Baznīctēvi, kas rakstījuši par Kristu jūsos

Arī senbaznīcas teologi ir runājuši un mācījuši par Dieva atklāsmi — Kristu jūsos.

Kirils no Aleksandrijas (376–444)

Komentāri par Jāņa evaņģēliju, 10. grāmata, 13. nodaļa:

“Tādējādi mums vajadzētu saprast, ka Kristus ir mūsos ne tikai attiecību ziņā vai ar Savu labvēlīgo attieksmi, ko ietver vārds “mīlestība”, bet ar līdzdalību pašā mūsu dabā. Tāpat kā, sajaucot karstu, šķidru vasku ar kādu citu, arī sašķidrinātu, vasku, tā ka rezultātā mēs iegūstam kaut ko vienu un viendabīgu, tā arī, savienojoties ar Viņa miesu un asinīm, Kristus ir mūsos un mēs — Viņā. Jo šī samaitātā miesas daba nevar tikt pārvērsta nesamitātībā un dzīvībā citādi kā vien tad, ja zemes dzīves miesa tiek ar to savienota.., kā Viņš ir teicis: “Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu.., jums dzīvības nav sevī” [Jņ. 6:53], tas ir, jūsu miesā; jo Vienpiedzimušā miesa ir kļuvusi par dzīvības miesu un ir pārvērsta spēkā, jo tas, kas ir ieņēmis vietu mūsos, pārvar nāvi mūsos. Jo Vienpiedzimušais.. nav šķirts no Savas miesas, un tādējādi mēs pamatoti varam teikt, ka Kristus Savā cilvēciskumā ir Vīnakoks un mēs esam zari dabu savienošanas dēļ, tā ka gan garīgi, gan miesīgi mēs esam zari un Kristus ir Vīnakoks.”

Komentāri par Jāņa evaņģēliju, 11. grāmata, 25. nodaļa:

“[Dievs Dēls] mūsu dabu ir pievienojis Sev, lai pirmām kārtām Sevī un caur Sevi Viņš to varētu atjaunot tās sākotnējā skaistumā; un lai Viņš, kurš ir no debesīm un Otrais Ādams, visupirms būdams un pastāvēdams taisnībā un garīgā svētumā, varētu mūsu dzimumam caur Sevi dāvāt visas labās lietas.”

Komentāri par Jāņa evaņģēliju, 11. grāmata. 26. nodaļa:

“Tādējādi Kristus ir saikne mūsu vienībā ar Dievu, būdams saistīts ar mums kā cilvēks un ar Dievu Tēvu pēc Savas dievišķās dabas. Tādējādi mēs tiekam darīti nevainojami un vesti atpakaļ pie vienības ar Dievu Tēvu ar Pestītāja starpniecību. Jo, kad mēs miesīgi un substanciāli saņemam Dievu Dēlu, kurš pēc dabas ir vienots ar Dievu Tēvu, mēs iegūstam godību, jo esam padarīti par augstākas dabas līdzdalībniekiem.”

Par Vienpiedzimušā iemiesošanos, 1. nodaļa:

“[Dievs Dēls] tika darīts par cilvēku, lai Viņā cilvēka daba atkal varētu tikt kronēta ar nevainības slavu un kronēta ar Svēto Garu.. un tā mūsu daba tiks pārveidota atbilstoša Dievam ar svētdarīšanu. Jo Dieva žēlastība, kas ir saņemta Kristū, nāk arī pie mums, tāpēc ka Viņš ir Pirmdzimtais starp mums un, tā sakot, mūsu dzimuma otrais Dibinātājs.”

Vēstule Kalosīrijam:

“Tādējādi ir pareizi, ka Kristus tiek savienots ar mūsu miesu noteiktā veidā — caur Viņa miesu un Viņa dārgajām asinīm, ko mēs saņemam kā dzīvu darošu svētību maizē un vīnā. .. Mums nevajadzētu just bailes no miesas un asinīm, kas atrodas uz svētā altāra, kur Dievs ar līdzjūtību raugās uz mūsu vājumu un piepilda mūs ar spēku, kas tiek dots, lai mums būtu dzīvība, pārvēršot to Viņa paša miesas patiesajā dabā, tādējādi tā atklājas kā dzīvības miesa, kā sava veida dzīvu daroša sēkla mūsos. Un nešaubies, ka tā ir patiesība, kad Viņš skaidri saka: “Tā ir Mana miesa,” bet uzņem Pestītāja vārdus ticībā.”

Apustuliskās pavēles (IV gs.) 2. grāmata, 61. nodaļa:

“Jo šī baznīca ir [Tā] Visaugstā meita, kurš jūs ir dzemdējis ar žēlastības vārdu un ir “izveidojis Kristu jūsos”, par kura līdzdalībniekiem jūs esat padarīti un tādējādi kļuvuši par Viņa svētajiem un izraudzītajiem locekļiem, “bez traipa vai krunkas, vai kā tamlīdzīga, bet, būdami svēti un neaptraipīti ticībā, jūs esat pilnīgi Viņā, pēc Dieva līdzības, kurš jūs ir radījis’.”

Jānis Hrizostoms (347–407)

Komentāri par Mateja evaņģēliju, 83. homīlija:

“Tajos, kuri tic, Kristus ir visā pilnībā, un Eiharistijā Viņa miesa ir likta mūsu priekšā, lai mēs to varētu saņemt.”

Hilārijs no Puatjē (315–367)

Par Trīsvienību, 8. grāmata:

“Es jautāju, vai Kristus šodien ir mūsos Savas dabas realitātē vai arī tiešām tikai kā Viņa griba. Jo, ja Vārds patiesi kļuva miesa un mēs patiesi saņemam Logosu kā miesu Svētajā Vakarēdienā, tad kā var domāt, ka Viņš nav mūsos pēc Savas dabas, jo, piedzimis kā cilvēks, Viņš neatdalāmi Sev pieņēma mūsu miesas dabu un Savu miesīgo dabu Viņš savieno ar mūžīgo dabu sakramentā, kad mēs saņemam Viņa miesu?.”

Par Trīsvienību, 8. grāmata:

“Kristus ir Tēvā pēc dievišķās dabas, un mēs esam Viņā caur Viņa fizisko dzimšanu, un Viņš atkal ir mūsos ar sakramentu mistēriju. .. Un, kā Kristus dzīvo caur Tēvu, tieši tāpat arī mēs dzīvojam caur Viņa miesu. .. Kristus caur miesu paliek mūsos, miesīgās būtnēs, tas ir, Viņš paliek ne vien dvēselē caur Garu, bet arī mūsu miesā caur Savu miesu.”

Klēments no Aleksandrijas (~150–215)

Stromata, 4. grāmata, 7. nodaļa:

“Un Pestītājs ir mums teicis: “Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” “Miesas prāts ir naidā ar Dievu,” skaidro apustulis, “tas nepakļaujas Dieva Bauslībai, nedz arī to spēj. Tie, kas ir miesīgi, nevar būt tīkami Dievam.” Un turpmākajā skaidrojumā seko, ka neviens nedrīkst radības uzskatīt par ļaunām, kā Markions to dara. Jo, “ja Kristus ir jūsos, tad miesa grēkā gan ir mirusi, bet gars caur taisnību ir dzīvs’.”