Ceturtais gavēņa sprediķis par Jēzus Kristus ciešanām

Mācību par Jēzus Kristus smagajām ciešanām un sevišķi, kas Viņam notika pie tiesneša Poncija Pilāta, par ko ir mūsu ceturtais gavēņa sprediķis, mums ir uzrakstījuši svētie evaņģēlisti.

Viss viņu pulks cēlās, [Lk.23:1] un no Kajafas [Jņ.18:28] sasējuši Jēzu, lika To aizvest uz pārvaldnieka pili, [Jņ.18:28] un nodeva Viņu [Mk.15:1] zemes pārvaldniekam Pilātam. [Mt.27:2] Bija agrs rīts. [Jņ.18:28]

Tad Jūda, Viņa nodevējs, redzēdams, ka Viņš pazudināts, (notiesāts uz nāvi) nožēloja to, atnesa atpakaļ trīsdesmit sudraba gabalus augstajiem priesteriem un vecajiem un sacīja: “Es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis.” Bet tie sacīja: “Kas mums par daļu? Raugi tu pats!” Un viņš nometa sudraba gabalus Templī, aizgāja un pakārās, ( un ir vidū pārsprādzis, un visas viņa iekšas izgāzušās. Ap.d.1:18) Bet augstie priesteri paņēma sudraba gabalus un sacīja: “Nepieklājas tos likt Dieva šķirstā, jo tā ir asins nauda.” Bet viņi nolēma pirkt par tiem podnieka tīrumu svešiniekiem par kapsētu. (Tas kļuva zināms visiem Jeruzalemes iedzīvotājiem, tādēļ arī šis tīrums viņu valodā nosaukts Hakeldama, tas ir, asins tīrums, Ap.d.1:19) līdz šai dienai. Tā ir piepildīts tas vārds, ko pravietis Jeremija runājis, sacīdams: un tie saņēma no Israēla bērniem trīsdesmit sudraba gabalus – tik dārgu maksu tie bija noteikuši – un deva tos par podnieka tīrumu, kā Tas Kungs man ir pavēlējis. [Mt.27:3-10]
Paši tie (jūdi) neiegāja pārvaldnieka pilī, lai neapgānītos, bet varētu ēst Pashā jēru. Tad Pilāts iznāca pie tiem ārā un teica: “Kādu sūdzību jūs ceļat pret šo cilvēku?” Tie atbildēja viņam: “Ja Viņš nebūtu ļaundaris, mēs Viņu nebūtu tev nodevuši.” … “Mums nav tiesību nevienu nonāvēt.” Tā sāka piepildīties Jēzus vārdi, ko Viņš bija teicis par to, kādā nāvē Viņam bija mirt. [Jņ.18:28-31] Augstie priesteri un vecaji [Mt.27:12] iesāka Viņu apsūdzēt, sacīdami: “Mēs atrodam, ka šis mūsu tautu mulsina un aizliedz dot ķeizaram nodokļus , sacīdams: Viņš esot Kristus, Ķēniņš.” [Lk.23:2]

Tad Pilāts atkal iegāja savā pilī, iesauca Jēzu iekšā un sacīja Viņam: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Vai tu to saki no sevis, jeb vai citi tev par Mani stāstījuši?” Pilāts atbildēja: “Vai tad es esmu jūds? Tava tauta un augstie priesteri man Tevi ir nodevuši. Ko Tu esi darījis?” Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes.” Tad Pilāts Viņam sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” Pilāts Viņam saka: “Kas ir patiesība?” Un, to sacījis, viņš atkal izgāja ārā pie jūdiem un saka viņiem: “Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu. [Jņ.18:32-38] Un, kad augstie priesteri un vecaji Viņu apsūdzēja, Viņš neatbildēja nenieka. Tad Pilāts saka Viņam: “Vai Tu nedzirdi, cik smagi tie liecina pret Tevi?” Un Viņš tam neatbildēja neviena paša vārda, tā ka pārvaldnieks ļoti brīnījās. [Mt.27:12-14] Un tie viņam uzmācās un sacīja: “Viņš musina tautu, mācīdams pa visu Jūdeju, iesākdams no Galilejas līdz šejienei.” Bet, kad Pilāts to dzirdēja, tad viņš jautāja, vai šis cilvēks esot no Galilejas. Un, izzinājis, ka viņš piederot Hēroda tiesā, tas Viņu nosūtīja pie Hēroda, kas tanīs dienās arī bija Jeruzālemē. Bet, kad Hērods Jēzu redzēja, tas tapa līksms. Jo tas jau sen gribēja Viņu redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt. Un tas daudz vārdiem Viņu izjautāja. Bet Viņš tam nekā neatbildēja. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un Viņu ļoti apsūdzēja. Bet Hērods ar savu pils saimi Viņu nicināja un apmēdīja un, apvilkuši Tam krāšņu tērpu, sūtīja To atpakaļ pie Pilāta. Tai dienā Pilāts un Hērods tapa draugi, jo iepriekš tie savā starpā bija naidā. Un Pilāts, sasaucis augstos priesterus un virsniekus un ļaudis, tiem sacīja: “Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka Viņš ļaudis musinot, un redziet, es Viņu esmu jūsu priekšā nopratinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis nekādas vainas, kādēļ jūs Viņu apsūdzat; un Hērods arī ne; jo tas Viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, Viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis. Tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.” [Lk.23:5-16]

Bet svētkos zemes pārvaldnieks mēdza atlaist tautai vienu cietumnieku, kuru tā vēlējās. Un tanī laikā tiem bija kāds sevišķi bīstams cietumnieks, vārdā Baraba. [Mt.27:15-16] Tas kāda dumpja dēļ, kas pilsētā bija noticis, un slepkavības dēļ bija iemests cietumā. [Lk.23:19] Un ļaudis, augšā sanākuši, sāka prasīt, lai tiem tā darītu, kā parasts. [Mk.15:8] Un, kad tie bija sapulcējušies, Pilāts sacīja uz tiem: (Jums ir paradums, ka es jums Pashā vienu atlaižu. Vai jūs gribat, ka es jums atlaižu Jūdu ķēniņu? Jņ.18:39) “Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu, vai Barabu vai Jēzu, kuru sauc par Kristu?” (Jo viņš zināja, ka augstie priesteri To bija nodevuši aiz skaudības. Mk.15:10) Bet, viņam sēžot uz soģa krēsla, viņa sieva sūtīja pie tā un lika sacīt: “Liec mierā šo taisno, jo es šonakt sapnī daudz cietu Viņa dēļ.” Bet augstie priesteri un vecaji pierunāja ļaudis, ka tie izlūgtos Barabu, bet Jēzu nokautu. Un zemes pārvaldnieks atbildēja un sacīja tiem: “Kuru jūs gribat no šiem abiem, lai es jums atlaižu?” [Mt.27:17-21] Bet viss pulks brēca un sacīja: “Nost ar šo, – un: atlaid mums Barabu!” [Lk.23:18] Tad Pilāts atkal viņus uzrunāja, gribēdams Jēzu atlaist. [Lk.23:20] “Ko tad es lai daru ar Jēzu, kuru sauc par Kristu?” [Mt.27:22] Bet tie atkal brēca: [Mk.15:13] “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!” Bet viņš trešo reizi tiem sacīja: “Ko tad Šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.” (Bet tie brēca vēl vairāk: “Sist Viņu krustā! Mt.27:23) Bet tie tam uzmācās ar lielu kliegšanu, lūgdami, ka Viņš taptu krustā sists, un viņu (un augsto priesteru) kliegšana pārspēja (uzvarēja). [Lk.23:23] Tad Pilāts ņēma Jēzu un lika Viņu šaust. [Jņ.19:1] Tad zemes pārvaldnieka karavīri ņēma Jēzu, veda to pārvaldnieka pilī un sasauca ap Viņu visu pulku Un tie novilka Viņam drēbes un apvilka Viņam purpura apmetni. Tie nopina ērkšķu vainagu un lika to Viņam galvā, un deva Viņam niedri labajā rokā, un locīja ceļus Viņa priekšā, Viņu apsmiedami, un sacīja: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!” Un tie spļāva Viņam virsū, ņēma niedri un sita Viņam pa galvu. [Mt.27:27-30] Tad Pilāts atkal izgāja ārā un saka viņiem: “Redziet, es Viņu vedu pie jums ārā, lai jūs zinātu, ka es nekādas vainas pie Viņa neatrodu.” Tad Jēzus iznāca ārā ērkšķu vainagā un purpura apmetnī. Un Pilāts viņiem saka: “Redziet, kāds cilvēks!” Kad nu augstie priesteri un sulaiņi viņu redzēja, tie brēca: “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!” Pilāts viņiem saka: “Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā! Jo es pie Viņa vainas neatrodu!” Jūdi viņam atbildēja: “Mums ir savs likums, un pēc šī likuma Viņam jāmirst, jo Viņš Sevi darījis par Dieva Dēlu.” Kad Pilāts šos vārdus dzirdēja, viņš vēl vairāk nobijās, iegāja atkal savā pilī un saka Jēzum: “No kurienes Tu esi?” Bet Jēzus viņam nedeva nekādu atbildi. Tad Pilāts Viņam sacīja: “Vai Tu ar mani nerunā? Vai Tu nezini, ka man ir vara Tevi atlaist un vara Tevi sist krustā?” Jēzus atbildēja: “Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes, tāpēc tam, kas Mani tev nodevis, ir lielāks grēks.” No šī brīža Pilāts meklēja Viņu atlaist. Bet jūdi brēca: “Ja tu Viņu atlaid, tu neesi ķeizara draugs! Katrs, kas pats sevi ceļ par ķēniņu, saceļas pret ķeizaru!” Kad Pilāts dzirdēja šos vārdus, viņš Jēzu izveda ārā un pats apsēdās soģa krēslā uz laukuma, saukta akmeņu klāsts, ebrejiski Gabata. Bija sataisāmā diena pirms Pashā, ap sesto stundu. Un viņš saka jūdiem: “Redziet, jūsu Ķēniņš!” Bet tie brēca: “Nost, nost ar To! Sit Viņu krustā!” Pilāts viņiem saka: “Vai lai es jūsu Ķēniņu situ krustā?” Augstie priesteri atbildēja: “Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!” [Jņ.19:4-15] Bet, kad Pilāts redzēja, ka viņš nekā nevar izdarīt, bet troksnis kļuva vēl lielāks, tad viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu priekšā, sacīdams: “Es esmu nevainīgs pie šī taisnā asinīm. Raugait jūs paši!” Un visi ļaudis atbildēja un sacīja: “Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem.” Tad viņš tiem atlaida Barabu, (kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies Lk.23:25), bet Jēzu šauta un nodeva (viņu gribai Lk.23:25), lai Viņu sistu krustā. [Mt.27:24-26]

Līdz šīm, mīļie draugi, mēs dzirdējām, cik netaisnīgi augstie un zemie Jeruzalemes priesteri izrīkojās ar Jēzu, kas bija vests viņu tiesas priekšā un bez vainas apsūdzēts, kā arī, kas notika ar apustuli Pēteri. Tagad mums jāpavada mūsu mīļo Pestītāju kā vergu no Kajafas nama Poncija Pilāta tiesas priekšā ņemto vērā: Ko Jēzum Kristum nodarīja tiesnesis Poncijs Pilāts.

[Lai] žēlīgais Dievs grib stāvēt mums klāt ar savu Svēto Garu, mūsu Kunga Jēzus Kristus dēļ. Āmen.

Par to, kā Jēzus tika aizvests uz zemes pārvaldnieka Pilāta tiesu, evaņģēlisti stāsta, ka viss pulks cēlās, un, sasējuši Jēzu, no Kajafas izveda Viņu caur visu Jeruzalemi, un agri no rīta nodeva zemes pārvaldniekam Pilātam.”

Jēzus bija pareizi sacījis, ka Viņš ir Dieva Dēls. Šo vārdu dēļ Jeruzalemes priesteri nosprieda, ka Viņam jāmirst. Bet tā kā jūdiem tajā laikā vairs nebija tiesību izpildīt nāves sodu, tiem bija jātiesājas pie romiešiem, kas bija pakļāvuši un iekarojuši jūdu tautu un zemi. Tādēļ viņi veda Jēzu pie Pilāta, kas bija Romas imperatora iecelts tiesnesis. Nu augstie kungi, dzinēji un apsūdzētāji, Jēzu nemaz nepasūdzēja zemes pārvaldnieka priekšā, domādami, ka Poncijs Pilāts, paļaujoties uz viņu vārdu, liks piesist krustā sasaistīto Jēzu no Nacaretes. Apsūdzētāji pat sava kājas negribēja spret tur, kur pārvaldnieks noturēja tiesu, lai, cilvēkiem izpatikdami, nekļūtu nešķīsti un varētu ēst lieldienu jēru.

To apdomājot, mīļie draugi, mēs saprotam, ka priesteri būs uzrunājuši kādu no Pilāta pils saimes, lai pasaka zemes pārvaldniekam, kāpēc tie atnākuši un ko grib. Gan jau zemes pārvaldnieks, šiem augstiem ļaudīm uzticēdamies, neuzsāks jaunu tiesvedību, bet Jēzu visticamāk nokaus, kā priesteri iepriekš nosprieduši.

Zemes pārvaldnieks Pilāts, agri uzcēlies, jau no pirmā brīža izturas kā godīgs tiesnesis. Viņš nedomā: Ja jau apsūdzētāji jūtas tik svarīgi, ka nevēlas ienākt, tad arī es pie viņiem neiziešu, jo esmu paša imperatora iecelts pārvaldnieks un tiesnesis pār šiem augstajiem baznīcas kungiem . Nē! Viņš tā nesaka. Bet, redzēdams, ka jūdi ir sapulcējušies lielā pulkā nekaunēdamies, viņš piekāpjas, un iziet pie viņiem ārā, neko nepārmezdams, un saka: “Kādu sūdzību jūs ceļat pret šo cilvēku? Tie atbildēja viņam: Ja Viņš nebūtu ļaundaris, mēs Viņu nebūtu tev nodevuši.” [Jņ.18:29-30] Viņi grib sacīt: Vai tev liekas, ka mēs esam tādi ļaudis, kas godīgam un nevainīgam cilvēkam atņemtu augumu? Mēs, augstie priesteri, esam tādi ļaudis, kam pavēlēts iztiesāt vēl sarežģītākas lietas. Vai tad mēs, nevis viens, divi vai trīs, bet tik daudzi kopā, nevarētu iztiesāt tādu lietu kā šī? Viss šis pulks, nevis bērni, bet veci, augsti un sirmi kungi?

Pilātam riebās šī jūdu ārkārtīgā bezkaunība, tādēļ viņš īsi atbildēja: “Ņemiet jūs Viņu un tiesājiet Viņu pēc sava likuma!” [Jņ.18:31] Jūs sakāt, ka esat svēti ļaudis. Ja jums ir tāda tiesa, ka varat nokaut cilvēku to neuzklausot un neko nepierādot, tad ņemiet un pamēģiniet, redzēsim, kā jums veiksies. Dzinēji atbildēja: “Mums nav tiesību nevienu nonāvēt.” [Jņ.18:31]

Ak, cik labprāt un no visas sirds Jūdi būtu ar abām rokām Jēzu kā vilku sakampuši un nokāvuši . (Kā tie jau citkārt bija nokāvuši daudzus praviešus un svētus cilvēkus, un ko tiem pārmeta Jēzus.) Bet tagad paši skaidri pasaka, ka viņiem neesot vairs tiesību. Pār viņiem valdīja sveša tauta, un viņiem bija jāatzīst un jāpieredz, ka nu ir pagājis tas laiks, par kuru sentēvs Jēkabs bija sacījis, ka nāks patiess Dievs un drosmīgs Vīrs, Šīlo. [1.Moz.49:10] Un evaņģēlisti saka: “Tā sāka piepildīties Jēzus vārdi, ko Viņš bija teicis par to, kādā nāvē Viņam bija mirt.” [Jņ.18:32] Šos vārdus Jēzus saviem mācekļiem bija skaidri jau iepriekš pasludinājis netālu no Jērikas pa ceļam no Galilejas uz Jeruzalemi, ka Jūdi Cilvēka Dēlu nodos pagāniem, un Viņš tiks sists krustā. [Lk.18:32]

Tik ilgi pie Pilāta veltīgi kavējušies viņi saprata, ka tur, kur nav apsūdzētāja, tur arī nebūs tiesātāja, tāpēc augstie priesteri un vecajie iesāka Jēzu smagi apsūdzēt. [Lk.23:2]

Ko tad viņi sūdz? Ko tad Jēzus ir grēkojis? Viņi Jēzu apsūdz trīs lietās. Pirmkārt, “Mēs atrodam, ka šis mūsu tautu mulsina ,” otrkārt, “aizliedz dot ķeizaram nodokļus ,” kā arī saka, ka “Viņš esot Kristus, “ [Lk.23:2] svaidītais Valdnieks, un visiem Viņam jāpaklausa. Jūdi grib sacīt: Cienīgais zemes soģi, tu zini, ka bija daudz stūrgalvju, pirms šī zeme un jūdu tauta padevās jums, romiešiem. Nu mēs esam uzvarēti, bet cēzars mums ir atļāvis [praktizēt] mūsu ticību. Tāpēc mēs labprāt gribam mierā patverties un dzīvot zem viņa spārniem. Bet, redzi, tagad atnāk šis nekrietnains cilvēks, pieviļ ļaudis, nicina mūsu ticību un kungus, saka, ka cēzars nežēlīgi un beztiesīgi pieprasot no mums meslu naudu, bet pats Viņš uzmetas par Ķēniņu. Ar to viņš gana ir noziedzies.

Ak, mīļie draugi, tie ir salti meli, ko viņi sūdz par Jēzu.

Citur jūs dzirdat, ka Rakstu mācītāji un Hēroda sulaiņi, pie Jēzus nākdami, sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā.” [Mt.22:16] Viens no viņu augstākajiem mācītājiem, vārdā Nikodēms, sacīja: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis.” [Jņ.3:2] Un tikai trīs dienas pirms šīs tiesas Jēzus, Hēroda suļaiņiem dzirdot, sacīja: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder.” [Mt.22:21] Turklāt Viņš pat samaksāja par sevi un Pēteri nodokli cēzaram. [Mt.17:27] Un, kad ar piecām miežu maizēm paēdinātie pieci tūkstoši cilvēki gribēja ar varu iecelt Viņu par valdnieku, Viņš devās projām, negribēdams pasaulīgu godu. Arī citā reizē, kad divi brāļi nespēja sadalīt mantojumu un lūdz Jēzu par tiesnesi, Viņš to nedarīja. [Lk.12:14] Un tomēr Jēzu tagad apsūdz kā krāpnieku, un tādu, kas pats sevi iecēlis par zemes kungu un ķēniņu.

Šeit mēs atceramies, ka Jēzum saskaņā ar augsto priesteru tiesu bija jāmirst par to, ka sauca sevi par Dieva Dēlu. Bet tagad apsūdzētāji par to nemin ne vārdu, bet sūdzas par citām lietām, un paši nezina, ko tie melodami sūdz un sūdzēdami melo. Aplami vien runā.

Ko dara Pilāts dzirdēdams, ko sūdz augstie priesteri? Viņš grib uzklausīt arī apsūdzēto, ko Viņš sacīs. Tad Pilāts atkal iegāja savā pilī, iesauca Jēzu iekšā un sacīja Viņam: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?” [Jņ.18:33] Pilāts, kā saprātīgs cilvēks saprata, ka jūdi Jēzu apsūdzēja mācības dēļ, un kā pagāns sprieda par Jēzus vārdiem, ka Viņš ir ķēniņš: Ko man darīt ar jūsu mācību? Zinādams, ka jūdi gaidīja ķēniņu, kas viņus atbrīvos no Romas impērijas, Pilāts jautā, vai Jēzus ir ķēniņš? Jēzus atbildēja: “Vai tu to saki no sevis, jeb vai citi tev par Mani stāstījuši?” [Jņ.18:34] Tu kā pagāns, saka Jēzus, mani uzskati par tādu ķēniņu, kam ir sava zeme, ļaudis un valsts. Bet jūdiem, kam Dievs ir apsolījis ķēniņu, kas viņus un visus cilvēkus atbrīvos no grēka, Dieva dusmām un velna valstības, to jāsaprot ir savādāk . Saki, par kādu ķēniņu tu mani uzskati? Pilāts atbildēja: “Vai tad es esmu jūds? Tava tauta un augstie priesteri man Tevi ir nodevuši. Ko Tu esi darījis?” [Jņ.18:35] Man neinteresē, vai tu esi ķēniņš, bet jūdi tevi apsūdz par tādu, tāpēc arī es jautāju. Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes.” [Jņ.18:36] Nedz tev, Pilāt, nedz tavam cēzaram nav jābīstas no manas valstības. Man ir liela valstība no saules lēkta līdz saules rietam, kur Mans Vārds būs augsts un varens tautu starpā, un visās malās Mans Vārds tiks godināts. ” [Mal.1:11] Tur es valdīšu “no jūras līdz jūrai un no Eifratas upes līdz pat zemes galiem!” [Ps.72:8] Es valdīšu savu ienaidnieku vidū, kas tiks likti par pamelsu manām kājām. [Ps.110:1] Tomēr es nevaldu kā cēzars un ķēniņš Hērods, kam ir daudz kalpi un liela armija. Es neesmu tāds valdnieks. Tu pats redzi, ka jūdi mani sagūstīja un nodeva tev, bet es neesmu nedz zobenu izvilcis, nedz cīnījies .

Pilāts, būdams pagāns, nevarēja šos vārdus saprast, tādēļ vēlreiz vaicāja par “ķēniņu,” lai labāk saprastu, vai Viņš uzdodas par ķēniņu: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību.” [Jņ.18:37] Viņš grib paskaidrot, ka ir tāds ķēniņš, kas izposta velna valstību, un, cilvēkus, kas ir izklīdināti kā avis, ar svētā evaņģēlija mācību vada uz patieso mūžīgās dzīvošanas ceļu. Es esmu tāds ķēniņš. “Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” [Jņ.18:37]

Tagad Pilāts saprata, ka Jēzus cieš patiesības dēļ, un izsmejot Viņu, saka: “Kas ir patiesība?” [Jņ.18:38] Tu, nabaga cilvēk! Ja tu pie jūdiem Jeruzalemē nemitīgi runāsi par to, kas ir patiesība, tu neatradīsi nevienu draugu. Kas notiks ar tevi, ja visu laiku runāsi patiesi? Klausies, es tev došu ļoti labu padomu. Lai patiesība paliek, kas bijusi. Ja tu esi pie jūdiem, izturies kā jūds, ja esi pie pagāniem, dzīvo kā pagāns. Visas ticības ir vienlīdz labas. Ja tu lielies, ka esi patiesības ķēniņš, tad paliec, kas esi. Tevis dēļ nedz cēzaram, nedz romiešiem ir jābīstas, jo neviens patiesības dēļ nepirks šķēpu un netrīs zobenu. Kuram gan uztrauc patiesība? “Un, to sacījis, viņš atkal izgāja ārā pie jūdiem un saka viņiem: “Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu.”” [Jņ.18:38]

Šī aizstāvība nenieka nepalīdzēja, jo evaņģēlisti saka: “kad augstie priesteri un vecaji Viņu apsūdzēja, Viņš neatbildēja nenieka.” [Mt.27:12] Tomēr viņi nevarēja neko noteiktu apgalvot. Pilāts nevarēja saprast, kāpēc Jēzus cieš klusu, un jautāja: “Vai Tu nedzirdi, cik smagi tie liecina pret Tevi?” Un Viņš tam neatbildēja neviena paša vārda, tā ka pārvaldnieks ļoti brīnījās. [Mt.27:13-14] Bet Jēzus jau pirms bija Pilātam pietiekami skaidri atbildējis.

Dzinēji dzied savu veco dziesmu: “Viņš musina tautu, mācīdams pa visu Jūdeju, iesākdams no Galilejas līdz šejienei. Bet, kad Pilāts to dzirdēja, tad viņš jautāja, vai šis cilvēks esot no Galilejas. Un, izzinājis, ka viņš piederot Hēroda tiesā” [Lk.23:5-7] Pilāts gribēja šo akmeni no sevis novelt Hēroda klēpī, lai tas apdedzina savu muti ar šo karsto cepeti, kā arī salabt ar Hērodu, jo viņi bija sastrīdējušies. Tāpēc Pilāts “Viņu nosūtīja pie Hēroda.” [Lk.23:7]

Pilāts rīkojās nepareizi, sūtot Jēzu pie Hēroda. Bet Hērods kļuva līgsms, izdzirdējis, kādu viesi saņēmis un dabūjis redzēt Jēzu. Viņš bija daudz dzirdējis par Jēzu, tāpēc jau sen labprāt gribēja Viņu satikt. Viņam likās, ka Jēzus varbūt ir Jānis Kristītājs, kuram viņš lika cietumā nocirst galvu, kurš ir atkal kļuvis dzīvs un dara daudz brīnumu. [Mt.14:1-2] Hērods arī cerēja kādu brīnumu ieraudzīt, bet nevis tādēļ, lai mācītos pareizi atzīt Jēzu, ko “daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt,” [Lk.10:24] bet gan, lai kavējot laiku varētu par Jēzu paņirgāties. Tādēļ viņš daudz ko Jēzum jautāja. Tās lietas būs bijušas tik “labas”, ka evaņģēlisti kaunējušies tās ierakstīt savās grāmatās. Kā Hērods Jēzu apsmej, tā Jēzus Hērodu uzskata par tukšu vietu. Lai gan Hērdos daudz jautā, Jēzus tam neatbild par vienu vārdu. Viņš negribēja dot svētumu suņiem un pērles cūkām. [Mt.7:6] Jo “ļaundaris Kunga diženumu neredzēs.” [Jes.26:10]

Lai gan augstie priesteri un Rakstu mācītāji Jēzu arī Hēroda priekšā smagi apsūdzēja, Jēzus neko neatbildēja.

Tas Hērodam darīja sirdssāpes, un viņš ar savu pils saimi Jēzu izsmēja. Apsmieklam viņš lika uzmest Jēzum baltu audeklu un aizsūtīja pie Pilāta kā apkaunotu. Tā šie divi augstie kungu kļuva par draugiem un izlīga.

Saņēmis atpakaļ savu veco viesi, Pilāts domā, kā varētu Jēzu izglābt no jūdiem. Viņš sasauca augstos priesterus, virsniekus un visus ļaudis un saka, ka viņi Jēzu ir nepatiesi apsūdzēts. “Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka Viņš ļaudis musinot, un redziet, es Viņu esmu jūsu priekšā nopratinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis nekādas vainas, kādēļ jūs Viņu apsūdzat; un Hērods arī ne; jo tas Viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, Viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis. Tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.” [Lk.23:13-16] Gan jau pēc pārmācības Viņš pratīs godīgi un pareizi ar jums sadzīvot.

Tas, ka jūdiem šie vārdi nepatika, mēs saprotam pēc tā, ka viņi vienā balsī sauc: “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā,” [Lk.23:21] pat pēc tam, kad Pilāts Jēzu nostāda viņu priekšā nežēlīgi izmocītu un notraipītu ar asinīm. Arī šeit Pilāts rīkojās nepareizi, jo sacīja, ka Jēzus nav darījis neko ļaunu, tomēr pirms atbrīvošanas grib pārmācīt. Tā notiek tad, kad pārvaldnieki un tiesneši grib visus ļaudis sev iemantot par draugiem.

Redzot, ka jūdi joprojām negrib mierīgi aiziet, viņam ienāca prātā cits risinājums – viņš jūdu priekšā izveda Jēzu kopā ar slepkavu Barabu.

Evaņģēlisti raksta, ka jūdiem bija tradīcija pirms svētkiem izlūgties zemes pārvaldniekam atbrīvot vienu uz nāvi notiesātu cietumnieku. Tas notika tā. Pirms Pashā svētkiem, zemes pārvaldnieks apsēdās tiesneša krēslā un liels pulks jūdu lūdza atbrīvot vienu cietumnieku. Pārvaldnieks izveda divus grēciniekus, un viņiem bija pašiem viens jāizvēlas. Jūdiem tas likās liels gods, jo tā viņi gribēja atcerēties Israēla tautas izvešanu no Ēģiptes, kā no cietuma. Šī nebija Dieva pavēlēta tradīcija, bet jūdi to paši bija izdomājuši. Dievs saka: “Tev būs iznīdēt ļaunumu no sava vidus. Bet pārējie lai dzird un bīstas un lai vairs nedara tik ļaunu darbu kā šo tavā vidū.” [5.Moz.19:19-20] “Kas bezdievi attaisno un taisno nosoda, abi ir negantnieki Tā Kunga acīs.” [Sal.pam.17:15]

Tagad Pilāts atcerējās šo tradīciju. Viņa cietumā bija viens “godīgs putns” “sevišķi bīstams cietumnieks, vārdā Baraba, [Mt.27:16] “kas kāda dumpja dēļ, kas pilsētā bija noticis, un slepkavības dēļ bija iemests cietumā. [Lk.23:19] Kad jūdi sapulcējās un lūdza atbrīvot vienu no blēžiem, kas bija pelnījuši karātavas un ratu, Pilāts sacīja: “Jums ir paradums, ka es jums Pashā vienu atlaižu. [Jņ.18:39] Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu, vai Barabu (kas jau sen pelnījis bendes rokas un karātavas) vai Jēzu, kuru sauc par Kristu,” [Mt. 27:17] kuru jūs pasūdzējāt, bet nevarējāt neko pierādīt? Jo viņš zināja, ka augstie priesteri To bija nodevuši aiz skaudības. [Mk.15:10] Kamēr tas notika, un Pilāts, aizņemts ar jūdiem, sēdēja tiesneša krēslā, “viņa sieva sūtīja pie tā un lika sacīt: “Liec mierā šo taisno, jo es šonakt sapnī daudz cietu Viņa dēļ.” [Mt.27:19]

Jūdi saprata, ka Pilāts labprāt atbrīvotu Jēzu. Augstie priesteri un vecajie apspriedās, ka Barabas darbus, sacelšanos, slepkavību un citus noziegumus neviens nevarēs attaisnot, tādēļ visticamāk ļaudis lūgs atbrīvot Jēzu. Tāpēc viņi “pierunāja ļaudis, ka tie izlūgtos Barabu, bet Jēzu nokautu.” Kad zemes pārvaldnieks jautāja: “Kuru jūs gribat no šiem abiem, lai es jums atlaižu?” [Mt.27:20-21] Viss pulks brēca (kā traki) un sacīja: “Nost ar šo, – un: atlaid mums Barabu!” [Lk.23:18] Jūdiem ir rīkle, lai kliegtu, bet Pilātam mute, lai runātu. Gribēdams Jēzu atlaist, [Lk.23:20] un pārmest jūdiem, ka viņi nepareizi izrīkojas ar Jēzu, Viņš kliedz: “Ko tad es lai daru ar Jēzu, kuru sauc par Kristu?” [Mt.27:22] Jūdi pilnā rīklē kliedz pretī: “Sit Viņu krustā!” [Mk.15:13] Pilāts vēlreiz saka, ka jūdu vēlme ir nepareiza, un Jēzus neko ļaunu nav darījis, tāpēc viņš grib Jēzu vienīgi pārmācīt nevis piespiest nāves sodu. Pilāts “trešo reizi tiem sacīja: Ko tad Šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.” [Lk.23:22] Lai arī Pilāts diezgan smagi centās Jēzu izglābt, tomēr Jūdi katru reizi kliedza arvien skaļāk: “Sit Viņu krustā!” [Mk.15:13] Ļaužu un augsto priesteru kliegšana Pilātu uzvarēja.

Pilāts nosprieda savā prāta: “Es likšu Jēzu tā šaustīt, ka jūdiem Viņu paliks žēl. Vēl viņi paši man lūgs, lai es Viņu atbrīvoju.” Viņš nodeva Jēzu karavīriem, kas Viņu sagrāba kā izsalkuši vilki. Tajos laikos bendes nebija, bet bendes pienākumus romiešiem pildīja karavīri. Šie karavīri izģērba Jēzu kailu un piesēja pie staba, lai varētu ērtāk Viņu dīrāt. Viņi sita cik spēja ar pātagām pa kailo ķermeni. Brīnums, ka Jēzus tur pat nenomira. Apusuļus Pēteri, Jāni un Pāvilu arī šauta ar rīkstēm, [Ap.d.5,6,22.] bet šeit karavīri sameklēja pātagas ar mezgliem, kas caursisti ar mazām nagliņām. Viņi sakapāja Jēzu no galvas līdz papēžiem, ka Viņš viss bija noklāts asinīm un viss ķermenis bija sagraizīts kā ar nazi. Dievs bija nospriedis, ka tam, kas pelnījis, varēja dod ne vairāk kā četrdesmit sitienus. Par to mūsu Pestītājs var žēloties: “Uz manas muguras arāji ir aruši un dzinuši garas vagas.” [Ps.129:3]

Šo darbu paveikuši un noguruši, karavīri aizveda Jēzu uz tiesa namu, sasauca visu pulku, atkal izģērba un apvilka Viņam dārgu purpura mēteli. Tas jauns maksā lielu naudu, bet šis bija vecs. Šie blēži bija dzirdējuši, ka Jēzu apsūdzēja par to, ka Viņš it kā ir uzdevies par ķēniņu, tāpēc izsmejot, viņi apģērba Viņu kā ķēniņu. Ķēniņam nepieklājas valkāt baltās drēbes, ko Jēzum uzvilka Hērods, tāpēc uz asiņainiem pleciem viņi uzmeta purpura mēteli. Ķēniņi nēsāja zelta kroņus, bet Dieva Dēlam, ko šie blēži uzskatīja par ķēniņa apsmieklu, “nopinuši ērkšķu vainagu, lika Viņam to galvā” [Mk.15:17] tā uzspiežot, ka dzeloņi iedūrās līdz galvas kausam un asinis izplūda pa visu galvu.

Ak, cilvēk, padomā cik smagi Jēzus tevi pestījis! Sievietei dzemdēt ir ļoti grūti. Ak, bet kas gan grib un var aprakstīt Jēzus sāpes un mokas?

Ķēniņi tur rokā goda zizli jeb scepteri no zelta un dārgakmeņiem, bet Jēzum viņi “deva niedri labajā rokā,” [Mt.27:29], nosprieduši, ka salmu ķēniņam tāds zizlis būs atbilstošs. Karavīri Viņu nicīgi izsmēja, mēles rādod Viņu sveicināja: Labdien , Dievs palīdz tev, ak, krāšņais un mīļais Jūdu ķēniņ! “Un tie spļāva Viņam virsū, ņēma niedri un sita Viņam pa galvu, [Mt.27: 30] “ceļus locīja un Viņu pielūdza.” [Mk.15:19] To mūsu mīļais Pestītājs ilgi cieta ar visu pacietību.

Šādu apsmiešanu nedz Pilātām kājās pieļaut tiesas namā pret godīgu un taisnīgu cilvēku, kas neko ļaunu nebija darījis, nedz Jēzum ciest, tomēr Pilāts tajā visā noraugās.

Pilāts nodomāja, ka Jēzus ir pietiekami apsmiets, lamāts un sists, lai jūdi beidzot nomierinātos. Pilāts izgāja atkal ārā, lai parādītu jūdiem, ka Jēzus tagad izskatās kā noliets ar asinīm, un viņi to redzot apžēlotos.
Izgājis viņš uzrunāja jūdus: “Redziet, es Viņu vedu pie jums ārā, lai jūs zinātu, ka es nekādas vainas pie Viņa neatrodu,” [Jņ.19:4] nevis tāpēc, ka es būtu kādu vainu atradis.

Bet kāpēc tu, Pilāt, liki šo nevainīgo vīru mocīt un sist?

“Tad Jēzus iznāca ārā ērkšķu vainagā un purpura apmetnī,” [Jņ.19:5] ar apspļaudītu un krēpainu seju. Pilāts rāda jūdiem Jēzus brūces un ievainojumus, kā asiņo viss Viņa ķermenis, un saka: “Redziet, kāds cilvēks!” [Jņ.19:5] Vai jums nav žēl nevainīgu cilvēku tā sagānīt? Šo dienu Viņš noteikti atcerēsies visu savu mūžu. Vai tad Viņš vispār izskatās tagad pēc cilvēka? Tāpēc nomierinieties beidzot.

Bet ko atbild augstie priesteri un viņu kalpi? “Kad nu augstie priesteri un sulaiņi viņu redzēja, tie brēca: “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!” Pilāts (apskaities) viņiem saka: “Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā! Jo es pie Viņa vainas neatrodu!”” [Jņ.19:6] Jūs, jūdi, esat kā cilvēki bez prāta. Jūs daudz runājat par savu Dievu, kas aizliedz nogalināt taisnu cilvēku. Šo patiesību pat es, pagāns būdams, zinu pats no sevis. Kā varu, kā gan es tagad drīkstu atņemt šim taisnajam vīram viņa dzīvību un viņu nomaitāt?

Jūdi viņam atbildēja: “Mums ir savs likums, un pēc šī likuma Viņam jāmirst, jo Viņš Sevi darījis par Dieva Dēlu.” [Jņ.19:7]
Bet tā nebija taisnība, ko jūdi dusmīgi kliedz, ka Jēzus pats ir uzdevies par Dieva Dēlu. Debesu Tēvs Viņu jau no mūžības ir dzemdinājis. [Ps.2:7] Tāpēc Tēvs divas reizes no Debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” [Mt.3:17; Mt.17:5] Un cik reizes Jēzus ļāva katram redzēt savu Dieva spēku un godu darot daudz brīnumu?

Ja kāds pie jūdiem arī Dieva vārdu nepareizi lietoja, Dievs tādam grēciniekam bija nospriedis nevis krustā sišanu, bet gan nomētāšanu akmeņiem, kā sacīts Bībelē. [3.Moz.24:16] Kurš gan tagad nesapratīs, kādi blēži bija jūdi?

Dzirdēdams, ka jūdi tik izmisīgi vēlas Jēzus nāvi, jo Viņš ir uzdevies par Dieva Dēlu, Pilāts vēl vairāk izbijās un kā pagāns prātoja pie sevis: “Redzi, kas tagad te būs? Kas zina, vai šis tiešām nav kāda dieva dēls, kas parādījies kā cilvēks? Ja es Viņam darīšu ko ļaunu, kas zina, kā Viņš man atmaksās?” Viņš Jēzu ieved tiesas namā un vēlreiz izjautā: “No kurienes Tu esi? [Jņ.19:9] Saki man, vai tu esi no Debesīm?” Bet pietiekami apsmietais Jēzus cieš klusu, neatbildēdams nevienu vārdu. Pilātam tas ļoti riebās, viņš iesāka dusmoties un bargi uzrunā Jēzu: “Vai Tu ar mani nerunā?” [Jņ.19:10] Ko tu iedomājies ar mani nerunādams? “Vai Tu nezini, ka man ir vara Tevi atlaist un vara Tevi sist krustā?” [Jņ.19:10] Zini, ka tava dvēsele ir manās rokās. Bet Jēzus mierīgi atbild: “Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes. [Jņ.19:11] Tu mani nevarētu pakļaut, ja Dievs mani nebūtu nodevis tavās rokās un es pats neļautos. Tev grūti nāksies atbildēt, ka nepatiesi liec nomaitāt taisnus cilvēkus. Bet šaja lietā tu daudz ko dari nezinādams. Tu nezini, kas es esmu, un kā pagāns nesaproti šīs augstās lietas, “tāpēc tam, kas Mani tev nodevis, ir lielāks grēks.”” [Jņ.19:11] Tas tiks smagāk sodīts, un cietīs lielākas mokas ellē.

Šie vārdi uzrunāja Pilātu. Tā kā viņš jau iepriekš bija uzskatījis Jēzu par nevainīgi, tad tagad vēl vairāk “Pilāts meklēja iespēju viņu atlaist.”[Jņ.19:12]

Nojauzdami Pilāta noskaņojumu, jūdi iesāka Pilātam draudēt, brēcot: “Ja tu Viņu atlaid, tu neesi ķeizara draugs! Katrs, kas pats sevi ceļ par ķēniņu, saceļas pret ķeizaru!” [Jņ.19:12] Tu esi te cēzara iecelts, lai sekotu līdz, ka neviens neuzdodas par valdnieku. Ja tu atlaidīsi šo dumpinieku, tad tu redzēsi, kas ar tevi notiks. Gan mēs pratīsim uzmeklēt cēzaru un pasūdzēties, cik krietns pārvaldnieks tu esi. Ja tu citam ļauj lielīties, ka viņš ir mūsu valdnieks, tad tu te ilgi vairs nesēdēsi.

Pilāts nodomāja pie sevis: Es labi zinu, kādi ir augsti kungi. Ja reiz tie sadusmojas, tad nav tik viegli ar viņiem izlīgt. Audums viegli saplīst, bet salāpīt ir sarežģīti. Pilāts apsēdās pārvaldnieka krēslā, vietā ko sauca Akmeņu bruģis jeb ebreju valodā – Gabata, lai visi varētu viņu redzēt. Tas notika Pashas sagatavošanas dienā, starp trešo un sesto stundu, kā to atcerējās svētie evaņģēlisti Marks un Jānis. [Jņ.19:14]

Pirms Pilāts, visiem dzirdot, pasludināja nepatieso spriedumu pār Jēzu, viņš uzrunā jūdus vēlreiz par labu Jēzum, gribēdams Jēzu izglābt vai jūdus izsmiet: “Redziet, jūsu Ķēniņš!” [Jņ.19:14] Bet tie brēca: “Nost, nost ar To! Sit Viņu krustā!” Pilāts viņiem saka: “Vai lai es jūsu Ķēniņu situ krustā? [Jņ.19:15] Visa pasaule jums pārmetīs, ka likāt sist krustā savu tautieti, kurš sevi nosauca par jūsu ķēniņu.” Bet jūdi līdz ar augstajiem priesteriem saka: “Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!” [Jņ.19:15]

Ak, jūs blēži un viltnieki! Jums pat roka nenotrīcētu , ja jūs varētu cēzaru piesist krustā kopā ar Jēzu! Bet šeit mēs saprotam, ka augstie priesteri paši pasaka, ka viņiem ir svešs kungs, kas nu valda pār viņiem.

“Kad Pilāts redzēja, ka viņš nekā nevar izdarīt, bet troksnis kļuva vēl lielāks,” [Mt.27:24] viņa kavēšanās dēļ, viņš nolēma izdabāt pūlim. Bet, lai neviens nesacītu, ka viņš lika nogalināt to, kuru vairākkārt atzinis par nevainīgu “viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu priekšā, sacīdams: Es esmu nevainīgs pie šī taisnā asinīm. Raugait jūs paši!” [Mt.27:24]

To dzirdot, visi jūdi skaļi kliedza: Labi, labi, godātais zemes pārvaldniek! “Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem. [Mt.27:25] Ja mēs nodarām šim cilvēkam netaisnību, tad lai Dievs soda mūs, mūsu bērnu un bērnubērnus.”

Ko viņi sev un saviem bērniem novēlēja, tas viņiem arī notika pēc četrdesmit gadiem, kā lasām mēs briesmīgajos Jeruzalemes izpostīšanas stāstos.

Tad viņš tiem atlaida Barabu, (kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies Lk.23:25), bet Jēzu šauta un nodeva (viņu gribai Lk.23:25), lai Viņu sistu krustā. [Mt.27:26]

Visu, kas ar Jēzu pie Pilāta notika, Dieva Vārds jau paredzēja daudzus gadsimtus agrāk. Augsto priesteru, virsnieku un vecajo lielo kliegšanu, kas ķērca kā dzērves, lai Jēzu sistu krustā, ir pierakstījis ķēniņš Dāvids, caur kura muti žēlojās Jēzus: “Ap mani sastājušies suņi, ļaundaru bars mani ielenc. Nikni vērši mani apstājuši, Basanas milzu tauri mani ielenkuši. Tie atpleš savu rīkli pret mani kā plēsīgs un rēcošs lauva.” [Ps.22:17, 13-14]

Sitieni, apsmiešana un apspļaudīšana, ko mūsu dārgais Pestītājs cieta no jūdiem un pagāniem, arī jau bija iepriekš sendienās aprakstīta. Caur Dāvida muti Jēzus sacīja: “Tu zini manu kaunu un manu negodu, un manu apsmieklu; visi mani ienaidnieki ir Tavā priekšā. Kauns man lauž sirdi, es izsamistu un nīkstu.” [Ps.69:20-21] Un caur pravieti Jesaju Viņš lika sacīt: “Savu vaigu es neapslēpu paļām un spļāvieniem.” [Jes.50:6]

Augsto priesteru, Pilāta, Hēroda un citu darbības ir skaidri aprakstītas otrajā psalmā, kā norāda apustuļi: “Ar Sava kalpa, mūsu tēva Dāvida, muti caur Svēto Garu Dievs ir sacījis: kāpēc tautas trako un ļaudis izdomā nelietības? Zemes ķēniņi sacēlušies un valdnieki apvienojušies pret To Kungu un Viņa Svaidīto. – Jo patiesi Hērods un Poncijs Pilāts līdz ar pagāniem un Israēla ļaudīm šinī pilsētā apvienojušies pret Tavu svēto kalpu Jēzu, ko Tu esi svaidījis.” [Ap.d.4:25-27]

Jesaja iepriekš jau bija aprakstījis, kā Pilāts bargi sodot nopērto un asiņojošo Jēzu izveda ārā un rādija jūdiem sakot: Redziet, kāds cilvēks! “Viņa vaigs bija tik pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam, un viņa izskats un stāvs nepavisam līdzīgs cilvēku bērniem.” [Jes.52:14] “Nicināts un ļaužu atstumts, vīrs, kam brūces un kas pazīst sāpes – itin kā tāds, no kā apslēpj seju.” [Jes.53:3] “Un ticis pieskaitīts pārkāpējiem.” [Jes.53:13]

Tā mēs redzam, ka Jēzus Kristus nav cietis nejauši, bet gan Dieva Vārds to jau sen iepriekš bija liecinājis.

Tagad mums vajag vēl rūpīgi pārrunāt – Kāpēc Jēzus ir cietis tādu kaunu un mokas, kaut gan pats nebija to pelnījis? Tiešām, Viņam nevarēja uzrādīt nevienu grēku.

Starp mums arī atrodas cilvēki, kas var sacīt, ka ar Svētā Gara palīdzību dzīvo godīgi atšķirībā no citiem zināmiem grēciniekiem. Ījabs sacīja: “Es izglābu nabago, kas kliedza pēc palīdzības, ir bārenīti, kā arī to, kas bija bez dzīves padoma. Es tērpos taisnībā, un šis tērps bija manas goda drānas; kā goda mētelis un goda galvassega mani pušķoja mans taisnīgums. Aklam es biju acis, un kājas es biju klibajam. Apspiestajiem es biju tēvs.” [Īj.29:12, 14-16] Ķēniņš Dāvids sacījis, ka vienmēr ir dzīvojis godīgi, un Šīmejs viņu nepamatoti izlamāja [2.Sam.16:7]: “Mana sirds, Kungs, nav lepna, un manas acis nav augstprātīgas. Es netīkoju pēc lielām lietām, kas man būtu par augstām.” [Ps.131:1] Katrs cilvēks, kas godīgi dzīvo, var sacīt, ka viņš nav burvis, slepkava, dzērājs un zaglis.

Tomēr neviens cilvēks pasaulē, kas dzimis no tēva un mātes, nevar sacīt, ka ir bez grēkiem Dieva priekšā. Redzi, Ījabs saka: “Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Nekad ne! Kas tad ir cilvēks, ka tas šķīsts pastāvētu un ka no sievas dzimušais būtu taisnīgs? Lūk, pat uz savu svēto saimi Dievs nevar paļauties, pat debesis nav nemaz Viņa paša acīs tik nevainojamas, bet cik daudz vairāk atmetams un nolādams ir cilvēks, šis šausmonis un izdzimums (smirdošs), kas ļaunumu dara tā, it kā viņš ūdeni dzertu!” [Īj.14:4; 15:14-16] Patiesi saka arī Dāvids: Grēku piedošanu, lai tev “lūdz visi uzticīgie posta stundā.” [Ps.32:6]

Ar Jēzu Kristu gan ir savādāk. Viņš patiesi un droši var sacīt: “Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku?” [Jņ.8:46] Citos sprediķus jūs esat dzirdējuši par Viņa svēto piedzimšanu un bezgrēcīgo dzīvošanu, kamēr Viņš redzamā veidā bija pasaulē. Iegaumējiet, ka sodīšanas laikā Jēzus taisnā sirds un dzīve spīd spoži kā Saule.

Poncijs Pilāts kā tiesnesis visu lietu uzklausīja pareizi, un visiem ļaudīm dzirdot sacīja, ka pie Jēzus neatrod nekādu vainu, kā arī neatrada pierādījumus izvirzītajām apsūdzībām. Un pat noguris no jūdu kliegšanas, un Jēzu atdodot jūdiem, viņš sacīja, ka Jēzus ir nevainīgs. Mazgājot rokas viņš sacīja, ka nevēlas uzņemties vainu par taisnā asinīm, un jūdiem būs jāatbild par to kas ir noticis, un kas vēl notiks.

Arī Hērods, kura tiesā nonāca Jēzus, neko vairāk par Pilātu nespēja atrast. Tādēļ Pilāts sacīja, ka arī Hērods nekādu vainu nav atradis. [Lk.23:15]

Pilāta sievai Dievs sapnī apliecināja, ka Jēzus nav izdarījis nekādus grēkus. Tādēļ viņa sacīja savam vīram, lai liek šo taisno mierā. [Mt.27:19]

Jūda, kas Jēzu pievīla un nodeva, atgriezdams naudu sacīja, ka rīkojies nepareizi nododams nenoziedzīgas asinis. [Mt.27:5]

Arī krustā sistais slepkava, virsnieks pie krusta, un ļaužu pulks un sievietes, kas pavadīja Jēzu uz sprieduma izpildīšanas vietu apliecināja Viņa svētību, augstību un nenoziedzību, tāpēc Viņu žēloja un apraudāja. Īsi sakot Debesis un zeme, un cieti un lieli akmeņi deva liecību, ka šis lielskungs ir bez grēkiem.

Ja jau pats Dievs ir noteicis, ka divu vai trīs liecinieku liecība smagās lietās ir pietiekama, lai nomaitātu grēciniekus, tad kāpēc mēs negribam ticēt tik daudz lieciniekiem, ka Jēzus ir nevainīgs? Jā. Viņš ir mūsu augstais priesteris, svēts, bez ļaunuma, neaptraipīts, atšķirts no grēciniekiem. [Ebr.7:26] Bezvainīgais un nevainojamais Jērs. [1.Pēt.1:19]

Jēzus taisnība un nenoziedzība nāk mums par labu. Mēs un visi cilvēki bijām apgrēkojušies pret taisno Dievu ne tikai ar iedzimto grēku, bet arī ar tiem, ko mēs paši, diemžēl, ikdienas, ik acumirkli esam darījuši un darām joprojām. Mums ir jāsaka: “Manas vainas aug pāri manai galvai, to smagums iet pāri maniem spēkiem.” [Ps.38:5] “Manas vainas mani nomāc, tās nav pārredzamas; to ir vairāk kā matu uz galvas.” [Ps.40:13] “Tiešām, ja kāds gribētu tiesāties ar Viņu (Dievu), tad tam nebūtu iespējams atbildēt ne uz vienu no Viņa tūkstoš jautājumiem.” [Īj.9:3] Tādēļ mums būtu bijis jāpaliek par mūžīgiem velna vergiem elles dziļumos.

Bet Jēzus Kristus mūsu parādus ir nomaksājis ar savu taisnību un nenoziedzību. Dievs savu mīļo Dēlu ir sūtījis mums kā Glābēju. “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” [2.Kor.5:21] Tev, mans draugs, nav jāmeklē kāda cita cilvēka svētību, taisnību vai nenoziedzību. Paliec pie Jēzus Kristus stipri ticēdams, ka esi dārgi izglābts, ne ar “sudrabu vai zeltu, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm.” [1.Pēt.1:18-19] Dzīvo turpmāk tā, lai atkal neiekrīti agrākajā nelaimē, bet paturam prātā, ka “mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, lai Viņam bezbailīgi kalpotu svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas.” [Lk.1:74-75] To tev māca Jēzus Kristus nenoziedzība.

Ko mums māca Glābēja asinis? Šeit mums jāpārdomā, kā mīļais Jēzus ir vairākkārt izlējis savs asinis. Augsto priesteru priekšā kāds sulainis iesista Viņam pa seju ar metalā apbruņotu roku. Vai jūs domājat, ka Viņam neizšļācas asinis pa muti un degumu? Cīnoties ar nāvi dārzā Jēzus svīda asins sviedrus, pie krusta pienaglotam asinis Viņam kā straumes plūda no rokām un kājām, kā arī no sadurtajiem sāniem, kad kāds karavīrs iedūra ar šķēpu. Tādējādi Jēzus ir izlējis gana daudz asinis. Bet šeit, Pilāta tiesas namā, Viņu spēcīgi savainoja ar pātagām tā, ka asiņošanas dēļ pat nebija redzams Viņa ķermenis, no galvas virsas līdz kāju papēžiem. Tas bija dēļ pēršanas.

Karavīri Viņu apsmejot uzlika Viņam galvā no asiem ērkšķiem sapītu kroni. Kroni visticamāk viņi neaizskāra ar kailām rokām, bet gan ar apbruņotām, lai droši uzspiestu to Jēzum galvā. Cik ērkšķi bija kronī, tik arī iedūrās Jēzus svētajā galvā. Tādējādi atkal Jēzum izplūda daudz asinis no galvas un sejas.

Bet ar to vēl nepietika. Šie blēži, karavīri, aizrāvušies un nezinādami pārgalvībā ko darīt, sita Viņam ar dūrēm pa seju, ar niedri pa galvu, kur vien varēja, ka Viņa jaukā un skaidrā seja kļuva atbaidoša.

Redziet, mīļie draugi, cik nežēlīgi skaistākais no cilvēku bērniem tika apgānīts, un noliets ar paša svētajām un sārtajām asinīm tā, ka Pilāts sacīja: Redziet, kāds cilvēks! [Jņ. 19:5]

Bet mums nepietiek tikai ar to, ka zinām cik reizes Jēzus ir izlējis savas asinis. Mums vēl labi jāiegaumē, kādas bija asinis, kas mūsu dēļ tika izlietas?

Tās nebija dzīvnieku asinis, jo Jēzus, mūsu Augstais Priesteris, “ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar Savām paša asinīm reizi par visām reizēm ir iegājis svētnīcā un panācis mūžīgu izpirkšanu,” [Ebr.9:12] pats ar savu upuri atņēmis grēkus. Jēzus asinis nav arī vienkārša cilvēka asinis, jo tādas nevarētu nomazgāt mūsu grēkus. Jēzus asinis ir Dieva Dēla jeb Dieva asinis. Tāpēc Bībelē ir rakstīts: “Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” [1.Jņ.1:7] Tāpat runā arī svētais apustulis Pāvils: “Dieva draudzi… Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu.” [Ap.d.20:28] Un “mēs, kas bijām naidā ar Dievu, tikām salīdzināti ar Viņu Viņa Dēla nāvē.” [Rom.5:10] “Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē.” [Rom.8:32]

Mums labi jāiegaumē, mums jātic un mums jāpatur prātā, ka asinis, ko Jēzus Kristus izlēja, nav cilvēka, bet paša Dieva asinis. Tādām tām bija jābūt, lai mēs tiktu samierināti ar Dievu un izglābti no grēkiem un velna valstības. Asinis var izliet arī citi cilvēki. Cilvēki, kas tika iznīcināti Jēzus vārda dēļ, arī ir izlējuši savas asinis, tomēr ar tām viņi nevarēja samaksāt pat par saviem grēkiem, kur nu vēl par visas pasaules grēkiem. Uz nāvi notiesāts noziedznieks arī izlej savas asinis, bet tās nedod viņam grēku piedošanu Dieva priekšā. Viņš tikai saņem to, ko ar saviem noziegumiem nopelnījis šajā pasaulē.

Bet Jēzus Kristus asinis, kas nav grēkus darījis un ir patiess Dievs un Cilvēks, tās samaksā, tās dzēš Dieva karstās dusmas.

Vēl mēs labprāt gribam uzzināt, kas mīļo Jēzu mocīja un izlēja Viņa svētas sarkanās asinis? Šeit mums nav jālūkojas tikai uz Pilātu, kas lika Viņu pērt vai tikai uz karavīriem, kas Viņu sita, un jūdiem, kas Viņu nodeva Pilātam. Bet mums ir mūsu pašu azotē jāiešauj roka, un jāpadomā, kā mēs paši esam dzīvojuši. Tad mēs sapratīsim, ka mēs paši esam Jēzum likuši ciest. Mēs, mēs esam tie, kam uz sirds ir daudz asins izliešanas vainas [Ps.51:16], no kurām glābšanu lūdz ķēniņš Dāvids. “Viņu rīkle ir atvērts kaps, ar savām mēlēm viņi kļuvuši viltnieki, čūsku inde ir aiz viņu lūpām. Viņu mute ir pilna lāstu un rūgtuma. Viņu kājas steidzas izliet asinis,” [Rom.3:13-15] tādas lietas pats Dievs par mums daudzviet saka.

Lai šie grēki mūs neiegrūstu ellē un Dieva tiesai tiktu nomaksāts, Dievs Visuvaldītājs liek savam vienīgajam Dēlam, ko Viņš, tā sakot, mīl kā savu paša sirdi, stāties mūsu vietā un tā nomocīties, ka tik tikko izskatās pēc cilvēka. Mūsu grēki, pārgalvība un nepaklausība Dievam un tuvākajam ir asās pātagas, ar kurām tiek kapāts mūsu Glābējs. Mūsu sirds ļaunās domas ir ērkšķu kronis, kas saplosa Viņa galvu. Mūsu nekaunīgā mēle un visugribošās rokas izskrāpē mīļajam Jēzum seju. Par to mums māca pravietis Jesaja: “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” [Jes.53:5]

Kā mums palīdz tas, ka Jēzus lielās sāpēs un smagās mokās tik daudz savu svēto asiņu izlējis?

Ak, mīļie draugi, tas mums dod daudz daudz laba. Mūsu Glābēja Jēzus svētās asinis tik pilnīgi ir samaksājušas par mūsu grēkiem, ka pat viena Jēzus asins lāsīte var gandarīt par visiem pasaules grēkiem. Tā kā senos laikos visas lietas tika šķīstītas ar asinīm, un “bez asins izliešanas nav piedošanas,” [Ebr.9:22] mūsu Augstais Priesteris Jēzus Kristus noasiņojot šķīsta mūs ar savām paša asinīm un nopelna mūžīgu glābšanu. Par to mums māca Dieva Vārds: “Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana.” [Ef.1:7] Dieva “Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” [1.Jņ.1:7] Jēzus Kristus ir mūs mīlējis, mūs ar Savām asinīm atsvabinājis no mūsu grēkiem un mūs darījis par ķēniņiem, par priesteriem Dievam, Savam Tēvam. [Jņ.atkl.1:5-6] Vai tas nav liels gods, ko mums sniedz mūsu Glābēja asinis?

Ar savām mokām un kaunu Viņš mūs ir izglābis mūs no tām mokām un kaunu, ko mums būtu mūžīgi jācieš elles ugunīs. Ak, kā gan visi velni mūs kā ķēniņus un ķēniņienes būtu izsmējuši, plosījuši un situši. Par mums kliegtu: Redzi, kāds cilvēks, elles pagale un mūžīgs elles vergs. Bet no šīs lielās nelaimes Jēzus Kristus mūs ir laipni izglābis ar savām ciešanām, un iecēlis Debesu godā.

Viņš ar savu ērkšķu vainagu ir nopelnījis “taisnības vainagu visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos” [2.Tim.4:8] un to gaida, ko ar lielu prieku un godu uzliks. Ja tu, mans draugs, gribi dabūt šo dzīvības vainagu, tad paliec pie Jēzus ar savu sirdi un neatkāpies no Viņa.

Godīgs cilvēks, kas bīstas Dievu šeit sapratīs, cik ļoti Dievs dusmojas cilvēku grēku dēļ. Dieva kalpi, jūsu mācītāji, ir nomodā kā sargi un sauc: “Novērsies no ļauna un dari labu!” [Ps.34:15] “Nedariet jel tādu negantību, ko Es ienīstu!” [Jer.44:4] Bet, ko dara grēka kalps? Viņš ir bezkaunīgs, kā bezkaunīga mauka, un atbild: “Tiem vārdiem, ko tu mums runāji Tā Kunga Vārdā, mēs negribam klausīt!” [Jer.44:16]

Ak, tu, grēka gabal! Atdari šodien savas acis, un uzlūko asiņojošo Jēzu Kristu, apceri pareizi, kā Dieva dusmība sit un soda grēkus, un sargies no grēkiem. Dažreiz Dievs ļoti dusmojas grēku dēļ, bet tagad Viņš izgāž visu savu bardzību . Šeit Debesu Tēvs savu vienīgo Dēlu ne viņa, bet svešu grēku dēļ tik nežēlīgi sit, ka Viņš ne vien svīst asins sviedrus, bet spēcīgi asiņo. Ja “to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?” [Lk.23:31] Kas notiks ar tevi, sausā egles pagale? Tāpēc atstājies no grēkiem, bīsties Dievu, trīci un drebi savu grēku dēļ, lai tu nenonāktu tur, kur mūžīgi un bez pārtraukuma būs jākauc. Lūdz no sirds dziļumiem Dievu: “Kungs, nesodi mani Savās dusmās un nepārmāci mani Savā bardzībā! Esi man žēlīgs!” [Ps.6:2-3] Iegaumē vārdus, kurus tev Sīraks laipni saka “Tu esi grēkojis, bērns? Nedari vairs tā un lūdzies par to, kas ir bijis (agrākiem grēkiem)! No grēka bēdz, kā čūsku ieraudzījis: pieiesi tuvāk – dzels; tā zobi – lauvas zobi, (tie) cilvēka dvēseli nomaitā. Bauslības neievērošana (Visi grēki) ir kā divpusējs zobens: (kura) cirtiens nav dziedināms.” [Sīr.21:1-3]

Jēzus ar savām grūtajam mokām mums liecina, kāda ir Dieva attieksme pret mums, nabaga grēciniekiem. Tā ir liela mīlestība, ka Dievs savu mīļo Dēlu ir izraudzījies mums par glābiņu “pirms pasaules radīšanas.” [Ef.1:4] Dieva lielo mīlestību mēs faktā, ka Viņš savam Dēlam lika kļūt par cilvēku, un piedzimt, “kad laiks bija piepildījies.” [Gal.4:4] Bet visskaidrāk mēs Dieva mīlestību redzam, kad mūsu noziegumu dēļ Dievs šo pašu vienīgo mīļo Dēlu liek tik nežēlīgi nopērt, sasit un rotāt ar ērkšķiem tā, ka Viņš tik spēcīgi asiņo.

Iztēlojieties tēvu, kam ir daudz mierīgu, labu un godīgu bērnu, tomēr viens ir šajā pulkā ir blēdis, kas apkauno tēva vārdu. Tomēr sirds tēvam sāpētu redzot, kā šo bērnu satver bende un nežēlīgi sodot nogalina. Ķēniņam Dāvidam bija tāds dēls, kas savam tēvam gribēja atņemt valsti ar visu zemi un iedzīvotājiem. Viņš pret savu tēvu uzsāka karu, tomēr tēvs pavēlēja: “”Apejieties, lūdzami, saudzīgi ar jaunekli Absalomu!” [2.Sam.18:5] Viņš neļāva nogalināt savu dēlu. Bet, kad saprata, ka blēdis ir saņēmis pēc nopelniem, ak, cik grūti bija tēvam! Viņš “raudāja, un sauca: Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absalom! Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā! Ak, Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!” [2.Sam.19:1]

Lai gan Debesu Tēvam ir viens vienīgs Dēls, kas Viņu no sirds klausīja, un ko Viņš no sirds mīlēja, tomēr Viņš savā Tēva sirdī pacieš, ka Viņa vienīgais Dēls mūsu grēku dēļ asiņo un tiek nokauts kā lops. Savukārt, slepkava un dumpinieks Baraba tiek atlaists un paliek dzīvs. Tā mīlestība ar būt bezgalīgi brīnišķīga.

Par šo lielo Dieva mīlestību priecājieties un uz to paļaujaties jūs nabaga noskumušie grēcinieki. Aplieciniet, kā māca jūs Dieva Dēls: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” [Jņ.3:16] Apustulis Pāvils šo mīlestību slavē ar vārdiem: “Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” [Rom.5:8] Un svētais Jānis saka: “Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.” [1.Jņ.4:9-10] Tāpēc saki ar ticīgu sirdi: “Dieva Dēls mani ir mīlējis un nodevies par mani.” [Gal.2:20] “Ja Dievs par mums, kas būs pret mums? Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?” [Rom.8:31-32]

Ak, Kristu, Dieva bērns!
Tu nenoziedzīgs Jērs!
Tu ļāvies krusta stabā,
Notērēt mūsu labā,
Tu savu draudzīb` vesi,
Kur tu pats priekšā esi.
Āmen. Ak, Jēzu! Āmen!

Lasi arī citus Georga Manceļa sprediķus