Atrasties Dieva rokās

Tā es dzīvoju, un Dievs mani apņem no visām pusēm, Viņā es rosos un esmu. Runājot ar Vecās Derības psalma vārdiem:

Tu esi ap mani no visām pusēm,
Tu turi Savu roku pār mani.
Šī atziņa man ir pārāk brīnišķīga
un pārāk augsta:
es to nespēju saprast.

Vai arī to varam izteikt zviedru dziesminieka vārdiem:

Kaut man domas, Tevi tverot,
Velti spārnos augšup ceļo,
omēr dzīvoju es Tevī,
Dievs, Tu ieskauj mani Sevī.

Daži uzskata, ka arī tas ir pašsaprotami.

Taču, nopietni ņemot, šī ir ne mazāk dziļa un svētīga patiesība. Mirkli to pārdomāsim: Dievs ir klātesošs visā, kas mums apkārt.

Ir silta vasaras diena, un es staigāju pa mežu. Es šķērsoju grāvmalas un pavasarīgu meža ieloka briksnāju ar pļavu ziediem. Mans ceļš iet caur celmiem un krūmājiem. Sūnas ir kļuvušas jau gluži sausas un čaukst zem maniem soļiem. Smalkajai, garajai meža zālei piemīt zeltains un sarkanbrūns mirdzums tās gaisīgajā buķetē. Tie jau ir pirmie rudens priekšvēstneši. Egļu kroņu šalcošā dziesma augstu vējā ir dziļdomīgs vēstījums par dzīves mūžīgo mainību. Taču tas ir arī kas vairāk. Tā ir visas radības dziesma par savu Radītāju. Arī vēja žūžošana ir Radītāja darbs, pēc Viņa pavēles cauri mežam klīst silta vēja pūsma, arī bagātīgie egļu zari ir Viņa roku darbs. Visa šī dzīve, kas izdzīvo savu ciklu cauri nāvei uz jaunu augšāmcelšanos, ik brīdi pastāv, pateicoties vienīgi Viņa visvarenībai. Rau, tur sēž dižraibais dzenis un klaudzina pa egles stumbru. Tur aizlido zvirbulis, te iemirdzas spāre saules gaismā. Neviens no tiem neies bojā bez Debesu Tēva ziņas. Es noliecos un noplūcu sūnās augošu naktsvijoli. Šis mūsu mežu graciozais zieds ar visu savu neatkārtojami smalko skaistumu ir pārāks par Salamanu visā viņa godībā. Dievs ietērpj puķes un zāli laukā. Ziedi, ko es turu savā rokā, ir auguši pēc Viņa radošās pavēles. Tā ir vēl viena radība blakus man, mana māsa Dievā, tā ir visas pasaules Valdnieka man sūtīts sveiciens. Kad staigāju pa mežu, šis sveiciens dzirdams man visapkārt. Tā ir kā atblāzma no vakara debesīm, tas atspīd jūras skaidrajos ūdeņos, tas stāv klusēdams tumšajā egļu mijkrēslī. Brīžam tas man pat pieskaras, gandrīz fiziski sajūtami – šīs esības tuvums, dievišķā dimensija, kas apņem visu Savā visvarenībā, kas mājo visā un liek atspīdumam no augstākas pasaules mirdzēt pār kalniem un lejām, jā, arī pat mazākajā un sīkākajā ziedlapiņā. Viņš ir klātesošs it visur, mans Draugs vējā un mijkrēslī, mans Dievs.

Tagad es stāvu mutuļojošas kultūras vidū. Vilciens ir apstājies centrālajā dzelzceļa stacijā. Tērauda sliežu pāri laistās virmojošajā vasaras saules svelmē. Pie platformas stāv ātrvilciens, kura ceļš ved pretējā virzienā. No vasarīgu apģērbu un šķindošu ceļasomu drūzmas pēkšņi iznirst lokomotīve kā pēdējais spēka apliecinājums, un aiz tās pazib vesela vagonu virkne ar svaigi krāsotiem sarkaniem korpusiem un melniem, velvētiem jumtiem. Mēdz sacīt, ka ikviena vīra sirdī mājo zēns – tas arī man liek izbaudīt šo skatu.

Jā, arī šeit man ir nepieciešama ticība Radītājam. Arī manis novērotie tehnikas brīnumi ir nākuši no Viņa varenās rokas un pastāv, pateicoties Viņam. Dievs, kas reiz ar Savu radošo vārdu pavēlēja cilvēkam valdīt un pakļaut zemi, ir palīdzējis radīt arī šīs lietas. Tas bija Dieva labais prāts, ka cilvēks apgūst Dieva radīto dabu, rūdot un lejot tēraudu un padarot elektrību par savu kalponi. Kad šis milzenis uzsāk gaitu un zilie zibšņi iedegas logos, un viss smagais vilciena sastāvs ar pārsteidzošu vieglumu uzņem ātrumu, te atkal izpaužas Radītāja visvarenība, kas mājo un darbojas visur, ikvienā šīs brīnišķīgās izrādes brīdī un sprīdī. Ja vien mūsu mazticīgajam laikmetam būtu nedaudz vairāk īstas kristīgas ticības, tad arī mēs ar dziļu godbijību sacītu:

Kaut man domas, Tevi tverot,
Velti spārnos augšup ceļo,
Tomēr dzīvoju es Tevī,
Dievs, Tu ieskauj mani Sevī.*

Varbūt, ka arī šīs patiesības ir pašsaprotamas.

Tagad savu skatu novērsīsim no apkārtējās pasaules. Tā atrodas Dieva rokās, tā ir no Dieva un pastāv vienīgi Viņā. Un savu skatu es pievēršu sev. Arī es esmu šīs radības daļa. Tas ir skaidrs. Arī es esmu radīts no nekā pēc Radītāja gribas. Tas ir skaidrs. Arī es dzīvoju vienīgi Viņā, no Viņa, caur Viņu, uz Viņu un Viņam. Arī tam ir jābūt skaidram.

---

* – Arī te, trešās klases kupejā šai hipermodernajā, elektriskajā vilcienā.