un līdzīgiem jautājumiem Sv. Pāvils (Rom.11:22 un tālāk) nosaka mums konkrētu robežu, tālāk par kuru mums nevajadzētu iet, proti, ka no vienas puses mums ir jāatzīst Dieva sods (jo Viņš mums pavēl tajos, kas iet pazušanā, saskatīt Viņa taisno sodu par to grēkiem). Jo, ja Dievs, sodot kādu zemi vai tautu par to, ka tā ir ienīdusi Viņa vārdu, soda arī tās pēcnācējus, tad tas ir pelnīts sods par viņu grēkiem, utt..”