Pareiza izpratne par grēknožēlu un atgriešanos
Kad pirmajiem luteriskajiem kristiešiem nācās publiski apliecināt savu ticību, viņi drīz vien atskārta, ka tā laika baznīcas vadītājiem nebūt nerūp Bībeles mācības par atgriešanos skaidrība un izpratne.
Pirmie luterāņi, kuru liktenis atradās imperatora Kārļa V rokās, par tā laika katoļu baznīcas vadītājiem viņam sacīja – tie noliedz, ka ticība ir otrā atgriešanās puse. Ar to luterāņi norādīja, ka Lutera piekritēji pilnībā atzīst, ka Jēzus aicinājums sastāv no divām daļām – atgriezieties no grēkiem un ticiet jeb – nožēlojiet grēkus un vērsieties pie Kristus, lai saņemtu pestīšanu. Savukārt tas, ka katoļi noliedz ticību kā atgriešanās otro pusi, norāda uz viņu ieskatiem, ka ar ticību Kristum vien nepietiek.
Katoļi noteica, ka grēciniekiem jāveic gandarīšanas darbi – jāpiedalās savu grēku atlīdzināšanā, tā paužot ieskatu, ka Kristus nāve nav bijusi pietiekama, lai samaksātu par cilvēku grēkiem. Pāvils 2. vēstulē korintiešiem (7:9-10) norāda, ka pareiza izpratne par grēknožēlu un atgriešanos ir būtiski svarīga kristīgajai ticībai.
Vajāšanās un nāves draudos XVI gadsimta reformatoriem savu mācību par ticību nācās aizstāvēt Eiropas valdnieku priekšā. Tas Luteram un viņa sekotājiem lika ieraudzīt, cik svarīgi ir pareizi saprast Bībeles mācību par atgriešanos, kurā teikts, ka atgriešanās sastāv no divām daļām – nožēlas par grēku un ticības Jēzus Kristus veiktajai grēku izpirkšanai. Iemesls, kāpēc tik daudzi to nezina un viņiem arī nerūp šī būtiski svarīgā izpratne, ir tas, ka viņu priekšstatus par ticību un reliģiju lielā mērā nosaka kultūras mantojums, nevis Dieva vārds. Dieva vārda vienīgais nolūks ir “padarīt.. gudru pestīšanai” (2.Tim.3:15).
Ieskaties