Apustuļu ticības apliecības izskaidrojums

Ticības apliecība ir sadalīta trijās galvenajās daļās, un katrā tiek runāts par vienu no trijām svētās un dievišķās Trīsvienības personām. Pirmais — Tēvs, otrais — Dēls un trešais — Svētais Gars. Pēdējais no minētajiem ir vissvarīgākā Apustuļu ticības apliecības daļa, pārējās tiek balstītas uz šo vienu.

Ievērojiet, ka ticība šeit tiek realizēta divos veidos. Pirmkārt, ticība par Dievu, kas nozīmē, ka es ticu, ka tas, kas ir teikts par Dievu, ir patiesība; tāpat kā es varētu teikt, ka es ticu tam, ka patiesība ir tas, ko cilvēki saka par turkiem, sātanu vai elli. Šāda veida ticība drīzāk ir zināšanas un novērojumi, nevis ticības apliecība kā tāda. Otra veida ticība ir ticība Dievam — ne tikai tas, ka es ticu tam, kas ir teikts par Dievu, bet tas, ka es Viņam uzticos, ka es uzdrošinos un uzņemos risku darboties kopā ar Dievu, nešaubīgi ticot tam, ka tas, kā Viņš pret mani attieksies un ko Viņš darīs ar mani, būs tieši tas, kas rakstīts Svētajos Rakstos. Tā es neticu nevienam cilvēkam, lai arī cik svarīgs viņš nebūtu. Es varu ticēt, ka kāds cilvēks ir ļoti ticīgs, reliģiozs, taču tas nav iemesls, lai es viņam veltītu savu dzīvi. Tikai tāda ticība, kas dzīvē un nāvē visu uztic tam, kas ir teikts Dieva Svētajos Rakstos, padara cilvēku par kristieti un sniedz viņam visu, ko viņš vēlas no Dieva. Nevienai samaitātai vai liekulīgai sirdij šādas ticības nav; tā ir tā dzīvā ticība, ko pieprasa pirmais bauslis: Es esmu Dievs, tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.

Tāpēc veids, kādā jūs sakāt Es ticu “uz”, ir gudri izvēlēts un ir rūpīgi jāiegaumē; mēs nesakām “Es ticu, ka ir tāds Dievs Tēvs” vai “Es ticu par Tēvu”, bet gan “Es ticu uz Dievu Tēvu (Dievam Tēvam), uz Jēzu Kristu (Jēzum Kristum), uz Svēto Garu (Svētajam Garam)”. Un šo ticību ir devis pats Dievs, un caur to mēs apliecinām Kristus un Svētā Gara dievišķumu, tādā veidā ticot Svētajam Garam tāpat, kā mēs ticam Tēvam. Un tāpat kā ir ticība trijām personām, tā šīs trīs personas ir viens Dievs.

PIRMĀ TICĪBAS APLIECĪBAS DAĻA

Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju.

Tas nozīmē: es atsakos no ļaunā gara, visiem elkiem, visas pesteļošanas un visas nepatiesas ticības.

Es neuzticos nevienam cilvēkam uz zemes, ne sev, saviem spēkiem, savām prasmēm, saviem īpašumiem, savai dievbijībai, ne kam citam, kas man varētu piederēt.

Es neuzticos nevienai radībai, lai tā būtu debesīs vai uz zemes.

Es uzņemos risku uzticēties tikai vienam, neredzamam, neizprotamam un vienīgajam Dievam, kurš radījis debesis un zemi un kurš vienīgais ir visas radības Valdītājs. Un es nebaidos no sātana ļaunuma un viņa pulkiem, jo Dievs valda pār tiem visiem.

Es nesāktu ticēt Dievam mazāk, pat ja visi mani pamestu vai vajātu.

Es neticētu Dievam mazāk, ja es būtu nabags, neizglītots, neskolots, nicināts vai būtu apdalīts visos veidos.

Es neticu mazāk, kaut arī esmu grēcinieks. Jo šāda ticība nepārprotami pacelsies pāri visam, kas eksistē vai neeksistē, pāri grēkiem un šķīstībai, un visam citam, pilnībā uzticoties Dievam, kā to liek pirmais bauslis.

Es neprasu Dievam nevienu zīmi, lai Viņu pārbaudītu.

Es ticu Viņam nelokāmi, lai arī cik ilgi Viņš varētu likt gaidīt, nenorādot ne mērķi, ne laiku, ne veidu [kādā Dievs man atbildētu], bet es atstāju visu Viņa dievišķajai gribai brīvā, neviltotā un patiesā ticībā.

Ja Viņš ir visuvarens, kā man pietrūktu, ko Dievs man nevarētu dot vai darīt manā labā?

Ja Viņš ir debesu un zemes Radītājs un Kungs pāri visām lietām, kurš gan tad spētu man kaut ko atņemt vai darīt man ļaunu (Rom. 8:31)? Kā gan varētu būt citādāk kā vien tā, ka visas lietas man tiek darītas labi (Rom. 8:28), ja Dievs, kam paklausa un uzticas visa radība, ir labi noskaņots pret mani?

Ja Viņš ir Dievs, Viņš var un vēlas darīt man visu to labāko. Viņš ir Tēvs, un tāpēc Viņš to visu darīs ar prieku.

Un, tā kā es to neapšaubu un uzticos Viņam, es droši esmu Viņa bērns, kalps un mūžības mantinieks, un tas viss man būs, ja es ticēšu.

OTRĀ DAĻA

(Es ticu) uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.

Es ne tikai ticu, ka tas nozīmē to, ka Jēzus Kristus ir patiess Dieva Dēls, radies no Viņa mūžībā ar mūžīgu dievišķu dabu un būtību, bet es arī ticu, ka Tēvs visas lietas ir pakārtojis Viņam, ka saskaņā ar Viņa cilvēcisko dabu Viņš ir iecelts par vienu Kungu pār mani un visām lietām, kuras Viņš Savā dievišķībā ir radījis kopā ar Tēvu.

Es ticu, ka neviens nevar ticēt Tēvam un ka neviens nevar nākt pie Viņa ne ar kādām spējām, darbiem, sapratni vai jebko citu, ko varētu nosaukt debesīs vai uz zemes (Ef. 3:15). Šī ticība ir iespējama tikai Jēzū Kristū un caur Viņu, Viņa vienīgo Dēlu, tas ir, caur ticību Viņa vārdā un augstībā.

Es noteikti ticu, ka manis dēļ Kristus tika ieņemts no Svētā Gara, ne caur cilvēcīgu vai miesisku darbību, bez fiziska tēva, bez cilvēka sēklas, lai Viņš man un visiem tiem, kas Viņam tic, dotu šķīstu, garīgu būtni, attīrot mani no manas grēcīgās, miesiskās, netīrās, peļamās dabas (Ps.51:5) — visu šo caur Viņa un visuvarenā Tēva žēlsirdīgo gribu.

Es ticu, ka manis dēļ Viņš piedzima no neaptraipītās Jaunavas Marijas, nemainot viņas fizisko un garīgo nevainību, lai saskaņā ar Viņa tēvišķo žēlsirdību Viņš varētu padarīt manu grēcīgo un peļamo dzimšanu svētītu, nevainīgu un tīru, kā Viņš to dara visiem tiem, kas Viņam tic.

Es ticu, ka par maniem un visu ticīgo grēkiem Kristus uzņēmās ciešanas pie krusta, tādā veidā pārveidojot visas ciešanas un ikvienu krustu par svētību, nedarot pāri ticīgajiem, bet pat dziedinot un darot to viņu labā. Es ticu, ka Kristus nomira un tika aprakts, lai nonāvētu manus grēkus (2.Tim.1:10) un apraktu tos, darot to visiem ticīgajiem, un Viņš pat iznīcināja nāvi (1.Kor.15:26), pārveidojot to par kaut ko, kas nedara pāri, bet ir jūsu labā (Fil.1:10) un ir dziedinoša ticīgajiem.

Es ticu, ka manis un visu to, kas Viņam tic, labā Kristus nokāpa ellē, lai pakļautu sātanu (1.Pēt.3:18-20) un turētu viņu gūstā līdz ar viņa varu, viltību un ļaunprātību, lai sātans man vairs nevarētu kaitēt, un ka Viņš atbrīvoja mani no (mūžīgajām) elles sāpēm, pārveidojot tās par kaut ko neiznīcinošu un dziedinošu.

Es ticu, ka Viņš trešajā dienā tika piecelts no mirušajiem, lai man un visiem ticīgajiem dotu jaunu dzīvi, tādā veidā ar Viņa žēlastību un garu atmodinot mūs kopā ar Viņu, lai mēs vairs negrēkotu (Rom.6:4; Gal.2:20), bet kalpotu Viņam ar žēlastību un šķīstību, tādā veidā pildot Dieva baušļus.

Es ticu, ka Viņš uzkāpa debesīs un saņēma varu un pagodinājumu pār visiem eņģeļiem un radībām (Fil. 2:9–10) un tagad sēž pie Dieva labās rokas (Ef. 1:20–22). Tas nozīmē, ka Viņš ir Ķēniņš un Kungs pār visu, kas ir Dieva radīts, debesīs, uz zemes un ellē. Tādēļ Viņš man un visiem ticīgajiem var palīdzēt visās nedienās un cīņā ar visiem ienaidniekiem un pretiniekiem (Rom.8:38–39).

Es ticu, ka pastarā dienā Kristus atgriezīsies no debesīm, lai tiesātu tos, kas tajā laikā ir dzīvi, un tos, kas pirms tās dienas ir miruši (1. Tes. 4:16–17), ka visiem cilvēkiem, eņģeļiem un velniem šajā dienā būs jāstājas Viņa troņa priekšā (Mt.18:35; Rom.14:10; 1.Pēt.1:17) un jāskata Viņš vaigā. Tad Viņš mani un visus, kas Viņam tic, atbrīvos no miesiskās nāves un vājuma un mūžīgi sodīs Viņa ienaidniekus un pretiniekus, un atbrīvos mūs no viņu varas uz mūžīgiem laikiem (Atkl. 20:11–14).

TREŠĀ DAĻA

Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristīgu Baznīcu, svēto sadraudzi, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un miesas augšāmcelšanos.

Es ticu ne tikai tam, ko tas nozīmē — ka Svētais Gars ir patiess Dievs kopā ar Tēvu un Dēlu — bet arī tam, ka vienīgi caur Svētā Gara darbiem ir iespējams nonākt pie Tēva caur Kristu un Viņa dzīvi, Viņa ciešanām un nāvi, un visu, kas par Viņu ir teikts Svētajos Rakstos, un neviens nespēj neko no minētā piesavināties sev. Darbojoties caur Garu, Tēvs un Dēls atdzīvina, pamodina, sauc un rada manī un visos, kas ir Viņa, jaunu dzīvi. Tādā veidā Gars Kristū un caur Viņu uzmundrina, iesvētī un atmodina mūsos garu un ved mūs pie Tēva, ar kuru Gars darbojas un dod dzīvību visās vietās.

Es ticu, ka visā pasaulē ir tikai viena svēta, kristīga Baznīca, kas nav nekas cits kā svētā sadraudze vai sanāksme — dievbijīgi ticīgie zemes virsū. Baznīcu sapulcina, uztur un vada Svētais Gars, kurš veido tās izaugsmi diendienā ar sakramentu un Dieva Vārda palīdzību.

Es ticu, ka nevar tikt glābts neviens, kas nav šajā sadraudzē vai sanāksmē, saderīgi daloties ar to pašu ticību, tiem pašiem Rakstiem, sakramentiem, cerību un mīlestību. Un es ticu, ka neviens jūds, ķeceris, pagāns vai grēcinieks nevar tikt glābts kopā ar šo sadraudzi, ja vien viņš nav saskaņojies ar to un apvienojies ar to visās lietās.

Es ticu, ka šajā kopienā vai kristīgajā pasaulē visas lietas tiek turētas kopā; kas pieder vienam, pieder visiem un nevienam nav pilnīgas tiesības pār kādu lietu. Tādēļ visu kristiešu kopienu visas lūgšanas un labie darbi dod man un visiem ticīgajiem labumu, palīdz un stiprina mūs visos laikos, gan dzīvē, gan nāvē, un saskaņā ar Svētā Pāvila vārdiem katrs viens nes cita nastu (Gal. 6:2).

Es ticu, ka nekur citur kā šajā kopienā ir atrodama grēku piedošana un ka ārpus tās nekas nevar palīdzēt to iegūt — nekādi labi darbi, lai cik daudz vai cik vareni tie nebūtu; un ka šajā kopienā nekas nevar padarīt spēkā neesošu šo grēku piedošanu, neskatoties uz to, cik ļoti un bieži kāds grēkotu; un ka šāda piedošana pastāv tik ilgi, cik pastāv šī kopiena. Šai kopienai Kristus ir iedevis atslēgu varu, Mateja 18 (:18) sakot: “Ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs.” To pašu Viņš teica Pēterim kā atsevišķam cilvēkam, kas pārstāvēja vienu vienīgo baznīcu. “Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs” utt, Mt.16[:18–19].

Es ticu, ka nākotnē būs augšāmcelšanās no mirušiem, kurā caur Svēto Garu visa miesa tiks piecelta no mirušiem, tas ir, visi cilvēki, gan labie, gan ļaunie tiks piecelti no mirušiem dzīvā veidā tajā pašā miesā, kādā tie nomira, tika aprakti un satrūdēja vai izzuda dažādos veidos.

Es ticu uz svētu mūžīgo dzīvi pēc augšāmcelšanās un uz grēcinieku mūžīgo miršanu. Un man nav šaubu par to, ka Tēvs caur Savu Dēlu Jēzu Kristu mūsu Kungu un ar Svēto Garu ļaus tam visam ar mani notikt. Es saku “āmen”, tas ir, tā ir droša un uzticama patiesība.