Netrāpīt mērķī

Grēka vispārējās sekas ir tādas, ka mums šķiet, ka Dievam rokas par īsu, lai Viņš varētu palīdzēt mums, un ka Dievam ausis aizkritušas tā, ka Viņš mūs nevar sadzirdēt.

Bet patiesībā mūsu pašu pārkāpumi mūs attālina no mūsu Tēva, un mūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no mums; Savā pārgalvībā secinām, ka viņš neklausās uz mums. Daudziem šķiet, ka Dieva nemaz nav, bet redzi, …Tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un viņa auss nav aizkritusi, ka Tā nevarētu dzirdēt (Jes.59:1-2).

Ja izmantotu definīciju “Netrāpīt mērķī” salīdzinājumam ar vārdu “grēks”, mēs varētu mēģināt izanalizēt šādaus tādus “netrāpīšanas” iemeslus.

Apskatīsim grēkošanu līdzībā par šaušanu, kur:

• mērķis būs Dieva plāns mūsu dzīvei,
• ierocis – mēs paši,
• munīcija – mūsu darbi,
• instruktors – Svētais patiesības gars,
• šaušanas reglaments – Dieva vārds,
• pats labākais šāvējs pasaulē – Jēzus, bet
• šautuve – pasaules telpa, kurā mēs dzīvojam.

Šāvējs ir tas, kurš prot šaut. Labs šāvējs ir tas, kurš var trāpīt mērķī. Ļoti labs šāvējs ir tas kurš gandrīz vienmēr trāpa pareizajā mērķī. Mērķis ir tas, uz ko šauj, bet pareizais mērķis ir tas, uz kuru ir paredzēts šaut. Šaušanas instruktors ir tas, kurš norāda konkrēto šaušanas veidu un konkrēto mērķi, kurā jātrāpa. Šautuve būs tā vieta, kur šaušanas instruktors izvietojis mērķus, lai šāvēji varētu trenēties un parādīt savu prasmi un sasniegt šaušanas reglamentā noteiktos normatīvus. Instruktors nosaka reglamentā noteikto munīcijas limitu, kas paredzēts katram vingrinājumam. Šaušanas instruktors seko mūsu darbībām šautuvē, norāda uz pielaistām kļūdām, paskaidro, kas būtu jādara, lai uzlabotu rezultātu. Viņš atgādina mums pasaulē labākā šāvēja metodiku, un vingrinājuma beigās katram šāvējam paziņos viņa sasniegto rezultātu.

Nu varam apskatīt kādi ir iemesli netrāpīšanai.

Viens no tiem varētu būt, kad šāvējs vai nu nezin kā jāšauj, nezin pa kuru mērķi šaut, vai vienkārši nevar trāpīt kur grib. Šādā situācijā, ja šāvējs grib rast atrisinājumu savām neveiksmēm un meklē atbildi, – viņš to noteikti saņems (vai no instruktora vai šaušanas reglamentā).

Bēdīgi ir, ja šāvējs izjūtot pirmās neveiksmes, pazaudē interesi šaut un “met plinti krūmos“; atsakās pat no domas, ka ir iespējams trāpīt. Tas vaino mērķi, vaino ieroci un visus stāstus par “labo šāvēju” uzskata par pasakām.

Vēl bēdīgāk ir, ja labs šāvējs kļuvis pašapmierināts un ir pārstājis trenēties. Tas vairs negrib piepūlēties; tas lepojas ka reiz sašāvis 98 no 100”; tas dzīvo ilūzijās un sava māņu pasaulē. Atrunas tam palīdz izvairīties no praktiskās šaušanas un atgūt savas kādreizējās prasmes.

Taču visbēdīgāk ir ar tiem, kas iekšēji/ārēji izsmej šaušanas reglamentu, slēpti vai atklāti ņirgājas par šaušanas instruktora norādījumiem un apzināti iznieko munīciju. Tie ir tie, kas daudz un bieži šauj, bet nekad netrāpa pareizajā mērķī. Tie ir tie, kas ērti iekārtojušies šautuves telpā. Vai tiem, kas izliekas par ekspertiem un pieviļ jaunos šaušanas praktikantus un censoņus, mācot tos sekot savām pašizdomātām šaušanas teorijām.

Atšķetinot līdzību, ar šaušanu secinām, kas ir Grēks – proti – netrāpīt mērķī.
Bet nāvīgs grēks būtu visāda veida nepakļaušanās šaušanas teorijai un instruktora norādījumiem.

Taču tas arī ir viss, ko mēs varam no šās līdzības paņemt. Nemēģināsim to attīstīt tālāk. Protams, ka pareizas šaušanas tehnikas apgūšana nepadarīs mūs līdzīgus Jēzum. Lai ar nez-cik stabili kļūtu mūsu labie darbi un regulārie treniņi – rezultāts mūs nepacels Dievam tuvāk debesīs.

Caur Bībeli mēs izzinām, ka nevis mēs atrodam Dievu, bet Dievs ir atradis mūs. Dievs ir tas, kas mūs aicina un kas mūs pulcina. Redzi, Tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt…