Kristus mums sniedz pilnīgu priekšstatu par viltus kristieti

“Un Jēzus sāka atkal uz tiem runāt līdzībās un sacīja: “Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt. Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās. Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva. Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat. Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem. Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? – Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” [Mt.22:1-13]

Šodienas lasījumā pats Kristus mums sniedz īsu, bet pilnīgu priekšstatu par viltus kristieti. Viltus kristietis pieņēma ielūgumu uz Debesu kāzām. Viņš bija kristīts kristietis un lepojās ar savu Kristību. Viņš klausījās Dieva vārdā un apliecināja, ka tic Dieva vārdam un tic Kristum kā Dieva Dēlam, kas ieradies, lai nodibinātu Debesu valstību uz zemes. Viltus kristietis iegāja kāzu zālē; tas ir, viņš turējās pie pareizās draudzes, apliecināja to, pieņēma tās tīro mācību un pat aizstāvēja to ar lielu dedzību. Viņš atradās visu citu svētku drēbēs ģērbto viesu vidū; tas ir, viņš vairs neturējās pie pasaules, bet draudzējās un bija kopībā ar patiesiem, ticīgiem kristiešiem. Viņš ar prieku runāja ar viņiem par garīgajiem jautājumiem, ciemojās pie viņiem un aicināja tos pie sevis. Viņš sēdēja pie galda kopā ar citiem viesiem un ēda un dzēra kopā ar viņiem; tas ir, viņš izmantoja žēlastības līdzekļus kā īstie kristieši. Viņš ēda dzīvības maizi; tas ir, viņš cītīgi klausījās un studēja Dieva Vārdu un piedalījās Vakarēdienā. Visbeidzot, viņš uzvedās tāpat kā citi kāzu viesi; tas ir, no malas izskatījās, ka viņš dzīvoja tāpat kā dievbijīgi kristieši mēdz dzīvot. Viņam nevarēja pārmest acīmredzamus grēkus, viņš dzīvoja godam, viņa runa bija kristīga un viņš nebija kritis augstprātības grēkā, viņa darbi bija slavējami un izrādīja pieticību, viņš uzstājās pret nepareizību, viņš bija dāsns un pieņēma kopējo labumu, viņš katram deva no savējā, bet savus parādus vienmēr atdeva laikā, viņš bija čakls darbā, bija piedodošs pret tiem, kas viņu aizvainoja un ļāva sevi pamācīt, kad viņš kļūdījās.

Kāds tad ārēji izskatās viltus kristietis? Ārēji viņš ir tieši tāds pats kā taisnīgs, dievbijīgs kristietis. Bet, ja tā, tad kas ir tas, kā visiem viltus kristiešiem trūkst? Neskatoties uz savu godpilno dzīvi, labajiem darbiem, dievbijīgajiem vingrinājumiem un aktīvo dedzību, kāpēc gan viņi joprojām nav īsti kristieši? Kristus saka, ka viņiem trūkst “kāzu drēbes” [Mt.22:12]. Viltus kristietis, neskatoties uz savu krāšņo ārējo izskatu, nenēsā kristīgo ticību savā sirdī. Ar šo ticību patiesie kristieši uzvelk Kristu un Viņa taisnību kā apģērbu. Viltus kristietis, šķietami dzīvo kristīgu dzīvi, taču Dieva visu redzošo acu priekšā viņam trūkst kaut kā, bez kā Viņam nevar patikt, jo Svētie Raksti saka, ka “bez ticības nav iespējams Dievam patikt” [Ebr.11:6]. Viltus kristietis ir bagāts ar tā sauktajiem labajiem darbiem, taču, tā kā šie darbi nenāk no sirds, kas šķīstīta ar ticības avota ūdeni, tie Dieva priekšā nav labāki par grēkiem, jo Svētie Raksti saka, ka “viss, kas nav darīts ticībā, ir grēks” [Rom.14:23].

Kāds tad būs viltus kristieša liktenis nākamajā pasaulē? Tur viņa rokas un kājas būs sasietas. Viņam būs beidzies žēlastības laiks. Viņam būs jāpamet Debesis, kur Dievs un Jērs spīd kā saule. Viņš tiks izdzīts mūžīgajā tumsā, kur viņu vairs neapspīdēs mierinājuma gaisma un kur no viņa liekulīgajām lūpām vairs nebūs dzirdama Dieva slavēšana; tā vietā “tur būs raudāšana un zobu trīcēšana” [Mt.22:13], neciešams kvēlojošs karstums un nepanesams briesmīgs aukstums. Neviens īsts kristietis, kurš šeit viņu sauca par savu brāli, tad nebūs kopā ap viņu; viņa sadraudzība būs ar nosodītajiem un elles gariem. Tanī brīdī vairs nebūs nekādu cerību uz viltus kristieša turpmāku atpestīšanu; viņam būs jāiztur mokas visu mūžību.

Tāpēc pārbaudīsim sevi, pirms Tas Kungs nāk mūs pārbaudīt. Neapmierināsimies tikai ar kristietības ārējo izskatu, bet parādīsimies Tam Kungam tādi, kādi esam. Kā nabadzīgi grēcinieki ikdienā kritīsim pie Viņa kājām, ar nopietnību meklēsim pestīšanu, sekosim Kristum no visas sirds un kalposim Viņam. Un tad, kādu dienu mēs skatīsim Viņu vaigu vaigā un Viņš mūs atpazīs kā savējos.