Piektais gavēņa sprediķis par Jēzus Kristus ciešanām

Mācību par Jēzus Kristus smagajām ciešanām un nāvi un sevišķi, kas notika ar Jūdu Iskariotu, ar Jēzus Kristus viltīgo pārdevēju, par ko ir mūsu piektais gavēņa sprediķis, mums uzrakstījuši svētie evaņģēlisti.

Tad Jūda, Viņa nodevējs, redzēdams, ka Viņš pazudināts, nožēloja to, atnesa atpakaļ trīsdesmit sudraba gabalus augstajiem priesteriem un vecajiem un sacīja: “Es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis.” Bet tie sacīja: “Kas mums par daļu? Raugi tu pats!” Un viņš nometa sudraba gabalus Templī, aizgāja un pakārās. Bet augstie priesteri paņēma sudraba gabalus un sacīja: “Nepieklājas tos likt Dieva šķirstā, jo tā ir asins nauda.” Bet viņi nolēma pirkt par tiem podnieka tīrumu svešiniekiem par kapsētu. [Mt.27:3-7] Tas kļuva zināms visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem, tādēļ arī šis tīrums viņu valodā nosaukts Hakeldama, tas ir, asins tīrums [Ap.d.1:19] līdz šai dienai. Tā ir piepildīts tas vārds, ko pravietis Jeremija runājis, sacīdams: un tie saņēma no Israēla bērniem trīsdesmit sudraba gabalus – tik dārgu maksu tie bija noteikuši – un deva tos par podnieka tīrumu, kā Tas Kungs man ir pavēlējis. [Mt.27:8-10]

Mīļie draugi, svētais mācītājs Sīraks, kas ir uzrakstījis daudz labu pamācību, savā grāmatā mums māca: “No grēka bēdz, kā čūsku ieraudzījis: pieiesi tuvāk – dzels; tā zobi – lauvas zobi, cilvēka dvēseli nomaitā. Bauslības neievērošana ir kā divpusējs zobens: cirtiens nav dziedināms.” [Sīr.21:2-3] Šis mācītājs labprāt gribēja redzēt cilvēkus tādus, kas no sirds ienīst grēkus. Tādēļ viņš norāda cik lielas nelaimes izraisa grēks. Viņš saka, kā čūska slepus iedzeļot cilvēkam kājā, saindē visu cilvēku, tāpat grēku, sākumā izskatās mazi, bet samaitā visu cilvēku pie miesas un dvēseles. Tāpēc no grēkiem ir jābēg, kā no plēsīga zvēra. Kurš gan nenobīsies no vilka, kas ar atplēstu muti skrietu tieši uz cilvēku? Kuram gan sirds nepamirtu, kurš gan nenobālētu, redzēdams lāci, kas skrietu uz pakaļkājām un priekšējās ķepas sitot kopā, lai cilvēku sakamptu, plēstu un plosītu? Ko sacērt ar asu zobenu, tam ir jācieš sāpes un jānomirst. Tāpat grēki samaitā šeit laicīgi un tur mūžīgi, kā redzam notiekam ar viltnieku Jūdasu. Sākumā viņam likās, ka viņa grēki nav grēki, bet pēc tam viņš pietiekami cieta mokas, un cieš tās vēl tagad un cietīs mūžīgi bez pārtraukuma.

Tāpēc šobrīd pārrunāsim viltnieka Jūdas briesmīgo galu.

Ak, Dievs, māci mums tā dzīvot, ka mēs tevi bīstamies, kā bērni bīstas tēvu, cienām tavu Vārdu un ar tavu žēlastību vienmēr iepriecināmies.

Jūdas juzdams grēku sod`
Dievam žēl, pats (pa)karās.
Savu dvēsel` velnam dod,
Kas pats nāves darītājs.
Ak, pasargi žēlīgs Dievs,
Nogriez ļaunu prātu,
Ne liec mums izbaiļoties,
Jēzus, stāv mums klātu! Āmen.

Ko deva Jūdasam viltus un nauda, pēc kuras viņš tik ļoti dzinās? Par to stāsta evaņģēlists: Tad Jūda, Viņa nodevējs, redzēdams, ka Viņš pazudināts, nožēloja to, atnesa atpakaļ trīsdesmit sudraba gabalus augstajiem priesteriem un vecajiem un sacīja: “Es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis.” [Mt.27:3-4]

Jūdasam pat nerādījās sapņos, ka Jēzum būs jāmirst. Viņš domāja, ka Jēzus tāpat kā agrāk varēs izbēgt no jūdiem, ja tie kļūs vardarbīgi. Turklāt tie, kam Jēzus darījis tik daudz laba, nekad nepieļaus Viņa nāvi. Bet viņam būs nauda, kā arī viņš vēlāk varēs atkal pielabināties savam līdzšinējam kungam.
Tomēr lieta izvērsās citādi. Augstie priesteri un viss pulks ar nenoziedzīgo Jēzu aizsteidzās pie Poncija Pilāta, lai tas visiem dzirdot paziņotu: Jēzum no Nacaretes ir pelnījis nāvi.

Nu nabaga cilvēkam pamodās sirds. Pirms tam viņa sirds bija cieta kā akmens, viņš neuztraucās par to, ko Jēzus viņam stāstīja, mācīja un sūdzējās. Tas viss viņam bija nieki. Bet tagad sirds sāk sisties, viņš nekur neatrod sev vietu, lai remdētu savu izbiedēto sirdi. Tagad viņš ir rūpīgāk apdomājis cik nepatiesi, negodīgi un nepareizi viņš izrīkojās ar savu Kungu un Mācītāju. Tādēļ viņam visa pasaule kļuva par šauru. Viņš atgriezās pie augtajiem priesteriem un vecajiem, atnes atpakaļ trīsdesmit sudraba gabalus, un saka: “Es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis.” [Mt.27:4] Viņš to no sirds nožēlo un saka, ka ir grēkojis. Viņš savus grēkus neslēpj, nesaka, ka cits kāds viņu pierunāja vai samācīja, bet patiesi pasaka, kas tas ir par noziegumu. Tā bijusi viltus lieta. Viņš nepareizi, apzināti un pie pilnas apziņas izdarīja tos grēkus. Viņš zināja, ka Jēzus nav darījis neko ļaunu vai negodīgu, kā arī zināja, ka augstie priesteri ienīda Jēzu bez Viņa vainas. Tāpēc viņš saka: “Nenoziedzīgas asinis.” [Mt.27:4] Tā tas pats viltnieks uzteic Jēzu kā nenoziedzīgu, taisnu un bez grēkiem. Bet sevi pašu un augstos priesterus, kas Jēzu bija ienīduši, sagūstījuši, sasējuši, uz nāvi notiesājuši un nodevuši zemes pārvaldniekam, viņš nosauc par netaisniem un noziegumu izdarījušiem. Tagad viņš redz un saprot savus un augsto priesteru grēkus.

Ko viņam atbild augstie priesteri? Vai tie viņam atbild ko labu? Vai tie viņam apsola darīt ko labu un viņu celt godā, lai nabaga cilvēka sirds kaut nedaudz tiktu mierināta? Nē! Par to mēs nelasām ne vārdu. Mēs lasām tikai, kā Jūdas izsūdzēja savus grēkus bez ticības, bez paļāvības uz Dieva žēlastību un Jēzus Kristus asins nopelnu, tā augstie priesteri viņam arī grēkus piedod: “Kas mums par daļu? [Mt.27:4] Mums tas neinteresē. Raugi tu pats. [Mt.27:4] Ko labi izvārīji, to tagad pats ēd.”

Ak, kaut jēl būtu bijis kāds priesteris, kas būtu sacījis: Jūda! Jūda! Apdomājies, ko tu dari? Nemoki sevi, bet tici Dieva Vārdam, kad tas saka: “Vai tad Man kaut kā īpaši patīk bezdievja nāve, saka Dievs Tas Kungs, un ne gan tas, ka viņš novēršas no sava ļaunā ceļa un dzīvo?” [Ec.18:23; 33:11] Arī tev šīs žēlastības durvis ir plaši atvērtas.

Bet bezdievīgie priesteri vispār neuztraucas par šo nabaga cilvēku. Viņi vēl viņu izsmej, sacīdami: “Kas mums par daļu. Raugi tu pats.” [Mt.27:4] Ja tu esi kaut ko nepareizi darījis, tad pats arī atbildi. Tu esi saņēmis savu algu un savu naudu. Nedz mēs pie tevis gājām, nedz tev ziņas sūtījām. Tu pats labprātīgi pie mums atnāci un izteici piedāvājumu. Tad nu ciet, mūsu pēc, ko esi pelnījis. Kāds darbs, tāda alga.

Ar šiem vārdiem nabaga grēcinieks Jūdas nevarēja mierināt un remdēt savu sirdi, bet gan noskuma vēl vairāk. Viņš nometa naudu priesteriem pie kājām. Pirms tam viņš priecājās naudu mētājot no vienas rokas otrā, kā dara mantrauši , kuriem sirds priecājas vecus dalderus vai zelta gabalus berot no vienas rokas otrā. Bet tagad Jūdasam naudas gabali izliekas kā virves. Par ko viņš sākumā priecājas, tas tagad viņa sirdij rada raizes. Viņš nekur nevarēja atrast mieru, “aizgāja un pakārās,”[Mt.27:5] “ir vidū pārsprādzis, un visas viņa iekšas izgāzušās.” [Ap.d.1:18]

Viņš nerunāja ne arvienu cilvēku, kā, diemžēl, dara tie, kam ir skumjas. Viņi slapstās, nolien kaktos, izvairās no citiem cilvēkiem un vēlas palikt tumsā. Pēc tam tāds cilvēks pakaras. Velns viņam prātā ievedš, ka, redzi, Dievs Debesīs dusmojas uz tevi, tava sirds ir bez mierinājuma, tu zini, ko esi izdarījis, visi ļaudis tevi apsmej, ak, tu, grēciniek, tavi grēki ir pārāk lieli, lai tie tiktu piedoti. Cik ilgi tu domā skumt? Cik ilgi tu gribi mocīties? Izdari pašnāvību, paņem virvi, ej un pakaries.

To saklausījies, Jūdas pats pakārās, un viņa vēders pārsprāga. Ir briesmīgi dzirdēt, ka viņa iekšas izgāzās. Kā netaisnā nauda nevarēja palikt viņa makā, tā viņa iekšas nevarēja palikt viņa ķermenī. Tās izšļuka, un nokarājās gar viņa kājām. Kas to redzēja, tam pārskrēja šermuļi caur visiem kauliem. Tikmēr velns ar viņa dvēseli skrēja uz elli. Šī briesmīgā vēsts izskanēja tālu, un visi par to runāja: “Ko nu šis nabaga cilvēks nopirka par netaisno naudu, pēc kuras viņa sirds tik ļoti tiecās? Virvi ap kaklu un daudz velnus, kas viņa dvēseli ierāva elles dziļumos. Te nu karājas mantrausis Judas ar tukšu maku, bet viņa dvēsele deg elles liesmās.”

Šeit mēs varam iemācīties, kā velns rīkojas ar cilvēkiem, kurus grib ievest nelaimē. Viņš, kā gudrs gars, zina, ka visi cilvēki nav vienādi, tāpēc vienu viņš skubina dusmoties, otru melot, trešo piedzerties, ceturto maukoties, piekto nogalināt, sesto zagt, septīto mīlēt naudu, astoto apmelot cilvēkus, devīto burt un tā tālāk. Šādiem grēkiem velns liek ne tikai prātā iešauties, bet tik ilgi neliek cilvēkus mierā, kamēr viņi tos nav izdarījuši. Ja cilvēkam patīk viens vai otrs grēks, tad velns skubina tā, lai cilvēks šos grēkus arī izdara. Kad grēciniekam izdodas tas, ko viņš nodomājis un savā prātā apņēmies, tad viņš iedomājas, ka ieguvis lielu mantu, un lielā priekā gavilē. To redzot, velns cilvēkam dod tādu prātu, ka viņš kļūst drošs un ne par ko neuztraucas. Velns viņam aizbāž ausis un apcietina sirdi, ka viņš neņem vērā nekādas pamācības. Kad viņš kaut ko dzird, tas pa vienu ausi ieiet, un pa otru iziet, kā Jēzus saka, ka “velns nāk un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai tie netic un netop izglābti.” [Lk.8:12] Un, ja viņiem dažreiz prātā iešaujas Dieva Vārds: Raugi, ka nebur, nestrīdies, nedusmojies, nenogalini, neej pie maukām, nemeklē maukas, laulību nepārkāp, nezodz, nepievil citu, neaprunā, citam ģimeni neatvil, tad šādi Dieva Vārdi melim velnam ir nieks. Viņš pierunā cilvēku tā: Kas par to, ka tu nedzīvo pilnībā tā, kā grib Dievs? Dievs tak nebūs tik nežēlīgs, ka uzreiz tevi atstums. Tu tak jebkurā brīdī varēsi izlūgties piedošanu, tāpat kā agrāk esi darījis.

Tādējādi velns cilvēku iedrošina grēkot, un jau no paša sākuma neļauj saredzēt grēkus tik ļaunus un briesmīgus, kādi tie ir. Noziedzībai jāizskatās kā priekam un godam, jo velns prot izlikties par gaismas eņģeli. [2.Kor.11:14] Velns ir tāds speciālists, kas prot vislielākos grēkus padarīt tik mazus kā smilšu graudiņu, un tik vieglus kā magones lapiņa un sīka dūnu spalviņa, un tik saldus, kā medu. Bet, kad esi melim un viltniekam noticējis, un ļāvis sevi pierunāt un pievilt, tad viņš pamodina tavu sirdi, tad tu saproti, ko esi izdarījis. Tad tavi grēki kļūst par tik lieku un augstu smilšu kalnu, ka aiz tā tu vairs nevari saskatīt Dieva žēlastību. Grēki kļūst tik smagi, kā vissamgākā nasta, [Ps.38:5] it kā uz taviem pleciem gulētu debesis un zeme. Tie tavai sirdij ir rūgtāki par vērmelēm un žulti. Tie rada negatīvas emocijas un mokas ik stundu, ik acumirkli, dienu un nakti, un grauž tavu sirdi kā tārps tā, ka tu savā izmisumā nezini, kur aizbēgt un paslēpties.

To visu mēs novērojam pie Jūdasa. Viņa sirds un prāts tiecas tikai pēc naudas. Viņš to iekārto, tādēļ velns viņa sirdī ieliek zagšanu. Kad Jēzus viņam uzticēja maku, viņš vienreiz piesavinājās vienu grasi, bet citreiz otru, trešo un ceturto, kā to mēdz darīt zagļi. Pēc tam viņam velns atklāj, kā varētu vienā piegājienā iegūt daudz vairāk naudas. Viņam vajag aiziet pie Jēzus ienaidniekiem, augstajiem priesteriem, rakstu mācītājiem un vecajiem, un piedāvā kļūt par viltnieku, kas pievils un nodos Jēzu, un tā nopelnīt labu naudu. Kaut gan Jēzus viņam astoņas reizes (kā vēsta Bībele) sacīja, lai viņš nedara tādus grēkus, viņš tomēr paliek ciets kā akmens un koks. Velns viņa sirdi bija tā apmānījis, ka viņš nepadomāja, kāds gals būs tādai viltībai.

Viņš nodomāja, ka Jēzus ir labs un lēnprātīgs cilvēks, viņa draugs, kas gan jau Viņš piedos grēkus, ja arī es Viņu aizkaitināšu.

Viņš sevi iedrošināja un ar karavīriem steidzās uz Eļļas kalnu, un ar sveicienu un skūpstu nodeva savu kungu, kurš viņu trīs ar pus gadus bija no sirds mīlējis.

Bet redzot, ka jūdi bez jokiem grib Jēzu nogalināt, izgaisa viss, ko viņš savā prātā bija ieņēmis par savu naudu, viņa sirds uzmostas, un tagad velns viņam prātā iedveš ko citu: “Ko tu esi izdarījis? Tu esi Jēzus māceklis, esi dzirdējis Viņa vēsti, esi redzējis Viņa brīnumus, bet tomēr neesi to ņēmis vērā, bet par trīsdesmit sudraba gabaliem esi pievīlis un nodevis savu Kungu, Mācītāju, Dieva vienīgo Dēlu un visas pasaules Glābēju. Redzi, kā Viņu šonakt sasēja, vadāja apkārt, apsmēja, sita un apspļaudīja. Atver savas acis un skaties, kā Viņu tagad jau ved pie Pilāta. Tagad Viņu pazudinās uz nāvi, un Viņam būs jāmirst pilnīgi bez vainas. To tu esi izdarījis, ar savu viltīgo sirdi dzīdamies pēc naudas. Vai tā māceklis atlīdzina savam krietnajam mācītājam? Vai tādu samaksu no tevis Jēzus ir nopelnījis? Vai tev naudu bija jācienī vairāk, nekā savu Kungu un Mācītāju? Kurš gan ir dzirdējis par tādu viltu un blēdību, kopš pasaules iesākuma? Kur tu tagad grasies iet? Kur tu aizbēgsi no Dieva dusmām un soda? Ej, jel, un pakaries.” Un tā tas notika.

Šeit, mīļie draugi, mēs saprotam, cik briesmīga lieta ir grēki, kad tie cilvēkā uzmostas. Iegaumē to labi, ļauj to sevi pasacīt, tu, bezdievīgais cilvēk, kam vienaldzīgs ir Dievs, Viņa Vārds, Dieva kalpi un mācītāji. Nāc šurp tu, mauku meklētāj, kopā ar visām maukām, tu, kas zviedz uz sava tuvākā dzīvesbiedru, kā nobarots ērzelis, tu, kas vēlies cita vīru, tu, dzerāj un alus muca, tu, krāpniek, zagli, burvi, vārdotāj, tu, meli un jūs visi, klausieties, kas nekad nedomāja par pēdējo stundu.

Lai gan lielā priekā jūsu sirds strauji sitās, kad jūs saprotat, kādu blēdību jūs esat izdarījuši, bet pēc Dieva pavēles es tev saku, tu, grēciniek, ja arī tavi grēki kādu brīdi duss un liek mierā tavu sirdi, tomēr noteiktā laikā tie pamodīsies kā ļauns suns, kas guļ durvju priekšā. Kamēr durvis ir ciet un valda klusums, suns guļ, bet tiklīdz kā pie durvīm kāds pieklauvē, suns pamožas un skaļi rej, pat uzbrūk svešiniekam. Tāpat ir tam, kas uz brīdi savu dvēseli (tā sakot) noliek skapī, un uz mirkli bauda mieru, bet, kad Dievs ar savu briesmīgo vārdu sirdi sakustina un nobiedē, tad sirds iztrūkstas kā maz bērns sapnī. Un, lai nomierinātu tādu sirdi, kas reiz izbiedēta, darba ir gana daudz.

Arī Kains, kas savu brāli nosita, sākumā bija pilnīgi vienaldzīgs. Dievs gan jautāja: “Kur ir tavs brālis?” Nezinot kā skarbi atbildēt visuvaldītājam Dievam, viņš sacīja: “Es nezinu; vai tad es esmu sava brāļa sargs?” [1.Moz.4:9] Ar to viņš gribēja pasacīt: “Meklē viņu pats, ja tev viņu vajag.” Bet pēc neilga laika viņa drošā sirds sāka trīcēt un drebēt kā apses lapiņa, un viņš nespēja sev atrast vietu, kur patverties, kamēr bija dzīvs.

Ķēniņš Sauls daudz gadus dzīvoja tā, it kā nebūt darījis nekādus grēkus, lai gan bija nogalinājis Nobas priesterus, [1.Sam.22:17] gribēja nogalināt bezvainīgo Dāvidu un bija izraisījis citas nelaimes. Bet galu galā viņu pārņēma tādas bailes, ka viņš pats sevi nodūra ar zobenu. [1.Sam.31:4]

“Svētlaimīgs, ko neapsūdz sirdsapziņa un kas nav atteicies no savas cerības.” [Sīr.14:2] Tādēļ, mans draugs, sargies no grēkiem, un neļauj velnam sevi pievilt, lai Dievs tevi nesodītu. Kad tu grēko, Dievs kādu laiku tevi novēro, un nesoda tūdaļ tajā pat laikā un vietā, kad un kur tu grēko, bet Viņš to neaizmirst, un kādu laiku vērojis, viņš samaksā tā, ka sirds notrīc.

Ja tu esi šodien grēkojis, tad atstāj grēkus šodien. Nesēdi viens pats stūrī, kā dara cilvēki ar apgrūtinātu sirdsapziņu, kas izvairās no citu cilvēku sabiedrības, kā Jūdas, un labprāt grib palikt vieni. Iegaumē to, mans draugs, nepaliec viens, bet uzturies pie dievbijīgiem cilvēkiem, labprāt ej uz baznīcu un neļaujies skumjām. Pastāsti savs problēmas saviem draugiem, radiniekiem, kaimiņiem, kolēģim, kas no sirds tev vēl visu labāko, kā arī pastāsti savam mācītājam un garīdzniekam, kas tev ir uz sirds un tevi nospiež.

Nelaimes putns, velns, cilvēkus vienatnē sagrauj bez problēmām kā sapuvušas koka mājas. Ievai vienatnē nebija nekādu nelaimju, līdz ātri vien neuzradās velns un viņu pierunāja, ka viņa, Dieva vārdu pārkāpdama, iekļuva lielā grēkā un nelaimē. Ja Dievs nebūtu par viņu apžēlojies, viņai kopā ar vīru būtu bijis mūžīgi jādeg elles ugunīs. Un šo grēku dēļ arī mums, nabaga cilvēkiem, nākas gauži nopūsties un raudāt. Kā saka Sīraks: “No sievas cēlies grēks, viņas dēļ visi mirsim.” [Sīr.25:24]

Kādos grēkos velns ierāva Latu, kas bija palicis vienatnē ar savām meitām? [1.Moz.19:33-38] Kad Jēkaba dēli bija vieni uz lauka, velns ievesa, lai tie pārdod savu brāli svešai tautai, bet vēlāk melotu savam tēvam, ka puisi saplosīja un apēda zvēri. [1.Moz.37:28-33]

Kas notika ķēniņam Dāvidam? Kad viņš ar Ūrija sievu Batsebu bija vienatnē, tad nešķīstais putns nebija tālu. Viņš abiem iedvesa pārkāpt laulību, un grēkot pret sesto bausli. [2.Sam.11:4]

Tā vēl vairāk velns kārdina noskumušas sirdis, kas nopūšas lielās skumjās un raud caurām dienām un naktīm. Tāpēc šādiem cilvēciņiem ļoti jāuzmanās, lai viņi nepaliek vieni, bet vienmēr uzturas kopā ar godīgiem cilvēkiem, kopā ar viņiem lūdz Dievu, lai Viņš gribētu palīdzēt turēties pretī velnam, jo Dievs pats ir pavēlējis: “Piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi.” [Ps.50:15] Un apustulis Jēkabs māca: “Ja kāds starp jums ir cietējs, lai viņš lūdz Dievu.” [Jēk.5:13] Tā darīja ķēniņš Dāvids, kā viņš pats saka: “Kad es pieminu Dievu, tad es nopūšos; kad pārdomāju, tad mans gars izsamist.” [Ps.77:4]

Kad tavu sirdi apgrūtina grēki, ej pie sava mācītāja. Ja viņš ir īsts Dieva kalps un labi māca Dieva vārdu, tad viņš nesacīs kā augstie priesteri: “Nav mana darīšana. Kas man par daļu? Pats domā, kāpēc esi grēkojis.” Nē! Ak, nē. Tā viņš nesacīs. Viņš ar Dieva vārdiem tevi uzrunās. Kad tu Dieva vārdu ar ticīgu sirdi uzņemsi, tad jutīsi, ka tava sirds atspirgs kā novītis stāds, ko aplaista smalks lietutiņš. Tev būs tā, it kā akmens būtu no tavas sirds nokritis.

Kamēr skabarga ir tavā miesā, tev nav miers. Tā duras kā adata, uzbriest augonis un dedzina kā uguns, bet, kad tu skabargu esi izvilcis, augoni sadūris un strutas izspiedis, tad tūdaļ tev kļūst vieglāk un labāk, un sāpes norimst. Tāpat ir tev, kamēr tu vienatnē cīnies ar savām bēdām un sirds raizēm, tikmēr tavas sāpes tikai pieaug. Bet, kad tu savam mācītājam vai citam labam draugam izstāsti, kas tev sāp, un viņš ar tevi runā par Dieva vārdu, tad tava sirds kļūst vieglāka un nomierinās.

Tu, radiniek, kaimiņ, kolēģi, draugs, nenovērsies no tāda cilvēka, kas savās skumjās pie tevis meklē labu vārdu. Nesaki: “Kas man par daļu?” Bet uzrunā viņu ar laipniem Dieva vārdiem, un saki: Miers ar tevi, mans draugs! Dievs ir žēlsirdīgs visiem, kas savus grēkus apraud, un ticēdami uz Jēzu Kristu, lūdz Dievam grēku piedošanu. Jo “kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība.” [Rom.5:20] Nemoki savu sirdi. “Tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas.” [Rom.8:1] Neļauj mīļais brāli, mīļā māsiņ, velnam sevi izbiedēt. Viņš ir melis, slepkava un viltnieks. “Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” [1.Jņ.3:8] Esi drošs Dieva soda priekšā. Kas tic uz Dieva Dēlu, tas netop sodīts. [Jņ.3:18] Lai elle atplēš savu rīkli, bet tu tici savam Glābējam, kas saka: “Es tos atpestīšu no elles.” [Hoz.13:14] Nebīsties no nāves. “Laimīgi ir tie, kas no šā brīža mirst Kungā.” [Jņ.atkl.14:13] “Dievs ir mūsu glābšanas Dievs, un Dievam Kungam pieder izeja no nāves!” [Ps.68:21]

Redziet, šādi jums Dieva vārdu ir jāpasludina noskumušajiem, lai ātri aizdzītu viņu bēdas. Jo Kristus māca: “Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem.” [Mt.7:12]

Savukārt tu, kas meklē padomu, uzticies savam mācītājam vai savam labajām draugam, ko viņš Dieva vietā , kā ar Dieva muti tev saka. Laba drauga vārds, Dieva vārds.

Neiedomājies, Dieva dēļ un savas dvēseles dēļ, neiedomājies izdarīt pašnāvību. Kas to izdara, tas apgrēkojas pret Dieva kalpa Mozus vārdiem: “Griezieties atkal atpakaļ, jūs cilvēku bērni!” [Ps.90:3] Tas grēko pret piekto bausli: “Tev nebūs nokaut” [2.Moz.20:13] nedz citu cilvēku, nedz sevi pašu. Kā lai Dievs tādu nesodītu? “Neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību,” [1.Jņ.3:15] tas nozīmē, ka slepkavas nekad nenokļūs pie Dieva Debesīs.

Kas savam radiniekam dara ļaunu, to cilvēki sauc par blēdi pāri visiem blēžiem. Kas nu pats sevi nogalina, tas ir vislielākais blēdis no visiem blēžiem. Jo cilvēkam neviens radinieks nevar būt tuvāks, kā viņš pats sev.

Tāpēc savās skumjās lūdz ikdienas:
Ak, Kungs, tos grēkus atlaid man,
Dod sagaidīt ar paciešanu,
To stundu manas šķiršanās,
Liec degt to svec` tās ticības
Es tavam vārdam uzticos,
Uz to es priecīgs aizmigšos.

Un vienmēr dziedi šīs un citas baznīcas dziesmas, ko atradīsi pietiekamā skaitā dziesmu grāmatā:

Gods Dievam vien ar pateikšan.
Nu topi līgsma, dzied un dej.
Teic Dieva Kunga vārdu.
Dievs tas Tēvs mums dzīvo klāt.
Pie manim nāciet Kristus sauc.
Pēc tevim saucu Jēzu Krist.
No Diev` es neatkāpšos.
Kungs! Es uz tevim paļaujos.
Ņemm no mums tavas dusmas.
Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils.
Ka mirstams esmu, to es gann.
Ak, Svētais Gars, mēs lūdzamies.
Tu, kristīts pulciņš, esi drošs.
Kad mana stunda pieiet man.
Pie mīļā Dieva vien.

Tagad, mīļie draugi, jūs varētu padomāt, kur tad palika nauda, ja jau Jūdas atnesa atpakaļ trīsdesmit sudraba gabalus, bet pats aizgāja pakārās, pārsprāga un izgāza savas iekšas?

Par to mums evaņģēlists raksta tā: “Augstie priesteri paņēma sudraba gabalus un sacīja: “Nav atļauts to likt tempļa ziedojumu lādē, jo tā ir asins nauda.”” [Mt.27:6] Redziet, šie augstie priesteri un rakstu mācītāji nemaz neuztraucas, kas notiek ar Jūdasu, kas nodevies velnam, bet runā vienīgi par naudu, ko bija iedevuši šim viltniekam.

Augstie priesteri salasīja sudraba gabalus, tomēr nodomāja, ka tā ir asins nauda, kas varētu apgānīt Tempļa dārgumu lādi , kurā tiek mesta un glabāta dažāda nauda. Tādēļ viņi naudu negribēja mest ziedojumu lādē. Dievs ienīst laupījuma upurus. Bet tā kā viņiem pieklājās rūpēties par atraitnēm, bāreņiem un svešiniekiem, “tad tie nolēma par šo naudu nopirkt podnieka tīrumu, kur apglabāt svešiniekus.” [Mt.27:7] Kad lielos svētkos sanāk daudz svešinieku, un kāds nomirst, kā reizēm notiek, tad tos varēs apglabāt podnieka tīrumā.

Ak, jūs, blēži, iedomājieties, ka likt nogalināt nevainīgo Jēzu, kurš jums un visai pasaulei darīja visu labu un neko ļaunu, nav nekas, bet par asins naudu, ko jūs par to esat izdevuši, jums ir daudz domu. Tas ir pareizi, ka jūs gribat rūpēties par svešiniekiem, kas nav no jūsu tautas. Bet vai bija pareizi bez vainas likt nogalināt Jēzu, kas bija Dievs un cilvēks, kurā kā cilvēkā ritēja jūsu tautas asinis? Pirms tam šo naudu jūs bez iemesla izņēmāt no lādes, bet tagad jums ir grēks to atlikt atpakaļ? Ak, pareizi par jums ir sacījis Dieva Dēls, ka jūs “odus izkāšat un kamieļus aprijat.” [Mt.23:24] Jūs gribat savu nelietību noslēpt un padarīt skaistu, bet blēdība paliek blēdība. Katrs sacīts, ka par asins naudu pirktais lauks ir asins lauks. To nesacīja tikai viens vai divi, bet šādas runas izplatījās pa visu Jeruzalemi. Kam vien bija mute, tas sacīja, ka tas ir asins lauks.

Nedomājiet, mīļie draugi, ka tas, kas notika ar Jūdasu, bija nejaušība. Nē. Visu, kas notika ar Jūdas, Svētais Gars jau bija uzrakstījis vairākus simts gadus iepriekš.

Šobrīd es gribu jums pastāstīt tikai to, ka par asins naudu un podnieka tīrumu Dievs lika pravietim Caharijam Jēzus vietā runāt ar šādiem skaidriem vārdiem: “Kad es viņiem teicu: ja jums labpatīk, tad dodiet man atlīdzību, ja nē, tad lai paliek! – tad viņi izmaksāja man, cik es biju nopelnījis, nosvērdami man trīsdesmit sudraba gabalus. Un Tas Kungs man sacīja: “Nomet šo slaveno algu, par kuras cienīgu viņi Mani atzinuši, podniekam!” Es paņēmu trīsdesmit sudraba gabalus un iemetu tos Tā Kunga namā podniekam.” [Cah.11:12-13] Par to arī raksta evaņģēlists Matejs : “Tā ir piepildīts tas vārds, ko pravietis runājis, sacīdams: un tie saņēma no Israēla bērniem trīsdesmit sudraba gabalus – tik dārgu maksu tie bija noteikuši – un deva tos par podnieka tīrumu, kā Tas Kungs man ir pavēlējis.” [Mt.27:9-10]

Arī par Jūdasa aiziešanu iepriekš ir skaidri sludinājis ķēniņš Dāvids. “Asinskārīgie un viltīgie vīri nedzīvos ne pusmūžu.” [Ps.55:24] Un “sātans lai stāv viņam pie viņa labās rokas! Viņa mūža dienas lai iet mazumā, viņa amatu lai pārņem citi!” [Ps.109:6,8]

Kā mums šīs lietas palīdz, mīļie draugi? Ļoti daudz. Redziet, par naudu, ko noskaitīja par Jēzu, nopirka lauku svešiniekiem. Iegaumējiet to. Jūs jau no seniem laikiem bijāt pagāni, svešinieki. Jums nebija savu māju. Bet nu Jēzus jums ir nopelnījis, ka jūs nomirstot dusēsiet starp Dieva ļaudīm. Tagad mēs varam lepoties un sacīt: Mēs vairs neesam “svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime.” [Ef.2:19]

Kamēr mēs esam šajā pasaulē, mēs esam kā svešā zemē. Ķēniņš Dāvids saka: “Es esmu Tavā priekšā tikai svešinieks un piedzīvotājs kā visi mani tēvi.” [Ps.39:13] Bet Jēzus Kristus tavas dzīves galā grib tavu dvēseli ņemt pie sevis Debesīs, bet tavu miesu pa to laiku guldīt starp saviem mīļajiem bērniem, kā Viņš pats saka: “Ej, mana tauta, savās mītnēs un aizslēdz savas durvis aiz sevis – paslēpies mazu brīdi, kamēr pāries dusmas!” [Jes.26:20] “Bet pie miera nāk un atdusas savā dusas vietā mierīgi ikviens, kas godam gājis savu taisno ceļu.” [Jes.57:2] Šīs pasaules pēdējā dienā Viņš grib jūs atkal uzmodināt, un vest uz Debešķīgo Jeruzalemi:

Tur jums ar Kristu dzīvot būs,
Kas Debesīs grib uzņemt jūs,
Kur jums bus smiet un smaidīt,
Neviens vēl ne ir izsacījs,
To prieku, ko Dievs sataisījs,
To būs jums tiešām gaidīt,

Ko nu tas mūžīgs, žēlīgs Dievs,
Iekš sava vārda solījies,
Uz to mēs varam stāvēt,
Tas dod mums saviem ļautiņiem,
Tur ar tiem mīļiem eņģeļiem,
To jauki teikt un slavēt.

Ak Jēzus Kristus!
Caur tavu nāves cīkstēšanu,
Caur taviem asiņainiem sviedriem,
Caur tavu krusta nāvi,
Palīdzi mums mīļais Dievs un Kungs.
Āmen. Kungs Jēzus! Āmen.

Lasi arī citus Georga Manceļa sprediķus