Lielākā daļa cilvēku joprojām atsakās no Evaņģēlija ielūguma
“Bet Viņš sacīja tam: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.” [Lk.14:16-20]
Šai Svēto Rakstu vietā mēs lasām, kā jūdi, kurus Vecās Derības pravieši jau bija uzaicinājuši uz Lielo Mielastu, caur Evaņģēliju saņēma jaunu ielūgumu, kad parādījās Kristus un galds beidzot bija uzklāts. Tomēr viens pēc otra tie aizbildinājās, ka nevar ierasties, jo traucēja pasaulīgas lietas.
Tas vienmēr ir bijis šādi. Lielākā daļa cilvēku joprojām atsakās no Evaņģēlija ielūguma. Kāpēc vairums tā saukto kristiešu nevēlas neko zināt par Kristus sludināšanu? Kāpēc aicinājums “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi” [Mt.4:17] tik daudzus atgrūž? Kāpēc daži labprāt dzird uzaicinājumu “Nāciet, jo [viss] ir sataisīts” [Lk.14:17] un uzticīgi nāk uz dievkalpojumiem, bet nespēj pa īstam nonākt pie Kristus? Kāpēc tik maz patiesi atgriežas no grēkiem? Kāpēc tik daudzi gūst zināmu baudu no mierinošā Evaņģēlija, bet nekad neļauj tam kļūt par viņu ikdienas maizi, viņu dvēseles dzīvi un viņu dzīves dvēseli?
Tāpat kā Evaņģēlijā, daudzi arī šodien aizbildinās un ar sirdi, ja ne ar muti, saka, ka viņiem ir nepadarītas lietas, ka ir apņēmuši vīru vai sievu, ka ir nopirkuši kaut ko, kas prasa uzmanību, vai tamlīdzīgi. Šādi cilvēki ir nonākuši situācijā, kurā nespēj sevi nošķirt no šīs pasaules lietām neatkarīgi no tā, vai tās ir pasaulīgas lietas, vai pasaulīgas vēlmes, vai pasaulīgi pagodinājumi. Viņi nevēlas novērsties no laimes, ko atrod pasaulē. Tie ir tik ļoti iesaistījušies pasaules rūpēs, ka tiem nav laika ikdienā doties pie Kristus, baidoties, ka ar šādiem garīgiem centieniem varētu zaudēt pārāk daudz vai iegūt pārāk maz. Viņi neuzskata Kristu un Viņa valstību par ko tādu, kā dēļ ir vērts nest upuri savās dzīvēs. Un daži pat uzskata dzīvi Kristus valstībā par kaut ko, kas rada grūtības un kas tādējādi padara tos nelaimīgus.
Cik muļķīgas ir šādas domas! Cik muļķīgi ir visi tie, kas ļauj šīs pasaules lietām kavēt viņu ienākšanu Kristus valstībā. Pasaule nav cilvēka uzticības vērta; Kristus valstības dēļ ir vērts atteikties no visa savā dzīvē, lai cilvēks varētu ieiet pa Debesu valstības šaurajiem vārtiem. Kāda ir dzīve šajā pasaulē? Tā ir tāda, kā Kristus to apraksta šodienas Rakstu vietā: prieks un rūpes par mājām un laukiem, par lopiem, par sievu un bērniem. Bet kā saka Mozus, tad “mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas; tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem” [Ps.90:10]. Tāpēc, kas gan var būt muļķīgāk, kā ļaut šīs pasaules iznīcīgajām lietām kavēt mūsu nokļūšanu Kristus valstībā?
Tas, kurš ienāk šajā Valstībā, diez vai sabojā savu dzīvi. Tā ir – saskaņā ar Kristus vārdiem – kā Mielasts. Tā nav grūts darbs vai kalpošana, bet gan, kā citur to sauc, tā ir taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. Tas, kurš atstāj pasauli un ar visu sirdi pieķeras Kristum, atrod žēlīgu un laipnu Tēvu, kurš nepiemin savu bērnu grēkus, kurš ņem visas rūpes prom no viņu sirds un kurš ļauj viņiem dzīvot Savā namā, ēst pie Viņa galda un dzert no Viņa kausa. Viņš tos bagātīgi nodrošina katru dienu, atjaunojot to ķermeņus un dvēseles. Tas, kurš atstāj pasauli un pieķeras Kristum, patiesi sāk dzīvot, piedzīvojot to, ko nozīmē būt laimīgam. Viņš atklāj, cik brīnišķīgi ir būt brīvam no ķēdēm, kas viņu saistīja, kad viņš kalpoja grēkam. Tagad viņš apzinās to tumsu, kurā kādreiz mita, un to, cik laimīgs ir tagad, kad žēlastības Saule ir uzaususi.
Ieskaties