Septītais gavēņa sprediķis par Jēzus Kristus ciešanām un miršanu

Mūsu Glābēja Jēzus Kristus septiņus pēdējos izteikumus, kas sacīti karājoties pie krusta, par ko ir mūsu septītais gavēņa sprediķis, mums uzrakstījuši svētie evaņģēlisti Matejs, Lūka un Jānis savos evaņģēlijos.

Pirmais izteikums:
“Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” [Lk.23:34]

Otrais izteikums:
Jēzus, ieraudzījis Savu māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko Viņš mīlēja, saka mātei: “Sieva, redzi, tavs dēls!” Pēc tam Viņš saka māceklim: “Redzi, tava māte!” [Jņ.19:26-27]

Trešais izteikums:
“Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” [Lk.23:43]

Ceturtais izteikums:
Jēzus sauca stiprā balsī: “Ēli, Ēli, lamā zabahtani?” Tas ir: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” [Mt.27:46]

Piektais izteikums:
Jēzus sacīja: “Man slāpst!” [Jņ.19:28]

Sestais izteikums:
Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: “Viss piepildīts!” [Jņ.19:30]

Septītais izteikums:
Jēzus sauca skaņā balsī: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” [Lk.23:46]

Mīļie draugi, mēs Bībelē lasām, ka Dieva kalps Zaharja, kuru ķēniņš Joass lika nomētāt akmeņiem, mirstot sacīja: “Lai Tas Kungs redz un piemeklē!” [2.Lk.24:22]

Kā Svētais Gars ir uzrakstījis šos Dieva kalpa pēdējos vārdus, tāpat Viņš arī evaņģēlistiem lika uzrakstīt septiņus izteikumus, lai mēs nemūžam neaizmirstu, ko Jēzus Kristus sacīja, karājoties pie krusta, mūs pamācot. Jo tie ir uzrakstīti mūs dēļ, lai mēs tos vienmēr paturētu savā prātā un sirdī.

Kad viens draugs mirstot otram kaut ko pasaka, tas to neaizmirst visu atlikušo dzīvi. Kāpēc gan mēs gribētu aizmrist, ko mūsu draugs Jēzus Kristus, kas mūs ir no sirds mīlējis un joprojām mīl, mūsu labā ir runājis mirdams pie krusta? Šeit mēs dzirdam, cik grūti un sūri viņam nācies mūsu dēļ ciest, kāds labums mums no šīm ciešanām, cik ļoti Viņš mūs mīl, un, ka arī mēs varam mierīgi un priecīgi aizmigt un nomirt.

Tāpēc pakavēsimies vēl pie mūsu Glābēja krusta, un rūpīgi uzklausīsim, ko runā Jēzus.

Kas blēņu dziesmas neaiztiek,
Bet Kristus vārdus ziņā liek,
Un cienī Viņa mokas,
Tam nebūs bēdāties neniek`,
Viņš dzīvos Kristus rokās. Āmen.

Pirmais izteikums.

Krusts, kurā Jēzus, mūsu Glābējs, karājās pienaglots ar kājām un rokām, tajā brīdī bija Viņa sprediķa krēsls.

No tā Viņš skaļi, ka visi Viņu varēja dzirdēt un saprast, uzrunā savu Debesu Tēvu: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” [Lk.23:34]

Šī ir liela un stipra lūgšana, ko mūsu augstais Priesteris augstajā krusta altārī lūdz ne vien par tiem, kas Viņu bija nežēlīgi situši krustā, bet arī par visiem, kas Viņam šīs mokas, kaunu un nāvi nodarīja, lai viņš visiem sagādātu no Dieva grēka piedošanu. To ikvienam jāiegaumē, ka Jēzus tik sirsnīgi lūdz par tiem, kas Viņu bija situši krustā, nievājuši un apsmējuši, un tiem, kas ar savām asajām velna mēlēm bija apsmējuši Dieva žēlastību, Viņš (es jums saku) ar savu lūgšanu nopelna atkal žēlīgu Dievu un Tēvu.

Šeit jūs dzirdat, ka Kristus vislielākajās bēdās un sāpēs, karājoties pie krusta, noklāts ar brūcēm un asiņojošs, tomēr Dievu cienī un godā kā savu Tēvu, sevi uzskata par Dieva Dēlu, stipri ticēdams, ka Tēvs, kas Viņam uzlicis krustu, stāvēs klāt un izglābs no šīs nelaimes.

Kad tevi, mans draugs, piemeklē kāda nelaime, slimība, nabadzība vai vēl kas cits, kas var dzīvē notikt, tad ar savu lūgšanu nevērsies pie kāda elku dieva, kuru tu nepazīsti, no kura tu neesi dzirdējis Dieva vārdu, nedz ej pie izkrāsotiem, izgrebtiem vai izlietiem dieviņiem vai attēliem, kas uzlikti uz altāri, pienagloti pie sienas vai uzkārti kaklā. Šie dieviņi ir no koka un māliem vai zelta un sudraba. “Tiem ir mute, bet tie nerunā; tiem ir acis, bet tie neredz; tiem ir ausis, bet tie nedzird; tiem ir deguns, bet tie neko nesaož; tiem ir rokas, bet tās nedarbojas; tiem ir kājas, bet tie nestaigā; to rīkle neizdod skaņas.” [Ps.115:5-7] “Apkaunoti lai kļūst visi elku tēlu kalpi, kas lepojas ar saviem elkiem,” [Ps.97:7] saka Dievs.

Nemeklē palīdzību arī pie mirušiem svētajiem. “Ābrahāms nekā nezina par mums, Israēls mūs nepazīst,” [Jes.64:16] saka pravietis Jesaja.

Nedodies savā nelaimē meklēt padomu pie velna, kā ķēniņš Ahasja [2.Ķēn.1], jo viņam tas nebeidzās labi.

Nemeklē padomu pie burvjiem un citiem velna bērniem. Kas zina, varbūt var vienu dūrienu tie tevi apsolītu dziedināt, bet tavai dvēselei tas sagādā simtiem dūrienu.

Ja gribi izglābties no savas nelaimes, tad ar savu lūgšanu vērsies pie īstenā dzīvā Dieva, kas saka: “Es esmu Tas Kungs, tas ir Mans Vārds, Savu godu Es citam nedošu, nedz Savu slavu elkiem. [Jes.42:8] Daudz ciešanu sagaida tos, kas pielūdz elkus, svešus dievus.” [Ps.16:4] Un Sīraks saka: “Nāve un mirušo valstība ieskāva mani no visām pusēm – un nebija neviena, kas nāktu palīgā, pēc cilvēku palīdzības lūkojos – un nebija tās. Un tad es atcerējos tavu žēlsirdību, Kungs, tavus darbus kopš mūžseniem laikiem: tu taču tos, kas tevi gaida, glāb un atpestī no naidnieku rokām.” [Sīr.51:7-8]

Kāpēc gan tu, mans draugs, savā nelaimē negribētu meklēt palīdzību pie šī Kunga? Caur pravieti Jeremiju Viņš saka: “Vai es neesmu tuvs Dievs?”[Jer.23:23] “Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.” [Ps.34:19] “Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā. Viņš izpilda, ko vēlas tie, kas Viņu bīstas, dzird viņu brēkšanu un palīdz viņiem.” [Ps.145:18-19]

Dievs, ko mēs pielūdzam, ir piepildīts ar mīlestību un žēlastību.

Kad tu raudādams lūdz: “Palīdzi man, ak, Dievs, jo ūdeņi apdraud manu dzīvību! Es grimstu dziļās dūņās, kur nav pamata; es esmu iekļuvis ūdens dziļumos, un ūdens straume draud mani aizskalot projām. [Ps.69:2-3] Steidzies, ak, Dievs, mani paglābt, steidzies man palīgā!” [Ps.70:2]

Tad Viņš tev laipni atbild: “Mana sirds trīc par viņu, ka Es apžēlodamies par viņu apžēlojos.” [Jer.31:20] “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!” [Jes.41:10]

Dievs, ko mēs pielūdzam, ir visspēcīgs Kungs.

“Visu, ko Tas Kungs grib, to Viņš izdara debesīs un virs zemes.” [Ps.135:6] “(Dievs mums ir Dievs, kas var mums palīdzēt.) Dievs Tas Kungs mūs izglābj arī no nāves.” [Ps.68:21] “Kungs zina, kā izglābt no kārdinājuma dievbijīgos.” [2.Pēt.2:9]

Kad gan negribētu pie šī Kunga meklēt padomu, iepriecinājumu un palīdzību?

Vairāk par visu mācies šeit, mans draugs, ka arī tavā vislielākajā nelaimē Dievs ir tavs Tēvs, un ir ieslēdzis tevi savā mīlošajā sirdī. Pacel savas acis un skaties uz savu mīļo Kungu un Glābēju Jēzu Kristu, kas asiņains un pilns sāpju ir pienaglots krustā, tomēr godā savu Tēvu, un Dievu uzskata par savu Tēvu.

Ak, nabadziņ, cik reizes tu savā prātā neesi domājis kā Ījabs, kad Dievs tev piesūta vienu nelaimi pēc otras: “Tu esi pārvērties un kļuvis man par ienaidnieku.” [Īj.30:21] Bet neesi tik noskumis, mans mīļais draugs, un esi mierīgs. Lai tava nelaime būtu tik liela un grūta cik būdama, tomēr Dievs ir un paliek tavs Tēvs. Ja arī Viņš nedaudz pārmāca, tomēr savu Tēva sirdi no tevis nenovērš. Uzklausi un it labi iegaumē Viņa paša vārdus: “Es gan piemeklēšu viņu pārkāpumus ar rīksti un viņu noziegumus ar sitieniem, tomēr Savu žēlastību Es viņam neatraušu.” [Ps.89:33-34] Saki man: “Kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca,” [Ebr.12:7] gribot no viņa labu redzēt un piedzīvot?

Tobijs izturējās, kā pieklājas godīgam cilvēkam, bet Dievs viņam piesūtīja lielu nelaimi. Viņš bija nabags, bet kļuva arī akls. Kāpēc? Svētais eņģelis viņam sacīja, ka Dievs mīl, un bez kārdinājuma un nelaimes nevarēja viņu pārbaudīt.

Tāpēc “mans dēls, neatmet Tā Kunga tev piešķirto mācību un nesajūti nepatiku par Viņa uzlikto pārmācību.” [Sal.pam.3:11] “Redzi, svētīgs tas cilvēks, kuru Dievs pārmāca, tāpēc nenonicini tā Visuvarenā pārmācības, jo Viņš gan ievaino, bet arī pārsien, ja Viņš ko sasit, tad Viņa roka atkal dziedina.” [Īj.5:17-18]

Mācieties vēl, kāpēc un par kuriem Jēzus lūdza Tēvu.

Ne par savu māti, kas bija ļoti noskumusi, ne par sevi pašu, ne par saviem izklīdušajiem mācekļiem, bet par saviem ienaidniekiem, kas bija Viņu smagi sodot nopēruši, apsmējuši, padarījuši Viņa muti rūgtu ar etiķi un žulti, kas Viņu bija piesituši krustā. Par viņiem Viņš lūdza savu Tēvu, un pats piedot tiem no sirds visu, ko tie bija Viņam nodarījuši.

Kas savā dzīvē ir redzējis tādu brīnumu? Jēzus ienaidnieki kliedza: Sit Viņu krustā, Jēzus lūdz: Piedod.

Šajās sava žēlsirdīgā Glābēja pēdās min arī tu, mans draugs, kā Viņš pats tev ir pavēlējis: “Mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni.” [Mt.5:44-45] Svētais apustulis Pāvils saka: “Lai saule nenoriet, jums dusmojoties.” [Ef.4:26]

Tas nebūs labi, ja tev, dusmu pūķi, dzīvības svece apdzisīs tavās dusmās. Tu nevari pasacīt, kurā nedēļā un stundā tu mirsi. Ko tu atbildēsi Dievam tad, ja tava pēdējā stundiņa tev pienāks dusmojoties? Patiesi, Debesu Tēvs savās tiesas dusmās tev darīs tāpat, kā tu savam ienaidniekam esi darījis, “ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit” [Mt.18:35] pārkāpumus. Tāpēc, cilvēk, “iemini galu – un mitējies nīst!” [Sīr.28:6] “Svētīgi tie, kas mieru tur, jo tie taps saukti Dieva bērni.” [Mt.5:9]

Otrais izteikums, ko Jēzus sacīja pie krusta ir: Kad Jēzus, ieraudzījis Savu māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko Viņš mīlēja, saka mātei: “Sieva, redzi, tavs dēls!” Pēc tam Viņš saka māceklim: “Redzi, tava māte!” [Jņ.19:26-27]

Lai gan jaunava Marija, Jēzus māte, līdz šim pietiekami bija piedzīvojusi sirdssāpes, redzēdama, kā karavīri viņas dēlu sita, apsmēja un pēc tam piesita krustā (brīnums, ka šādas vardarbības dēļ viņas sirds neizlēca pa muti), tomēr viņa nevar pavisam novērsties no sava dēla, un noskumusi stāv zem krusta.

Žēlsirdīgajam Jēzum nav brīvs neviens loceklis, izņemot acis un muti. Tāpēc, redzot savu māti un mācekli lielās bēdās noskumušus, Viņa sirds kustin kūst, un Viņš uzrunā savu māti ne ar daudz vārdiem, bet tā, ka tas ķeras pie viņas sirds: “Sieva, redzi, tavs dēls!” Viņš nosauc viņu par sievieti, nevis māti, parādot, ka viens pats ir pasaules Glābējs, kas karājas pie krusta. Neviens cilvēks, pat ne Viņa māte, Viņam nevar palīdzēt, pabeigt pasaules glābšanas darbu. Tagad viņa ir tāda pati, kā jebkurš cits cilvēks, un šajā darbā viņa nav nedz māte, nedz palīgs. Jēzus grib sacīt: Ak, mana mīļā māte, es, tavs dēls, kopš piedzimu no tevis, vienmēr kā bērnam pieklājas esmu mīlējis, cienījis un klausījis. Bet tagad ir pienācis laiks, kad man pēc mana Debesu Tēva prāta ir jāaizdara acis un jāmirst. Neraudi, neuztraucies, nomierini savu sirdi, jo tu nebūsi pavisam atstāta. Redzi, tavs dēls! Šis mans mīļais māceklis būs manā vietā tev par dēlu. Viņš tev palīdzēs un būs klāt visās lietās, kas tev varētu notikt.

To sacījis, Viņš paskatījās uz mācekli Jāni un saka: Redzi, tava māte. Tu zini, cik sirsnīgi es esmu tevi vienmēr mīlējis, pēdējā mielastā tu zvilnēji pie manas krūts un dusēji kā bērns mātes klēpī. Dari tagad, savukārt, labu manai mātei, mīli viņu, esi viņai līdzās kā paša mātei, un viņa, savukārt, tevi mīlēs kā savu dēlu.

Apdomājiet labi, mani draugi, šos vārdus: “Nāciet šurp, jūs bērni, un uzklausiet mani! Es jūs mācīšu To Kungu bīties.” [Ps.34:12]

Redziet, jūsu Glābējs Jēzus karājas pie krusta lielā mokās un sāpēs, Viņa asinis tika izlietas, spēks izkaltis kā māla gabals, tomēr Viņš neaizmirsa savu māti. Jā! Viņš negribēja mirt, pirms nav parūpējies par savu māti. Dari arī tu tāpat, mans bērns. Cienī un godā savus vecākus no visas sirds, kamēr tava dvēsele ir tavos kaulos. Pats Dievs tev to ir pavēlējis un piekodinājis: “Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē.” [2.Moz.20:12] Ķēniņš Salamans māca: “Klausi savam tēvam, kas tevi ir dzemdinājis, un nenicini savu māti, kad viņa kļūst veca!” [Sal.pam.23:22]

Dievs tev ir devis veselu prātu, mans bērns, tāpēc apdomā, ka tēvs un māte ir tie, no kuriem tu esi nācis un piedzimis pasaulē, un, kas tevi, lielas mokas redzēdami, ir uzaudzinājuši. Cik dienas un naktis tu saviem vecākiem esi piebļāvis ausis. Ja tava māte nebūtu tevi lolojusi, auklējusi un pārtinusi, tu savos sūdos būtu sapuvis un nosmacis. Ja vecāki nebūtu tevi sargājuši, tu būtu iekritis ugunī, noslīcis ūdenī, cūkas būtu tevi nomaitājušas. Tu būtu badā nomiris, ja māte tevi nebūtu zīdījusi un barojusi, un tēvs nebūtu pelnījis maizi. Tu būtu nosalis, ja vecāki nebūtu tev apvilkuši kreklu un svārkus un apāvuši kājas. To vecais Tobijs māca savam dēlam: Mans dēls “godā savu māti, un nepamet viņu nekad savā dzīvē, un dari viņai to vislabāko, un neapbēdini viņu nekad nevienā lietā. Atceries viņu, dēls, jo daudz briesmu viņa ir piedzīvojusi tevis dēļ, kad biji viņas miesās.” [Tob.4:3-4] Un Sīraks māca: “No visas sirds godā tēvu un paturi prātā mātes dzemdību sāpes, atceries: viņi tev ir dāvājuši dzīvību. Ar ko gan tu vari atlīdzināt?” [Sīr.7:27-28]

Mans bērns, tev ne vien jācienī savu tēvu un māti, bet arī, kad tie kļūst veci, vāji, bezspēcīgi un nabadzīgi, tev tos jāuztur, jābaro un jāapkopj cik spēj ar to, ko Dievs tev devis pie rokas.

Ko dara knēvelis? Nedaudz paaudzies, ka var aizjāt pieguļā un jostu sasiet, tēvam un mātei nevelta labus vārdus, bet izgāna kā suņus. Jā! Izaudzis padzen tēvu un māti no zemes, apņem sazin kādu sievu. Bet vecākiem jātup kaktā pie durvīm. Labi, ja pamet kādu maizes garoziņu, un vecais, lai raizējas cik grib, ja var kaut ko ar saviem veciem zobiem nokost, ja nē, lai skatās ar platām acīm, gaužām nopūzdamies. Ja jau vecāki nevar vairs badu paciest, lai ņem ubaga apsegu un iet nabagos, bet bērniem būs pilna roka un tauka mute. Redzi, senos laikos senie ļaudis ir pareizi runājuši: “Viens tēvs var desmit un vairāk bērnu uzaudzināt, paēdināt, apģērbt un apkopt, bet desmit bērni nevar uzturēt vienu tēvu.”

Tomēr tas, kam ir laba sirds, darīs saviem vecākiem labu cik spēj, kā Dāvids savam tēvam. Nevarot salīgt mieru ar Saulu, Dāvids viņam atrada mājas Moāba zemē. [1.Sam.22:3]

Labi tev, mans bērns, ja arī tu tā cienīsi un uzturēsi savus vecākus. “Kas godā tēvu, to ielīksmos bērni, un viņa lūgšanas tiks uzklausītas. Kas tēvu godina, piedzīvos ilgu mūžu; kas Kungu klausa, atpūtu dāvā mātei.” [Sīr.3:5-6] “Žēlsirdība pret tēvu netiks aizmirsta.” [Sīr.3:14] “Acs, kas nievā tēvu un neatzīst par nepieciešamu paklausīt mātei, ir jāizknābj kraukļiem upes malā un jāaprij jauniem ērgļiem,” [Sal.pam.30:17] proti, tādu bērnu vārnas, kraukļi un žagatas apēdīs karātavās.

Trešo izteikumu, ko Jēzus sacīja pie krusta, Viņš veltīja slepkavam, kas Viņu lūdza: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” [Lk.23:42] Jēzus viņam atbildēja: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” [Lk.23:43]

Kopā ar Jēzu no Jeruzalemes izveda divus slepkavas, kam bija jāmirst karātavu kalnā savu noziegumu dēļ. Viens no tiem bija blēdis, kas tāds arī palika. Viņš arī apsmēja Jēzu, zaimodams Viņa augsto vārdu: “Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!”[Lk.23:39] Kā viņš bija bezdievīgi dzīvojis, darījis lielus grēkus un to dēļ dabūjis savu algu pasaules priekšā, tāpat viņš paliek savos grēkos, un viņa dvēsele kopā ar visiem velniem aiziet elles dziļumos.

Bet otrs slepkava no sirds atstājas no saviem grēkiem, un izturas tā, kā dievbijīgam pienākas izturēties pēdējā stundā. Viņš norāj savu biedru, sacītdams: “Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā!” [Lk.23:40] Viņam nepatīk, ka viņa biedrs apsmej Jēzu, un pamāca viņam bīties Dievu. Viņš atzīst savus grēkus un to, ko ar tiem nopelnījis: “Mums gan pareizi notiek, jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem.” [Lk.23:41] Viņš neslēpj savus grēkus, bet saka, ka ir nopelnījis sodu. Bet tad paskatās uz Jēzu Kristu, un Viņu uzslavē: “bet šis nekā ļauna nav darījis.” [Lk.23:41]

Brīnums! Kristus mācekļi aizbēga. Neviens no viņiem nesacīja, ka Kristus ir taisns, ka nav darījis neko ļaunu. Bet, redzi, šis slepkava pirms nāves dod Jēzum godu, sakot, ka Viņš neko ļaunu nav darījis. Pēc tam viņš lūdz: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” [Lk.23:42] Viņš gribēja pasacīt: Mīļais Kungs, neaizmirsti mani. Lai gan es esmu liels grēcinieks, neatgrūd mani no sava vaiga. Nemaksā man to, ko esmu nopelnījis, bet savu rūgto un gaužo sāpju un moku dēļ esi man žēlīgs.

Šim slepkavam lēnprātīgais un žēlsirdīgais Jēzus Kristus nu atbild: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” [Lk.23:43] Tu nabaga noskumušais grēciniek! Esi mierīgs un nešaubies savu grēku dēļ. Tev notiks tā, kā tu esi ticējis. Es, tas Kungs to saku, un to arī izdaru. Tu atzīsti savus grēkus, tev ir žēl, ka tu esi grēkojis, tev ir laba sirds pret mani, savā sirdī tu tici un ar savu muti apliecini, ka es esmu mūžīgais Ķēniņš un Augstais Priesteris. Redzi, es solu tev nemelodams, bet zvērēdams. Patiesi, šodien, tagad, šinī acumirklī tavi grēki ir piedoti. Tad, kad tava dvēsele šķirsies no tavas miesas, tā būs pie manis paradīzē, manā Debesu valstībā un mūžīgajā priekā.

Šis trešais izteikums var iepriecināt katru noskumušu grēcinieku. Kam Jēzus sola paradīzi, Debesu valstību? Slepkavam, laupītājam, vardarbīgajam. Viņa mute bija čakla runāt ļaunu, viņa kājas bija žiglas uz blēņām, viņa rokas sniedzās paņemt to, ko nebija nolikušas. Viņš nežēloja nedz nabagus, nedz atraines, nedz bāreņus. Īsi sakot, viņš pārtika no slepkavošanas un laupīšanas. Kāds nu bija darbs, tādu algu viņš saņēma.Viņu piesita un nonāvēja krustā. Lai gan viņš nekad nebija domājis atgriezties no grēkiem, nāves priekšā viņš domā par Dievu. Ja viņš būtu nomiris pirms lūdza no Jēzus žēlastību, viņš mūžīgi būtu palicis par elles pagali.

Lai gan viņš bija darījis tik lielus grēkus un tik smagi noziedzies, tomēr viņš pievēršas Dievam, atzīstot savus grēkus un tos nožēlodams, un paļaujas uz Jēzus Kristus dārgo nopelnu un ciešanām, veras uz Viņu un saka: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” [Lk.23:42] Redzi, tūdaļ Jēzus viņam piedod visus viņa grēkus, izrauj viņu no elles rīkles un velna nagiem, un uzņem viņu par mūžīgās dzīvības bērnu un mantinieku.

To dzirdot, tu, nabaga grēciniek, neļauj savai sirdij izmist, ja arī tu ilgu laiku, daudz gadus, esi grēkojis un smagi noziedzies, un domā: Ak, man jau sen vajadzēja domāt par Dievu.

Jā, patiesi tev bija to jādara! Bet kamēr tava dvēsele ir tavos kaulos, vēl nav par vēlu atrast Dieva žēlastību. Izbiedētās sirdis, “esiet stipras un nebaidieties! Redzi, jūsu Dievs! Viņš nāk jūs glābt!” [Jes.35:4] “Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas.” [Lk.1:50]

Kādēļ Dievs nesoda uzreiz, kad cilvēks grēko? Tādēļ, ka Viņam ir žēlīga sirds, Viņš izliekas neredzot cilvēka grēkus, lai tiem būtu laiks atgriezties. “Tas Kungs gaida, lai jums parādītu žēlastību.” [Jes.30:18]

Bet tu, cilvēka bērns, neesi pārgalvīgs savos grēkos, dzirdēdams, ka Dievs ir žēlsirdīgs. Nedari to, ak cilvēk! “Nepakļaujies tieksmei un iespējām dzīvot, sekojot savām sirds iegribām! Nesaki: “Kam gan ir vara pār mani?” Kungs atriebsies, tik tiešām. Nesaki: “Es grēkoju, un kas tad man ir noticis?” Kungs ir iecietīgs. Neuzdrošinies krāt grēku pie grēka piedošanas vārdā un nesaki: “Viņš ir tik žēlsirdīgs, man piedos daudzos grēkus.” Viņš žēlo gan – bet arī dusmojas, un viņa niknums nāks pār grēciniekiem. Nevilcinies pievērsties Kungam, neatliec no dienas dienā, jo pēkšņas būs Kunga dusmas, pienāks atmaksa – un būsi pagalam!” [Sīr.5:2-7] “Pirms esi saslimis – zemojies! Ja esi grēkojis – atgriezies! Nekavējies izpildīt laikā, ko esi solījis, un neatliec līdz nāves stundai nenokārtojis!” [Sīr.18:21-22]

Cilvēkam, kas šo mācību neņem vērā, diemžēl notiek tā, kā mēs dziedam:

Kad tas nu vairs ne dzīvot var,
Tad žēlojas, tad grib viņš ar,
Pie Dieva vienreiz griezties.
Man šķiet, tas ilgi gaidīts būs,
Bez žēlastības sodīts kļūs,
Viņš ļausies ellē sviesties.

“Tādēļ Es esmu zvērējis Savās dusmās: tiešām, tie nenāks Manā miera vietā!” [Ps.95:11]

Ceturtais izteikums, ko Jēzus sacīja pie krusta, skan tā: “Ēli, Ēli, lamā zabahtani?” Tas ir: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” [Mt.27:46] Šos vārdus skaļi sauca viss vienkāršs cilvēks, bet gan tas, kas ir Dievs un Cilvēks vienā personā, “dzīvības Valdnieks” [Ap.d.3:15] un “godības Kungs.” [1.Kor.2:8] Neviens cilvēks šos vārdus nevar nedz ar visu savu prātu saprast, nedz ar savu muti izrunāt.

Padomā, mans draugs, vai Jēzum nevajadzēja vaidēt un žēloties? Mūsu sāpes un neveselība gulēja uz Viņa kā uzkrauts vezum. Viņš nesa uz savas muguras visas cilvēku grēku smago nastu, ko Viņam bija jāizpērk ar savu nāvi. Viņa Debesu Tēvs izgāza uz Viņu visas savas dusmas, kā pār tādu, kas mūsu vietā būtu šos grēkus darījis. Viņš izgāza savas dusmas tik smagi un koncentrēti, kā dusmojoties par visu cilvēku grēkiem mūžīgi. Tā nu Jēzus nospiež ne vien visas pasaules grēki, bet dedzina arī Dieva dusmu uguns, to liesmas Viņu pārņem – gan miesu, gan dvēseli, gan no ārpuses, gan no iekšpuses. Velns, elle, nāve un visi nospieda Viņu. Viņa sirdi, miesu un dvēseli tā nospieda, ka Viņš jutās eņģeļu, cilvēku un visu radīto lietu, jā, paša Dieva, atstāts. Viņam liekas, ka pat Dievam Viņš ir kļuvis vienaldzīgs.

Bet mīļais Jēzus to pacieš tev, man un mums visiem par labu. Turi to sirdī ar stipru ticību. Dievs mūs būtu pametis uz mūžīgiem laikiem. Mums būtu bijis jāsauc palīgā, bet neviens mums nekad nebūtu atbildējis. Mums būtu bijis jākauc kā kucēniem, bet neviens mūs neuzrunāt un nesacītu nevienu labu vārdu. Ja Dievs būtu no tevis atkāpies, tu mūžīgi būtu staigājis noskumis un nospiest, tev nebūtu neviena priecīga mirkļa, bet vienas vienīgas izbailes ne tikai pastāvīgi, kamēr dzīvotu šajā vāro pasaulē, bet arī pēc tam mūžīgi mūžos bez pārtraukuma.

Bet esi mierīgs, ak, kristītais cilvēk! Kristus ir stājies tavā vietā, par tevi samaksājis. Nu Dievs tevi nekad neatstās. Vai tev ir kādas problēmas? Esi drošs. Dievs tev ir klāt tavās bēdās, [Ps.91:15] un palīdz tev tās panest. Vai tev vajag Dieva palīdzību? Nebaidies! Dievs tev atbildēs: “Še Es esmu! Še Es esmu!” [Jes.65:1] “Lai tev notiek, kā tu gribi.” [Mt.15:28] Neraudi, ja nomirst un tevi atstāj tēvs, māte vai labs draugs. Dievs no tevis neatkāpjas. Tev jāmirst? Nebīsties. Jēzus Kristus grib tevi ņemt pie sevis, lai tur, kur ir Viņš, esi arī tu. [Jņ.14:3] Tikai lūdz Dievu, lai Viņš grib tevi uzturēt ticībā, un līdz ar ķēniņu Dāvidu saki: “Neatstāj mani, ak, Kungs, mans Dievs! Neesi tik tālu prom no manis! Steidzies man palīgā, Kungs, mans sargs un glābējs!” [Ps.38:22-23]

Piektais izteikums, ko Jēzus sacīja pie krusta, skan tā: “Man slāpst!” [Jņ.19:28] Cilvēkam vieglāk ir ciest badu un ilgi neēst, nekā paciest slāpes un nedzert.

Tā kā Jēzus ir patiess cilvēks, tāpēc Viņš kā cilvēks žēlojas, ka Viņam slāpst. Kā lai nežēlojas? Līdz šim Viņš cieta lielas iekšējas un ārējas mokas. Viņš ir kā uzdurts uz mieta, un cepās Dieva dusmības ugunīs. Viņam asinis netika nedaudz pilinātas, bet gan straumēm izlietas. Viņš bija zaudējis daudz spēka un šķidruma, kā vasarā, kad viss izkalst. Tā nu izkaltis un iztvīcis, Viņš prasa dzert, lai nedaudz atspirdzinātu savu izslāpušo un izkusušo sirdi, pirms dvēsele aiziet, un saka: Man slāpst!

Vai Viņš dabūt to, ko vēlas? Ak, nē! Evaņģēlists saka: “Viens no tiem (pārgalvīgajiem karavīriem) aizskrēja, paņēma sūkli, pildīja to ar etiķi, uzsprauda to niedrē un dzirdīja Viņu.” [Mt.27:48] Ak, jūs, nežēlīgie ļaudis! Kas radījis vīnu un vislabāko dzērienu, tas nevar slāpes veldzēt pat ar malku auksta ūdens. Turklāt, kad atved noziedznieku sadedzināt uz sārta, pakārt karātavās vai citādi nomaitāt, viņam dod padzerties pēdējo malku, kādam alu, kādam vīnu, lai nedaudz atspirgtu noskumusī sirds. Tieši par to runāja ķēniņš Salamans: “Dodiet stiprus dzērienus tiem, kam draud pazušana, un dodiet vīnu noskumušām sirdīm, lai viņas dzer un aizmirst savas ciešanas un neatceras vairs savu nelaimi.” [Sal.pam.31:6-7] Bet šeit nav neviena, kas atcerētos šo mācību. Karavīrs, kas citiem savā dzīvē neko daudz nebija darījis, dzirdina Jēzu ar etiķi, bet citi smiedamies un skarbiem vārdiem vēl saka: “Pagaidiet, redzēsim, vai Ēlija nāks un Viņu noņems” [Mk.15:36] no krusta.

Jēzum bija ne tikai slāpes pēc dzēriena, bet Viņš bija arī izkaltis un iztvīcis, rūpējoties par mūsu labumu, un gribot mūs izglābt no visām nelaimēm – grēkiem, Dieva dusmām, elles un mūžīgās pazudināšanas. Ar savām slāpēm Dieva un Marijas Dēls mūs ir izglābis no mūžīgajām slāpēm.

Mūsu cilts pirmtēvs Ādams un pirmmāte Ieva iekārē bija ēduši no aizliegtā koka. Šo grēku dēļ visiem cilvēkiem, cik pasaulē bijuši, cik ir un cik būs līdz pēdējai dienai, mums visiem, es saku, būtu jācieš elles ugunīs mūžīgu badu un slāpes, bet nenoslāpt. Mūs būtu jāiemet tādā bedrē, “kurā nav ūdens.” [Cah.9:11] Tur mums mūžīgi būtu jāmokās slāpēs, bet mēs nedabūtu pat tik daudz ūdens, cik uz pirkstu gala, lai veldzētu savu mēli.

Jēzus ir cietis tādas sāpes, ka Viņa mēle pielipa pie smaganām, un ar to izglābis mūs no elles liesmām. Ja tu, ak, cilvēk, par to no sirds Jēzum nepateiksies, tad tu esi ļaunāks par vislielāko blēdi. Ja tu pateiksies Viņam par visu labdarīšanu, un par to, ka Viņš tevis dēļ ir cietis slāpes, tad Viņš tevi šeit tevi atspirdzinās nelaimes karstumā, kā ir apsolījis: “Kā māte iepriecina savus bērnus, tā Es jūs iepriecināšu.” [Jes.66:13] Kad nomiris nonāksi Dieva bērnu draudzē, tur tavu kausu piepildīs līdz malai. [Ps.23:5] Tur Dieva kalpi ēdīs, bet bezdievīgie būs izsalkuši; Dieva kalpi dzers, bet bezdievīgie būs izslāpuši; Dieva kalpi priecāsies, bet bezdievīgie stāvēs nokaunējušies! Dieva kalpi gavilēs savā sirdspriekā, bet bezdievīgie brēks sirdēstos un vaimanās izmisumā! [Jes.65:13-14]

Šīs slāpes Jēzus ir cietis, gribēdams samaksāt par negausīgo dzeršanu un apreibināšanos. Ak Dievs, ko viens otrs neprātīgs žūpa ielej savā rīklē, tas pietrūkst Jēzum pie krusta. Ko dzērāji neapdomīgi izlej, par to Jēzum ir jāsamaksā.

Kas tev, tu, cilvēk, liedz ēst un dzert, kā pieklājas apdomīgam cilvēkam? Vai reizēm kopā ar labu draugu mieloties un līksmot? To tev nav aizliedzis nedz Dievs, nedz mācītājs, ja to dari bīdamies Dievu. Bet, ja tu to dari ikdienas un piedzeries kā bagātais vīrs, krīti pie zemes kā nomiris, ka cietiem tevi ir jānes un gultu gluži kā apglabājot, kas grib un var ko teikt? Ja satiekas labi draugi un paziņas, tad viņiem liekas, ka nevar viens otram darīt lielāku godu, kā apdzerties. Ak, cilvēka bērns, ja tevī vēl ir palikusi kaut viena dievbijības dzirkstelīte, lai slāpes, ko Jēzus Kristus ir cietis, tevi attur no šādas dzeršanas. Tāpat, kā nav labi, ja ūdens plūst pāri ezera dambim, tāpat nav labi cilvēkam, ja pārlieku daudz dzēriena gāžas pār plaušām un visām iekšām. Kas pēc tam notiks ar nabaga dvēselīti? Svētais apustulis Pāvils saka, ka dzērāji un dzīrotāji neiemantos Dieva valstību [Gal.5:21] un nenonāks Debesīs. Kur tad viņi nonāks? Elles ugunī. Tādai vietai piederas šīs cūkas.

Sestais izteikums, ko mūsu Glābējs sacīja mirdams pie krusta, skan tā: “Viss piepildīts!” [Jņ.19:30]

Par šo piepildīšanu Jēzus runāja ar saviem mācekļiem ceļā uz savām mokām un nāvi Jeruzalemē. “Redziet, mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.” [Lk.18:31] Tagad pilnībā ir piepildījies viss, ko pravieši bija iepriekš skaidri pasludinājuši un ar upuriem un zīmēm norādījuši par Kristu, Viņa amatu un labdarību. Kristum bija jācieš un jāmirst, lai izglābtu cilvēkus. Redzi, mans draugs, un mācies, ka Dieva vārds nemelo, un nekas netrūkst no tā, ko Dievs savā vārdā tev apsolījis. Tas viss piepildās, jo Viņš pats saka: “Savu patiesību Es neaizliegšu.Es Savu derību nesagānīšu un, ko Manas lūpas runājušas, to Es nepārgrozīšu.” [Ps.89:34-35]

Tāpēc paļaujies uz Dieva, sava Kunga, vārdu visās savās nelaimēs. Viņš tev patiesi dos to, ko solījis un zvērējis, piesaucot savu Vārdu. Debess un zeme zudīs, bet Viņa vārdi nezudīs! [Lk.21:33]

Jēzus Kristus ir piepildījis un pilnībā izcietis savas mokas. Nu Viņam nekas vairs nav jācieš. Mīļais Glābējs ir cietis daudz un dažādas mocības, kā mēs līdz šim esam dzirdējuši. Tagad tās visas ir beigušās, un Viņš līksmojas mūžīgi.

Domā par to, kristītais cilvēk, kad tevi piemeklē daudz problēmu. Pienāks laiks, kad tu kopā ar savu Kungu Jēzu dziedāsi: Nu manas sāpes, manas ciešanas un manas nelaimes beigušās. “Daudz ciešanu taisnajam, bet no visām Tas Kungs viņu izglābj.” [Ps.34:20] Kad tumša nakts būs pagājusi, tad atkal pienāks vasara. Tāpat “gaisma atspīd taisnajam, un prieks atmirdz tiem, kas sirdī skaidri,” [Ps.97:11] ka viņi var dziedāt un sacīt: Tu, Kungs, mūs gan pārmācīji, bet arī palīdzēji.

Sacīdams – Viss piepildīts – Jēzus teica, ka Viņš mūsu glābšanas darbu ir izpildījis līdz galam. Nu (Viņš grib sacīt) es esmu par visas pasaules grēkiem atlīdzinājis un nomaksājis parādu. Nu cilvēkiem Debesis ir atvērtas, nu esmu maziem un lieliem grēciniekiem nopelnījis Dieva žēlastību, grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu.

Priecājies nu, tu, nabaga grēciniek! Tici Jēzū Kristū, satver Viņu ar savas ticības rokām. Tici, ka viss, ko Jēzus Kristus ir darījis un cietis, ir nācis tev par labu. “Mums, kas Viņam ticam, dota iespēja tuvoties Dievam bez bailēm,” [Ef.3:12] kā bērni pie sava tēva. “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” [2.Kor.5:21]

Ja velns joprojām tev rāda tavus grēkus, pārmet tos un grib vest tevi Dieva tiesas priekšā, tad atminies šos vārdus: Viss piepildīts! Kristus ir “nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti.” [Rom.4:25] Uzrunā savu Kungu un Glābēju Jēzus sacīdams:

Tie grēki man it gauži sāp,
To žēlodams es sūdzos,
Tie manu sirdi grieztin griež,
Ak! Atņem tos, es lūdzos,
Priekš tava Tēva rādās tāds,
Ka šis mans parāds nomaksāts,
Caur tavu asins izliešan,
Ak, Kungs turi man,
Ko tu man solījs arīdzan.

Ja tevi izbiedē nāves stundas nelaime, tad esi drošs. Jēzus ir visu piepildījis. Tādēļ Viņš arī mūžīgo nāvi ir aprijis uzvarā, [1.Kor.15:54] bet laicīgo nāvi padarījis par vieglu miegu. “Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam.” [Rom.14:8] Un tāpat, kā Jēzus ir augšāmcēlies, arī tev nebūs jāpaliek savā nāvē.

Vai tu bīsties no Dieva dusmām? Domā par šiem vārdiem: Viss ir piepildīts. “Viņš ir mūsu grēku izpircējs.” [1.Jņ.2:2] “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” [Rom.5:1]

Septītais gala vārds, ko mūsu Jēzus sacīja mirdams pie krusta, skan tā: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” [Lk.23:46]

Lai gan nāve, grēki, velns un elle ar visu spēku gāzās pār Jēzu, lai Viņu nomaitātu un uzvarētu, un bija Viņu tik tālu noveduši, ka Viņš lielajās bēdās un izbailēs, bīdamies Dieva karsti degošās dusmas žēlojās: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” [Mt.27:46] tomēr Viņš uzvarēja visas kārdināšanas, samina savus ienaidniekus zem savām kājām un tic, ka pat pašā nāvē Viņam ir žēlīgs Dievs un Tēvs.

Tādēļ steigdamies uz savu galu, Viņš paceļ balsi un sauc skaļi, lai visi ļaudis varētu dzirdēt un saprast: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” [Lk.23:46]

Citiem cilvēkiem mirstot viss spēks zūd un iznīkst no lielām sāpēm. Acis aptumšojas, zūd dzirde, runu nevar saprast, krūtis smagi cilājas kamēr iziet dvēsele. Bet Jēzus, grūti un sūri nopelnījis visu, kas mums nepieciešams, lai nonāktu Debesīs, un zinādams, ka nekas vairāk nav vajadzīgs, kā vien izlaist savu dvēseli, ar savu sirdi pievēršas Debesu Tēvam, nodod Viņam savu dvēseli tā, ka visi ļaudis to dzird.

Mans draugs, kā tev vienmēr bez mitas jālūdz Dievs, tā visvairāk tev no sirds jāpielūdz Dievu tavā pēdējā stundā un jānovēl Viņam savu dvēseli, kā to darīja Jēzus. Jo tajā brīdī dažādas domas prātā iešaujas, tāpēc Dievs ir ļoti ļoti jālūdz, lai Viņš gribētu pasargāt no kārdināšanas un izglābt no visa ļauna. Ir labi, ja tu jau laicīgi, vesels būdams, iemācies kādas brīnišķīgas lūgšanas un Dieva dziesmas, īpaši: Kungs Jēzu Krist, mans palīdziņš. Jo daudz, daudz kristīgi cilvēki, šo lūgšanu lūgdami, ir aizgājuši pie Dieva. Mācieties kopā ar ķēniņu Dāvidu lūgt: “Tavā rokā es nododu savu garu. Tu mani esi atpestījis, Tu uzticīgais Dievs.” [Ps.31:6]

Kad man būs mirstot nošķirties,
Ņem manu dvēsel` žēlīgs Dievs,
Iekš tavām Dēla rokām.
Tad man būs gann,
Izpestī mann,
No visām manām mokām.

Un līdz ar Stefanu, kas tika nomētāts akmeņiem, lūdz: “Kungs Jēzu, pieņem manu garu.” [Ap.d.7:59]

Ja tu dēļ lielām bēdām, slimības vai sāpēm pats vairs nevari atcerēties, tad liec atvest pie tevis tavu mācītāju. Viņš ar Dieva vārdu iepriecinās tavu sirdi, mācīs tev, kā pielūgt Dievu, pats lūgs par tevi, lai tu turoties pie žēlīgā Dieva ar sirdi un prātu, varētu nodot Dievam savu dvēseli. Viņš uzņems to savās rokās. Tur to neaizskars nekādas sāpes un vainas, bet “jaukas, svētības pilnas dāvanas pie Tavas labās rokas ir mūžīgi.” [Ps.16:11]

Bet bezdievīgo dvēseles noiet elles “dibenā kā akmeņi .” [2.Moz.15:5] “Tie taps noguldīti ellē kā avis, nāve tos ganīs.” [Ps.49:15] “Viņu tārps nemirs, viņu uguns neizdzisīs.” [Jes.66:24]

Mans Jēzu!

Kad mana stunda pieiet man,
Kad jāiet būs no šejien,
Tad gaidu tavu vadīšan`,
Ak Jēzu Krist! uz tejien,
Kur tu pats lielā godā mīt,
Tur uzņem manu dvēselīt,
To tavās rokās glabā.
Āmen! Āmen!

Lasi arī citus Georga Manceļa sprediķus