Pieaugošā dzidrināšanās
Es bieži brīnos, kādēļ mēs laika gaitā kļūstam nejūtīgāki pret grūtībām?
Kad es atceros, kā jutos nedēļām ilgi pirms gada, es esmu satrieks. Bet šobrīd es tos pašus apstākļus uztveru pilnīgi savādāk.
Nosaukt to vienīgi par pašaizsardzības procesu, es uzskatu par nepiemērotu atbildi. Es sliecos domāt, ka to rada tīrāks un dzidrāks mūsu robežu un iespēju novērtējums, kas daudz patiesāk ļauj mums mīlēt savu tuvāko. Kamēr mūsu iztēle buntojas, tuvākā mīlestība ir kaut kas miglains un abstrakts.
Šodien es spēju uzlūkot rāmāk citus cilvēkus, viņu nepatīkamos apstākļus un vajadzības. Tādējādi es esmu spējīgāks palīdzēt.
Es vēlos runāt par dzidrināšanos nevis nejūtīgumu, tiesa gan, mēs vienmēr cenšamies vienu pārvērts otrajā.
Mums nevajadzētu vienam otru kaunināt, kad mūsu jūtas atdziest un norimst laika gaitā. Tā ir pieaugošā dzidrināšanās. Tiesa, mums arvien jābūt modriem pret briesmām zaudēt kopskatu, pārāk pievēršoties detaļām, un spēt savas sirdis noturēt gan siltas, gan vēsas.
Ieskaties