Cilvēka sirds nepateicība

“Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.”” [Lk.17:11-19]

Dieva svētība ieskauj un aptver katru cilvēku pat vairāk nekā gaiss, kas ir visapkārt. Miesa un dvēsele ir visu svētību iesākums, ko katrs cilvēks ir saņēmis no Dieva. Bet arī saprāts un visi dvēseles spēki, spriešanas spējas un visas ķermeņa daļas, katrs gaismas stars, kas iekrīt viņa acīs, katra skaņa, kas iekļūst viņa ausī, katrs elpas vilciens, kas piepilda viņa plaušas ar gaisu, katrs sirdspuksts, katrs maizes rieciens, ko viņš apēd, katrs ūdens piliens, ko viņš izdzer, katrs miega brīdis, kad mierā var aizvērt acis, katrs prieks, kas atspirdzina viņa dvēseli, katrs solis, ko viņš sper bez nelaimes, katrs mirklis, ko viņš piedzīvo – īsāk sakot, viss, kas cilvēks ir un kas viņam ir visapkārt – ir īpaša Dieva svētība. Viņā, Dievā, mēs dzīvojam, pārvietojamies un esam. Viņš mūs ir ievedis šai pasaulē, Viņš mūs uztur un Viņš pārvalda mūsu dzīves, un, ja Viņš atrautu no mums savu roku, mēs ietu bojā. Tāpēc cilvēkam nav iespējams saskaitīt svētības, ko Dievs viņam dāvā pat vienas stundas laikā!

Bet kurš gan visas šīs lietas atzīst par Dieva svētībām? Lielākā daļa tās uzskata par dzīves neatņemamām sastāvdaļām. Viņi tās neuzskata par lietām, par kurām ir vērts pateikties Dievam. Viņi izbauda visas šīs svētības, nedomājot par katras šīs labās un ideālās dāvanas avotu. Ja viņi saskaras ar nelielu nelaimi, viņu sirds un mute ir pilna ar sūdzībām, un, ja viņiem ienāk prātā kāda svētība, kuras viņiem trūkst, tad viņi var pēkšņi aizmirst miljoniem citu svētību, ko bauda šobrīd. Tikai tad, kad cilvēki zaudē kādu svētību, viņi saprot, cik lieliska tā patiesībā bija. Viņiem ir jāzaudē redze, dzirde vai vispārējā veselība, lai uzzinātu, kāda katra no tām bija svētība. Vai arī – tikai tad, kad iestājas sausums, viņi atceras lietus svētību, un tikai tad, kad viņu raža ir slikta, viņi atceras, cik liela ir auglīgu gadu svētība.

Lai gan lielākā daļa cilvēku lielākoties neatzīst Dieva miesīgās svētības, tomēr garīgās svētības tiek vēl vairāk ignorētas. Cilvēkiem gandrīz nekad nav laika, lai apsvērtu, cik daudz viņiem ir paveicies, ka viņi ir Kristus izpirkti, svētīti Kristībā, dzimuši kristietībā, nevis pagānu vidū, ka Svētais Gars viņus aicinājis uz Debesu Valstību, apgādājis ar Bībeli un devis Svēto Sakramentu kā viņu garīgo barību. Nē, lielākā daļa cilvēku to visu uztver ar cietām sirdīm. Viņi garīgās lietas uzskata par jūgu, kas viņiem ir jāuzņemas šajā pasaulē, un viņiem labāk patiktu, ja nebūtu Dieva, kam viņiem ir jākalpo, ja nebūtu Dieva Vārda, kas viņiem ir jādzird un jāuzklausa, un ja nebūtu mūžības, par ko viņiem ir jāuztraucas. Viņi noteikti nevēlas nepārtraukti pateikties Dievam no visas sirds.

Tomēr noteikti ir svētības, kuras gandrīz visi no mums atzīst par lielas pateicības vērtām: aizsardzība un atbrīvošana no lielām miesas briesmām, veselības atjaunošana pēc ilgstošas slimības, nevainības atgūšana pēc nepelnīta kauna un nievāšanas perioda, laicīgu mantu saņemšana pēc smagas nabadzības, spēcīgu sāpju novēršana un atsvabināšana no bailēm no nāves. Un, kaut arī mēs saprotam, ka šādas lietas ir pelnījušas lielu pateicību visa mūža garumā, tomēr ko lielākā daļa no mums dara? Grūtību un vajadzību laikā mēs lūdzam Dievu un apsolām Viņam: “Kungs, ja tu man šoreiz palīdzēsi, mana pateicība Tev nekad nerimsies. Es kļūšu par citu cilvēku. Es pilnībā pievērsīšos Tev un vadīšu svētu dzīvi, pametot pasauli un tās niecību. Es Tev kalpošu ar miesu un dvēseli, dāvāšu Tev savu sirdi un kļūšu un palikšu par Tavu kalpu mūžīgi.” Bet kas notiek, kad Dievs ir uzklausījis mūsu satraukuma pilno saucienu un palīdzējis mums? Lielākajai daļai no mums tas ir līdzīgi kā ar tiem deviņiem spitālīgajiem šodienas Evaņģēlija tekstā. Debesu Labdaris ātri tiek aizmirsts. Mēs piedēvējam ārkārtas palīdzību nejaušībai, bet par atveseļošanos pateicamies tikai ārstam, mūsu pašu dabas spēkiem vai pareizajām zālēm. Cik gan daudzi no mums tādos brīžos aizmirst par pateicību Dievam un tās vietā saglabā tādu pašu dzīves veidu, kā iepriekš! Ak, cik šausmīga ir cilvēka sirds nepateicība! Cik gan neticami milzīga ir šī nepateicība!