Idioti pret ekspertiem

Jau Sokrāts secināja, ka cilvēce no dievišķās gudrības ir atteikusies, aizstājot to ar zinībām. Rezultātā izglītoti muļķi sabiedrībā dominē pār dievbijīgajiem. Katru, kas runā pretī vispāratzītiem domāšanas standartiem, modernā sabiedrība uzskata par ἰδιώτης (idiotes) kas nozīmē – nezinošs, nekompetents, vienpatis, plebejs, lauķis, utml. Savukārt experitus (ekspertu) godu dod tiem, kas izprot, atbalsta un palīdz nostiprināt valdošās paradigmas, bet Sokrāta vai Galileja tipa domātājus iznīdē. Kāpēc tas tā? Lūkosim izzināt!

Valdošās paradigmas ir tās, kas no kas nosaka vēstures gaitu un visas cilvēces attīstības virzienus. Paradigmas izpaužas trīs līmeņos – (I) Idejiski-teorētiskajā, (II) Reāli-praktiskajā, (III) Individuāli-personīgajā.

I Netveramais, garīgais, jeb idejiskais līmenis ir paradigmas augstākā izpausme. Taču lai tā spētu dzīvot ir nepieciešami sekotāji. Lokāli skatoties katrs reģions, apgabals vai valsts var atšķirties savām īpatnībām – ģenētiku, nacionalitāti, reliģiju, ideoloģiju, tradīcijām jeb kultūru. Sabiedrotie ir tie, kuri neskatoties uz reģionālajām, ekonomiskajām vai citām ārējām atšķirībām, kultivē vienu un to pašu paradigmu. Paradigmu cīņa ir globāla mēroga parādība.

II Nerakstītie likumi ir spilgts piemērs tam kā paradigmas izpaužas reāli-praktiskajā līmenī. Kulturāls audzināts cilvēks no mazām dienām tiek atradināts no iedzimtā egoisma un absolūtās brīvdomības. Jauniņo / ἰδιώτης / nezinīti cenšas iespējami ātrākā veidā integrēt sabiedrībā – aicinot pieņemt valdošos uzskatus un paradigmas. Caur vecākiem, skolotājiem vai valsts likumiem viņā tiek ielikti konkrētās kultūras patterni. Jo ātrāk “bērniņš” savu lomu spēj atrast un ar savu garīgo potenciālu sabiedrībai labumu nest, jo vairāk lepnuma un prieka tas dod viņa audzinātājiem. Savukārt neaudzināts vai “nerātnis”, kurā EGO ņem virsroku – tāds ir savu vecāku kauns un galvassāpes. Idiotes, kuru kultam neizdodas integrēt, draud kļūt par nastu sabiedrībai. Izņēmums protams ir ģēniji un gadās, ka sabiedrība pārāk vēlu ierauga kāda izcilību un to smalko robežu, kas šos šķir no idiotiem, taču vēsture rāda, ka spaidi vai grūtības ‘lielu personību’ izaugsmei reizēm pat nākušas par labu.

III Personības ir augstākais vai pats smalkākais līmenis kurā izpaužas paradigmas. Taču vienlaikus tas ir sabiedrības pamata līmenis, kur cilvēkus sašķiro ekspertos un idiotos. Piekrišana / nepiekrišana paradigmām, personu individuālās īpatnības, izglītība, spējas un kompetence der ārējā raksturojuma pamatam. Taču tikai platforma, proti paradigma, uz kuras katrs konkrētais izvērtējamais balstījis savu viedokli ir vienīgais un īstais konteksts, kā izšķirt, kuram ir/nav taisnība kādā konkrētajā jautājumā. Kā vienkāršāko ilustrāciju kādas paradigmas izpausmei individuāli-personīgajā līmenī varam izmantot piemēru ar apģērbu un apaviem. Ietērps ir lielā mērā atkarīgs gan no laika apstākļiem, gan no vides, gan plānotām aktivitātēm, gan no rocības, gan citiem praktiskiem apsvērumiem, taču ne tikai. Apģērba izvēli var ietekmēt arī tradicionālais ģērbšanās stils reģionā, vai indivīda statuss sabiedrībā kā arī personas dvēseles stāvoklis. Ierasties svešas kultūras kopienā nepiedienīgā izskatā un bez loģiska skaidrojuma ,,kāpēc?” var tikai idiots vai provokators. Taču arī kopienas paradigma var krasi mainīties ja izrādīsies, ka ,tādu idiotu’ pasaulē ir nospiedošais vairākums un tie spēj pierādīt, ka kopiena atpalikusi no modes tendencēm.

Pasaules posts

Idiotisma triumfs, muļķība jeb nezināšanas nelaime sākas tur, kur cilvēks akli sāk paļauties uz cilvēku, jeb pieņem valdošās paradigmas reliģiozi vai bez to dziļākas izpratnes. Tādu vientiesību varētu piedot bērniem līdz sešu gadu vecumam. Bet kas pats jau spēj domāt un secinājumus izdarīt, tomēr pakļaujas kādai paradigmai tikai dēļ spaidiem vai lai gūtu savtīgu labumu, tas patiesībā ir gļēvulis. Tāds savā iztēlē izveido savu iedomu pasauli, jeb čaulu, bet savu īsto dabu sāk slēpt aiz bravūrīgas liekulības, vai ir spiests maskēt aizvien pieaugošo izmisumu.

Sabiedrība pakārto savu dzīvi paradigmām un paradigmu dzīvotspēju nosaka tieši tās sekotāji. Rezultātā cilvēkiem kā saprātīgām būtnēm vajadzētu nonākt pie vienas – ideālās. Teorētiski tik vienkārši – visiem vajadzētu vienoties par labāko pasaules pārvaldības modeli, apstiprināt to kā nemainīgu, pēc tam kultivēt to un baudīt no tās augļiem. Bet realitātē – paradigmu cīņa ir tiešākais pierādījums tam, ka viena ideālā vēl nav atrasta (lai lasītu par to detalizētāk spied šeit). Un iemesli tam ir vairāki:

Pie pirmā jau pieskārāmies. Proti – ἰδιώτης, jeb indivīdi kas nepazīst pasauli. Tie gan dzīvo reālajā pasaulē, bet ir šķirti no tās ar savu iekšējo čaulu. Idiotam izglītojoties, viņa apziņai vajadzētu izšķilties un dvēselei kļūt gudrai. Tomēr nē – ἰδιώτης ņem un līmē savu čaumalu ar paradigmu fragmentiem un iztrūkstošos gabalus patapina no priekšgājēju atstātajām domu lauskām.

Arī otru iemeslu jau apskatījām. Proti – experitus, jeb savas sfēras speciālisti, kas kādu konkrēto paradigmu palīdz uzturēt. Jā, šis sākotnēji šķitīs dīvaini, jo teorētiski ekspertiem vajadzētu kopējo situāciju uzlabot. Jā, varbūt, ja pasaulē valdītu tikai viena paradigma, bet cilvēki grib uzturēt dzīvas visas tās paradigmas, kuras līdz šim viņiem nesušas kaut kādu labumu, un ir gatavi iznīcināt visas citas paradigmas, kas viņu aizsargājamo apdraud.

Trešais un galvenais iemesls pie kā esam nonākuši. Proti – taisnība, jeb tas izšķirošais pēc kā pārbaudīt, salīdzināt vai izmērīt katra experitus vai paradigmas atbilstību realitātei. Un šī ir vieta, kur paklupuši un kritīs vēl daudzi pasaules zinošākie prāti. Es šinī vietā tīši nelietoju vārdus Patiesība un Gudrība, jo to specifiskā nozīme nāk no vienas konkrētas paradigmas. Paliksim pie tā, ka pasaulē taisnība ir tam, kam uz to ir lielākās tiesības. Taisnība tās laicīgajā izpratnē vislabāk parādās sacensībās, kur visiem ir vienādi nosacījumi, bet uzvarētājs var būt tikai viens.

Kristīgā paradigma ir atšķirīga no tām, kas valda pasaulē. Un tā šī raksta kontekstā absolūti neiederās. Tas, ko mēdzam dēvēt par kristīgo pasauli, jeb rietumu civilizāciju gan ir balstīts uz Dieva dotās bauslības beidzamajiem 7 baušļiem, un jā Dieva likumu integrēšana mūsu paradigmā kā sabiedrības dogmas līdz šim ir pasargājusi mūsu kultūru no pašiznīcināšanās un nesusi līdzi daudz ko labu. Taču tīrā kristīgā mācība savās niansēs ir skarba. Tā paceļ vai aizrauj savus sekotājus no šīs pasaules. Pasaule nespēj panest, ja kāds tās kailumu atsedz.

Taisnīgi kritēriji pēc kā paradigmas izvērtēt būtu atrast tās nemainīgo daļu, jeb dogmas, kas veido tās kodolu. Nākamais uz var skatīties ir dogmu praktiskais pielietojums pasaulē, jeb to kādas konkrēti uzskaitāmas paliekošas vērtības konkrētā paradigma nes sev līdzi. Un kā beidzamais, bet ne mazāk svarīgais kritērijs būtu paradigmas mainīgā daļa vai elastīgums, kas ietver gan spēju argumentēti atvairīt idiotu uzbrukumus, gan spēju integrēt citu argumentētus viedokļus.

Tikai tad, kad paradigma šādi izanalizēta, var godīgi izvērtēt indivīda pārliecības, ticības, rīcības un uzskatu jautājumus tajā un atzīt / neatzīt kādu par ekspertu vai idiotu konkrētajā jomā. Starp-paradigmu dialogos, līdzīgi kā matemātikas vienādojumos – ekspertiem pirms risinājuma ir jānonāk pie kopsaucēja. Pretējā gadījumā tā kļūst par tukša vēja kulšanu starp diviem ἰδιώτης. Radikāli pretējās paradigmās, kur kopsaucējs ir neiespējams – tur abu pušu idiotiem būs vieglāk vienoties kā pretējo pušu ekspertiem. Experitus, kuriem prāts ir konkrētajā paradigmā sakņots, zina savu platformu gan stiprās, gan vājās puses. Idiotu uzbrukumi ir atvairāmi, jo tie vienmēr uzbrūk tieši paradigmas nepilnībām. Taču citādi ir ar Sokrāta vai Galileja tipa domātājiem, kas ir apveltīti ar spēju redzēt cauri paradigmām, jeb saskatīt ,,plikās patiesības’’ vai paradigmu novirzi no ,,dievišķās realitātes”. Tas platformu uzturētājiem nav pieņemams, jo šādi atklājumi rada reālu apdraudējumu paradigmu nesošajām konstrukcijām – dogmām.

Ja atskatāmies uz Jēzus un Viņa apustuļu laikiem, tad redzam, ka viss, ko viņiem prasīja bija – paklusēt! Likties mierā ar savām runām! Tās satrauca un izmainīja daudzu ļaužu prātus un draudēja izārdīt esošās paradigmas.

Kādi ir mani secinājumi? Cilvēce ir iestigusi savās paradigmās, Dievišķo gudrību aizstājot ar pašu atziņām. Turklāt darot to no paaudzes paaudzē un bez dziļākas izpratnes par lietu būtību, paradigmu dogmas tiek lietotas kā sausas, nedzīvas un nepieņemamas; uzspiežot saviem sekotājiem pieņemt paradigmas ar varu, nabaga dvēseles tiek sakropļotas; jaunās atvases, kas būtu varējuši kopējo situāciju uzlabot – tiek iznīcinātas. Rezultātā izglītoti muļķi sabiedrībā sāk dominēt pār cilvēcīgiem dievbijīgajiem. Savukārt ja sabiedrība ļaujas neprātam un atmet senās dogmas, kas paradigmu balsta, tad savairojas pilnīgi idioti, kas no paradigmas labumiem bauda, taču paši savu platformu šūpo, līdz tā apgāžas vai sašķeļas un nogrimst nebūtībā. Pirmais secinājums, ko šeit var izdarīt ir paradokss – labu gribot mums sanāk “kā parasti”.

Kas būtu jāņem vērā?

1. Cilvēks ir grēcīgs un laicīgs

Cilvēka dzīves laiks ir par īsu, lai tas kļūtu eksperts pilnīgi visās jomās, līdz ar to ἰδιώτης nav lamuvārds, jo par tādu var atzīt katru kurš ir nezinošs kādā jomā. Cilvēka prāts var mainīties cilvēks var tapt apveltīts ar augstāku gudrību, jeb izpratni par kopsakarībām taču tas nav tieši saistīts ar apgūto zināšanu daudzumu. Mainīgais ir ne vien cilvēka prāts. Modificējama ir arī cilvēku starpā noteiktā kārtība. Pat pašās paradigmās notiek pārveidošanās procesi. Taču ātrums ar kādu izmaiņas notiek katrā līmenī ir atšķirīgs. Spriedze un sadursmes katrā no sadursmes vai lūzuma punktiem ir neizbēgamas.

2. Velns posta un traucē nonākt pie vienprātības
Cilvēces nelaime ir ka tie cilvēki, kas gribētu mainīt valdošās paradigmas to nespēj, bet tie kas varētu tās mainīt – to negrib. Tātad nevis cilvēki pakārto paradigmas savām vajadzībām, bet paradigmas pielāgo cilvēkus savējām. No tā izriet minējums, ka paradigmas varētu būt kādi pārpasaulīgi garīgi spēki, kas gūst labumu no saviem sekotājiem. Jo tās pastāv pirms katrs konkrēts cilvēks kļūst par tās sekotāju; to darbības laiks ievērojami pārsniedz cilvēka mūža garumu un tām ir savs aizsardzības mehānisms. Tās spēj mobilizēt savus sekotājus cīņai pret ārējiem uzbrucējiem un atbrīvoties no cilvēkiem, kas paradigmu apdraud no iekšienes. Sistēma pati iznīdē Sokrāta tipa domātājus. Pats fakts, ka aktīvākie paradigmas sekotāji saņem “lauvas tiesu” no tās piedāvātajiem labumiem ir tiešākais apstiprinājums tam, ka minējums varētu būt pareizs. Pie pirmajām domstarpībām katrs ἰδιώτης no savas čaulas apstrīd un lamā otru par idiotu; ἰδιώτης pret ekspertiem taisa protesta akcijas; eksperti pret ekspertiem sacenšas katrs savā taisnībā. Pasaules varenie uzvedas kā ἰδιώτης, jo savus lēmumus balsta vien uz savu ekspertu slēdzieniem, kas visticamāk jau defaultā būs pretrunā ar pretinieka ekspertu viedokli. Kad pretrunas pasaulē nobriedušas, izceļas kari. Karos tiek ierauti visi, līdz ar visu līmeņu ἰδιώτης, kuriem experitus vadībā jācenšas sasniegt uzvaras vai rast kompromisus. Tāda ir pasaule un tāds ir pasaules posts – cilvēks cīnās pats ar sevi, jo nevar būt ar sevi mierā.

3. Dievs ir mūžīgs, Viņš mīl cilvēku un respektē viņa brīvību (neatņem tam pat neprātīgo izvēli atteikt Dievam un iet pazušanā), Viņš aicina un uzņem pie sevis dāvājot ticību uz Kristus Evaņģēliju

Neviena no pasaulē dominējošām paradigmām nav pilnīga. Bet tas nevar liegt izvērtēt esošās un pieslieties pareizākajai. Cilvēki nedrīkst atstāt pašu svarīgāko lēmumu pieņemšanas procesu pašplūsmā (atļaujot savā vietā izlemt citiem). Paradigmu dzīvotspēju vērtē pēc to lietderības koeficienta, jeb kopīgā labuma, ko tā ienes saviem sekotājiem. Agrāk vai vēlāk, cilvēku kopējās pūles un galvenie centieni varētu tikt vērsti uz to, lai šāda universāla paradigma taptu. Protams tas būtu pretrunā pašu paradigmu būtībai, jo tādā gadījumā tām visām būtu jāiet bojā – Tām būtu jāatkāpjas, nododot visas savas pilnvaras kādai citai, svešai un jāļauj saviem bijušajiem sekotājiem aiziet un pieķerties tai, kas atzīta par augstāko. Velns taču to nekādā gadījumā negribētu pieļaut, vai ne? Protams ar vienu izņēmumu – ja tas notiek viņa uzraudzībā un Antikrista vadībā.

Kad tas sāk notikt, lūdzu, neesiet ἰδιώτης vismaz Jūs – kristieši!

Paceliet savas acis uz debesīm augšā un skataities lejup uz zemi! Jo debesis izkūpēs kā dūmi, un zeme sadils un sabirzīs kā drēbe, un tās iedzīvotāji nobeigsies kā odi. Taču Mana palīdzība paliks mūžīgi, un Mana taisnība nezudīs (Jes. 51:6).

Ja aplūkot filozofiski to domu, ka pilnīgi viss ir mainīgs un nav nekā pastāvīga, tad vismaz teorētiski būtu jāpieņem fakts, ka arī tas var mainīties. Nemainīgais lielums kristīgās pasaules paradigmā ir Dievs. Un pat, ja tas ar laicīgā un zūdošā cilvēka prātu nav aptverams; pat ja sakām, ka tā ir tikai viena no paradigmām; pat ja atzīstam, ka neviena no pasaulē dominējošām paradigmām nav pilnīga, tad tomēr cilvēks alkst pēc kā nemainīga un pastāvīga; cilvēks nevar izslēgt nemainību un mūžību kā jēdzienu no savas apziņas. Pat ja cilvēks nepieņem, ka Dievs cilvēkiem ir atklājies sakot :,,Es esmu Tas Kungs, tas ir Mans Vārds, Savu godu Es citam nedošu, nedz Savu slavu elkiem (Jes. 42:8)” tad tomēr Dieva jēdziens cilvēka apziņā ir palicis, lai arī kādai paradigmai viņš sekotu. Bez paradigmām par kādu augstāku spēku un cēlāku mērķi nebūtu iespējams apvienot cilvēkus un kūrēt viņus kopējās pūlēs un centienos. Šī atziņa ir pamats reliģiozai domāšanai. Bet kā tad tā? Vai tad pats Dievs mums caur Bībeli nav mācījis: “Būt paklausīgam cilvēku starpā ieceltai kārtībai…”? Tā gan tas IR un valsts ar tai dotajām pilnvarām ir Dieva kalpone zemes virsū. Un ja kāds dzīvo valstī, kur kristiešu likumi valda un bērni tiek mācīti kristīgā garā, tam var teikt IR paveicies. Taču arī tur pie patiesās atziņas, pie īstās gudrības, Dieva bijības un taisnojošās ticības indivīds netiek, ja neļaujas Dievam pamainīt savu paštaisnības kodu. Ja ticība ir vien ārēja (citu vai paša sev uzspiesta) tā ne ar ko neatšķiras no reliģijas, ideoloģijas un tradicionālās kultūras, kurā esi/neesi integrēts. Gudrības sākums ir Tā Kunga bijāšana, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana (Sal. pam. 9:10). Kristietis dzīvo pasaulē, baudot atvēlētās pilsoņa tiesības un pildot pilsoņa pienākumus, taču vienlaicīgi ir arī debesu valstības pilsonis (un piemini, ka miesīgais aizvien sadilst, bet garīgais pieaug). Pasaules mehānisms ir sarežģīts. Ja stipri vienkāršot, to var salīdzināt ar milzīga pulksteņa mehānismu, kur likumi, valdošie uzskati un paradigmas, kā dažāda izmēra zobrati griežas līdzi laika ritumam. Katrs tiek aicināts kā zobratiņš kādā no blokiem, kas pilda kādu konkrētu funkciju. Sabiedrības brīvie radikāļi? – jā, tādi tiek pieciesti, kamēr vien tie netraucē kādai konkrētai sistēmai funkcionēt… Ja ir tāds termins kā – pasaul ἰδιώτης , tad tas attiecināms uz tiem, kas pasaules procesus ignorē, līdz tiek no pasaules izspļauti vai arī tiek ierauti/samalti sistēmas mehānismā… Neviens lai jūs nepieviļ tukšām runām, jo šādu lietu dēļ Dieva dusmas nāk pār nepaklausības bērniem (Ef. 5:6).

Nemainīgais lielums kristīgās pasaules paradigmā ir Dievs un vienīgā nezūdīgā vērtība ir Viņa apsolījumi. Tas ietver arī šo : “Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs! Lk. 21:33 vai Mk. 13:31; Mt. 5:18… Tātad vairāk kā neprātīgi ir pieķerties kam citam, jebšu likt savu cerību uz ko citu, kā vien Dievu. Ja ir tāds termins kristig ἰδιώτης , tad tas attiecināms uz tiem, kas pārlieku dedzību velta pasaules glābšanas pasākumiem jo stāv taču rakstīts “Tā Kunga diena nāks kā zaglis, tanī debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks un zeme un viss, kas uz tās radīts (2. Pēt. 3:10). JĀ, dzīvo, uzturi savu miesu un savu saimi; JĀ “pakļaujies ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai Tā Kunga dēļ” (1. Pēt. 2:13), un tici Jēzum, kurš saka: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt. 28:18-20)