Privātajā absolūcijā slēpjas īpašs mierinājums un stiprinājums
“Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca Savā pilsētā. Un redzi, pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: “Šis zaimo Dievu.” Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: “Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, – vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.” Un tas cēlās un gāja uz mājām. Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem.” [Mt.9:1-8]
Kristus parasti savu žēlastību pasludināja grēciniekiem kopumā. Piemēram, kad Viņš gribēja iepriecināt virsmuitnieku Caķeju, Viņš teica: “Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” [Lk.19:10] Bet šodienas tekstā aprakstītajā gadījumā Viņš grēku piedošanu pasludināja tikai šim vienam nomocītajam grēciniekam. Kāpēc Viņš nepasludināja, kā citreiz, ka ikviens, kas nožēlo grēkus, var saņemt piedošanu?
Iemeslu tam nav grūti atrast. Triekas ķerto tik ļoti biedēja viņa grēki, ka tie viņam radīja vairāk ciešanu nekā smagā slimība, un tāpēc viņam bija vajadzīgs īpašs mierinājums. Aplūkosim vēl vienu piemēru, kad Kristus satika ļoti grēcīgu sievieti. Kad viņa ar satriektu sirdi piegāja pie Jēzus, rūgti raudādama, samitrinot Viņa kājas ar savām karstajām asarām un tad nosusinot tās ar saviem garajiem matiem, Kristus viņai neteica, ka žēlastība ir paredzēta visiem grēciniekiem. Tā vietā Viņš pagriezās pret viņu un sacīja: “Tev tavi grēki piedoti.” [Lk.7:48]
Šādi mēs redzam ļoti īpašu mierinājumu un stiprinājumu, kas slēpjas privātajā absolūcijā. Tas, protams, nav vienīgais līdzeklis, kā Dievs grēciniekam piedod grēkus, jo Viņš to dara arī ar vispārīgu Evaņģēlija pasludinājumu, caur Svēto Kristību, kā arī Svētajā Vakarēdienā, ticīgajiem ēdot un dzerot Viņa Dēla miesu un asinis. Kas ticībā stingri turas pie šīm trim Dieva žēlastības pasludinājumiem attiecībā uz visiem grēkus nožēlojošajiem grēciniekiem, tiem ir grēku piedošana, un tie priekpilni var būt pārliecināti par to. Bet kristieši no savas pieredzes zina, ka pat starp tiem, kas Dieva Vārdu uzskata par patiesu, tiem, kuri nešaubās, ka Dievs vēlas būt žēlīgs pret visiem grēciniekiem, kad viņi tic, cilvēka sirdī var ienākt šaubas par to, vai arī viņš ir šajā laimīgajā stāvoklī. Kad tas notiek, viņam ir nepieciešams mierinājums un iedrošinājums ar vairāk nekā vispārējiem žēlastības apsolījumiem.
Kad īsts kristietis lasa, ka tik lieli grēcinieki kā Dāvids, Manase un Pēteris ir saņēmuši piedošanu, arī viņš savā sirdī var sacīt: “Jā, ja es būtu Dāvids vai Pēteris un mana grēku nožēla būtu tikpat pamatīga kā viņējā, tad es arī varētu droši ticēt, ka mani grēki ir piedoti.” Kristietis var lasīt, ka Dievs nevēlas neviena grēcinieka nāvi, ka Viņš vēlas apžēloties par visiem un ka Viņš tik ļoti mīlēja visu pasauli, ka par to atdeva savu Dēlu, bet pēc tam viņš varētu būt tendēts domāt: “Jā, es zinu, ka Dievs vēlas mani glābt, bet vai es ar savu izdarīto grēku neesmu izslēdzis sevi no visiem domātās žēlastības?” Kristietis var uzklausīt, kā mācītājs sludina dievišķās žēlsirdības bagātību, Kristus laipnību, Labā Gana uzticību pret Viņa pazudušajām avīm un Viņa dedzīgo vēlmi glābt pat vislielākos grēciniekus, taču daudzas šaubas joprojām var viņam uzbrukt un tad viņš smagi nopūšoties var tikai izsaukties: “Ak, kaut es varētu ticēt, ka Dievam tiešām ir tik dedzīga vēlme pat pēc manas pestīšanas!” Viņš var pat vēlēties: “Ak, kaut pats Kristus atnāktu un īpaši man teiktu, tāpat kā tam paralizētajam: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.””
Tāpēc pārdomāsim par to, cik liels mierinājums ir tas, ko Kristus teica apustuļiem un līdz ar to visai savai Baznīcai: “Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti,” [Jņ.20:23] un: “ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī Debesīs” [Mt.16:19]? Līdz ar to, kad kristietis saņem privātu absolūciju un paļaujas uz to, vai viņš netiek pacelts pāri visām šaubām, paturot prātā šīs Svēto Rakstu vietas? Vai viņam nav jāatzīst, ka tad, kad Kristus vārdā tiek pasludināta grēku piedošana, tad ir tā, it kā pats Kristus būtu nokāpis no debesīm un runājis ar viņu ar Savu muti? Vai var būt vēl kāds lielāks mierinājums, kā tas, ja tev tiek teikts: “Tavi grēki tev ir piedoti,” un tu zini, ka saskaņā ar Kristus vārdiem, šie vārdi ir spēkā arī Debesīs Dieva priekšā [Mt.9:2]?
Ieskaties