Sprediķis 10. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu. [Lk.19:41-48]

[Pirms sāc lasīt šo e-sprediķi noteikti IZLASI autora e-Reflexiju]

Pagājušajā svētdienā sprediķa teksts bija par prātīgu, dievbijīgu attieksmi pret laicīgo labumu, kādu mēs gūstam no sava darba un laicīgās rosības. Proti, lai visas savas spējas un galu galā arī to nesto peļņu lietojam Dieva goda vairošanai: pirmām kārtām lai atveltām laiku un līdzekļus Dieva vārda sludināšanas uzturēšanai baznīcā un arī lai visu savu laicīgo, dienišķo darbošanos cenšamies vadīt tā, ka cilvēki visapkārt mūsu darbošanās iznākumā varētu teikt: “Paldies Dievam.”

Tas ir kristīgās namturības pamats un mērķis: kalpošana Kristus Evaņģēlijam, liekot lietā visus mums pieejamos līdzekļus, starp kuriem laiks, nauda un dažādi talanti ir tiešie rīki un instrumenti, ar kuriem kristīgā namturība tiek veikta. Kad atveltām laiku, naudu un savas spējas Dievam, Viņš pirmām kārtām svētī mūs, bet tad caur šiem laicīgajiem, pasaulīgajiem līdzekļiem – arī mums apkārtējos cilvēkus, kuriem tiek dota iespēja dzirdēt kristīgo mācību un redzēt un baudīt kristīgās ticības nestos labos augļus no savstarpējās saskarsmes ar Kristum ticīgajiem ģimenē, darba vietā un plašākā sabiedrībā.

Tā, stāstīdams par nama pārvaldnieku, kurš prātīgi izmantoja viņam pieejamos līdzekļus, Jēzus pagājušajā svētdienā brīdināja mūs katru atsevišķi: nedomājiet pakampt un sagrābt šai pasaulē pēc iespējas vairāk, jo jums to visu nāksies zaudēt; turpretī lietojiet visu, ko esat pasaulē ieguvuši, lai tiktu pie vēl vērtīgākām mantām – pie savu līdzcilvēku pateicības un paša Dieva uzslavas. Un šodien Viņa raudāšana par Jeruzālemi jau uzrunā mūs visus kopā kā baznīcu. Gluži kā laicīgās dzīves gals un norēķina diena pienāks katram atsevišķajam cilvēkam, tā arī prātīga dzīve sava Kunga bijāšanā tiek sagaidīta no visas baznīcas. Tiesa – viss sākas ar katru atsevišķo cilvēku, tomēr nevar būt tā, ka jauki un dievbijīgi cilvēki kopā rada garīgā ziņā nejēdzīgu vidi. Norakšanās katram savā individuālajā dievbijībā un katra pastāvēšana tikai pašam ar savu labumu un ar savu cildenumu, nav tas, ko Dievs pie mums ir iecerējis. Patiesībā tas ir pat pilnīgi pretēji Viņa nodomam.

Kristīgā vēsts sludina Dieva žēlastību un piedošanu grēciniekam – katram atsevišķajam no mums, bet tā rada draudzi, baznīcu, Dieva tautu. Kristīgā vēsts rada jaunu civilizāciju, jaunu jeb patiesā Dieva atziņā atjaunotu saprašanu par pasaules lietu kārtību un mums pašiem tajā. Caur labākiem un sliktākiem laikiem, caur maldiem un caur patiesas atziņas brīžiem kristīgā vēsts ir formējusi to, ko mēs nu dēvējam par rietumu civilizāciju. Liela daļa vērtību un spriedumu, kurus mēs uzskatām par vispārcilvēciskiem, dabiskiem, pašsaprotamiem un tamlīdzīgi, nemaz tik pašsaprotami nav – tie par tādiem ir kļuvuši, ilgos gadsimtos caur kristīgo vēsti ieauzdamies ļaužu prātos un veidojot mūsu attieksmi, kas ir atblāzma no Dieva svētuma un taisnīguma, kas ir priekšvēstnese un ēna tai godībai un patiesībai, kas mums tiks dāvāta pastarajā dienā līdz ar jaunajām debesīm un jauno zemi.

Līdz tam mēs, kristieši, dzīvojam it kā divās pasaulēs: ar sirdi Debesīs un Dieva mierā, bet ar miesu – pasaules mainībā un nedrošībā, un mūsu Kungs māca, ka mūsu namturībai jeb tam veidam, kā mēs vadām savu dzīvi, ir jābūt saskaņā ar ticībā atjaunoto sirdi jeb saskaņā ar Dieva doto mieru, kas arī mūsu laicīgajai ikdienai dod mieru un nosvērtību, skatienu uz visu šo burzmu ar Dieva acīm un tā visa aptveršanu ar to prātu, kuru Viņš mums ir atklājis un ticībā devis.

Tik daudz vārdu tik vienkāršai patiesībai! Bet, kā jau teicu, kristīgās ticības un attieksmes vienkāršība ir tikai šķietama. Patiesībā tas viss ir pat ļoti grūti un sarežģīti. Tas ir tieši tik grūti, cik grūti ir pateikt: es esmu grēkojis. Es neesmu mīlējis Dievu, un mans tuvākais man labākajā gadījumā ir bijis vienaldzīgs. Turklāt nepietiek, ka tu to esi tā sapratis un pateicis vienu reizi – tāda sevis izmeklēšana un izvērtēšana Dieva baušļu gaismā no ticīgā tiek sagaidīta ne tikai reizi mūžā un pat ne katru svētdienu, bet gan katru dienu.

Varētu teikt, ka grūti ir dzīvot ar tādu smagumu. Bet tādam grūtumam ir otra puse – žēlastības un piedošanas atvieglojums un prieks. Un bez tās grūtās puses pie vieglās tikt nevar. Tāpēc kristietība par spīti tam, ka tā tik ļoti ir cauraudusi mūsu kultūru un ietekmējusi veidu, kā mēs domājam, nebūt nav pašsaprotama. Un tieši tāpēc, atsevišķi tik jaukiem un labiem cilvēkiem sanākot kopā, iznāk tik nelāgas un pat sliktas lietas. Jo tas jaukums ir šķietams, bet labums faktiski ir pašlabums. Vai arī neiznāk nekas, kā tas parasti notiek Latvijas baznīcās. Sanāk kopā jauki, reliģiozi cilvēki ar labiem nodomiem, un… Nekas nenotiek. Viņi vienkārši aizvien katrs par sevi turpina būt jauki, reliģiozi cilvēki. Ar labiem nodomiem, protams. Tas, ka nekas no tā netiek īstenots, vairs jau nav viņu daļa – tur ir vainīgi briesmīgie apstākļi un tamlīdzīgi bubuļi. Jaukajam, reliģiozajam cilvēkam ir ārkārtīgi grūti ieraudzīt to nejauko, bezdievīgo bubuli, kurš mīt spogulī.

Tādēļ viņam nepatīk arī daudz domāt par kristīgo mācību, jo tā sākas tieši ar spoguli – ar Dieva desmit baušļiem, kas uzrāda grēku, apsūdz un nolād. Un tādēļ jaukajam, reliģiozajam cilvēkam ne tik vien grūti, bet pat neiespējami ir tikt līdz nākamajam ticības mācības gabalam Mazajā katehismā – līdz Evaņģēlijā jeb žēlastībā un piedošanā pamatotai ticībai un uzticībai Dievam. No tās tad tālāk arī izplūst kā dzīva ūdens straumes pateicīga ticības dzīve lūgšanā un pienācīgos dievbijīgos darbos, kuri ir sveši, neaizsniedzami un kaitinoši jaukajam, reliģiskajam cilvēkam ar labajiem nodomiem.

Jēzus šīs dienas evaņģēlijā nāk pie savējiem un raud. Kas Jēzum liek raudāt? Ļaudis, kas paši nav raudājuši, kas nav bēguši no spogulī mītošā bubuļa pie Dieva žēlastības un piedošanas apsolījumiem. Ja viņi būtu raudājuši par sevi, tad viņi priecātos par Jēzu, un Viņš varētu būt priecīgs par tiem. Zīmīgā kārtā šīs dienas evaņģēlija notikumi risinās Palmu svētdienā, kad ļaudis sveic Jēzu ar karaliska goda sveicieniem: “Ozianna augstībā! Slavēts ir, kas nāk Tā Kunga vārdā!” Tie ir tie paši vārdi mūsu liturģijā, ko mēs dziedam pirms Svētā Vakarēdiena, atkal sveicot mūsu Kunga pazemīgo nākšanu – kā toreiz Viņš iejāja Jeruzālemē uz ēzeļa, tā aizvien Viņš nāk mūsu vidū ārkārtīgi pazemīgs Sakramenta maizē un vīnā. Apkārt skan jauku, reliģiski aizgrābtu ļaužu gaviles, bet Viņš paietas tiem gabaliņu pa priekšu, apstājas un raud, redzot pilsētu, kurp dodas, jeb redzot tās ļaužu pašpietiekamību un sirds cietību.

Faktiski tur nav tās pilsētas, kuru jūdiem bija gribējis dot Dievs. Tajā nav Viņa gribētās attieksmes. Tāpēc šai pilsētai ir jāiet bojā. Tādā ziņā ir pat draudīgi domāt par paralēlēm, kad pazemīgais Ķēniņš Jēzus pienāk pie mūsu pilsētas, pie draudzes robežām. Ja mēs būtu tā laika jūdu situācijā nevis šīs svētdienas liturģijas situācijā, tad nudien nav zināms, vai Jēzum nenāktos raudāt vēl rūgtāk. Bet mūsu ticības tēvi, dodami mūsu dievkalpojumam balsi un jēgu ar šiem liturģijas vārdiem, bija daudz ko mācījušies, un nu mūsu liturģija māca arī mūs. Pirmām kārtām to, ka šajā pasaulē nav tādas pilsētas jeb tādas laicīgas, pasaulīgas kārtības, par kuru Dievam nenāktos raudāt. Viss šeit ir nīcīgs, zūdošs un nepilnīgs, pat pie vissvētākajām no mūsu lietām līp pīšļi. Otrām kārtām mums ir zināms, ka Jēzus sagaidītāji un sveicēji pēc nedaudz dienām kliedza pavisam ko pretēju: “Sit Viņu krustā!” Arī mēs, sagaidot Jēzu, faktiski sagaidām Viņa nāvi jeb ka Viņa nāvē mūsu vaina tiks dzēsta, bet mēs paši – izglābti.

Lūk, šādā situācijā mēs esam, un Jēzum, pienākot pie mūsu draudzes robežām, nav jāraud nevis mūsu dēļ itin kā mēs būtu ko mācījušies un labojušies, bet gan Sevis dēļ. Atšķirība starp toreizējo Jēzus nākšanu pie Jeruzālemes un Viņa šīs dienas nākšanu Sakramentā nav mūsos, bet gan Jēzū pašā jeb Viņa veikumā. Mēs aizvien esam apraudami. Tas, ka varam dzīvot, ka varam pat gaidīt Dieva tiesas dienu, nav mūsu pašu nopelns, bet gan ticības auglis Jēzus pazemīgajai iejāšanai Jeruzālemē toreiz un Viņa kalpošanai mūsu vidū aizvien.

Šī Jēzus kalpošana šķīsta mūs no katra mūsu grēka un vieno vienīgajā patiesajā – Viņa svētumā. Tā mēs tiekam atpestīti arī no savas paštaisnības vientulības un vienoti kopā ar citiem Dieva svētajiem vienai un vienotai kalpošanai Dievam par godu un saviem līdzcilvēkiem par svētību. Āmen.