Sestais gavēņa sprediķis par Jēzus Kristus ciešanām un miršanu

Mācību par Jēzus Kristus smagajām ciešanām un nāvi un sevišķi, kā Viņš tika izvests no Jeruzalemes un krustā sists, par ko ir mūsu sestais gavēņa sprediķis, mums uzrakstījuši svētie evaņģēlisti savos evaņģēlijos, un šie vārdi ir iztulkoti mūsu valodā.

Tad tie novilka Viņam apmetni un apvilka Viņam paša drēbes un aizveda Viņu, lai sistu krustā. [Mt.27:31] Viņš nesa savu krustu. [Jņ.19:17] Bet iziedami tie sastapa cilvēku no Kirēnas, vārdā Sīmani (kas, no lauka nākdams, garām gāja, Aleksandra un Rufa tēvu [Mk.15:21]); tie piespieda to nest Viņa krustu. [Mt.27:32] Un uzlika tam krustu, lai tas to Jēzum nestu pakaļ. Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam sekoja, tās Viņu nožēloja un apraudāja. Bet Jēzus pret tām pagriezās un sacīja: “Jūs Jeruzālemes meitas, neraudiet par Mani, bet raudiet pašas par sevi un par saviem bērniem. Jo, redziet, nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis, kas nav zīdījušas. Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: krītiet uz mums, – un uz pakalniem2: apklājiet mūs! Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?” Bet divi ļaundari arī tapa novesti, ka taptu nomaitāti līdz ar Viņu. [Lk.23:26-32] Un, nonākuši tai vietā, ko (ebrejiski [Jņ.19:17]) sauc par Golgatu, (kas tiek tulkots: [Mk.15:22]) pieres vietu, tie Viņam deva dzert etiķi, maisītu ar žulti; un, kad Viņš to nobaudīja, Viņš negribēja to dzert. [Mt.27:33-34] Tad tie tur sita krustā Viņu un tos ļaundarus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku, [Lk.23:33] bet vidū Jēzu. [Jņ.19:18] Un raksti ir piepildīti, kas saka: “Viņš tika ļaundariem pielīdzināts.” [Mk.15:28] Un tā bija trešā stunda (dienas vidus), kad Viņu sita krustā. [Mk.15:25] Bet Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” [Lk.23:34] Bet Pilāts lika taisīt uzrakstu (Viņa vainas apzīmēšanai [Mk.15:26]) un piestiprināt to pie krusta; tur bija rakstīts: JĒZUS NACARIETIS, JŪDU ĶĒNIŅŠ. Šo uzrakstu lasīja daudzi jūdi, jo vieta, kur Jēzus bija krustā sists, bija tuvu pie pilsētas; un rakstīts bija ebreju, romiešu un grieķu valodā. Tad jūdu augstie priesteri sacīja Pilātam: “Neraksti: Jūdu ķēniņš, bet kā Viņš sacījis: Es esmu Jūdu ķēniņš.” Bet Pilāts atbildēja: “Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.” Bet kareivji, piesituši Jēzu pie krusta, ņēma Viņa drēbes un sadalīja tās četrās daļās, katram kareivim pa daļai. Tāpat tie paņēma Viņa svārkus. Svārki nebija šūti, bet izausti viscaur no viena gabala. Tad tie sacīja cits citam: “Tos nesadalīsim, bet metīsiem par tiem kauliņus, kam tie piederēs.” Tā piepildījās raksti: tie Manas drēbes izdalījuši savā starpā un par Manu apģērbu metuši kauliņus. – Tā darīja kareivji. [Jņ.19:19-24] Un tie sēdēja tur un apsargāja Viņu. [Mt.27:36] Un ļaudis stāvēja skatīdamies. [Lk.23:35] Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte, Viņa mātes māsa, Marija, Klopas sieva, un Marija Magdalēna. Tad Jēzus, ieraudzījis Savu māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko Viņš mīlēja, saka mātei: “Sieva, redzi, tavs dēls!” Pēc tam Viņš saka māceklim: “Redzi, tava māte!” No tā brīža māceklis viņu ņēma pie sevis. [Jņ.19:25-27] Bet garāmgājēji zaimoja Viņu, galvas kratīdami, un sacīja: “Viņš gribēja noplēst Templi un to atkal uzcelt trijās dienās; palīdzi pats Sev; ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta zemē.” Tāpat augstie priesteri līdz ar rakstu mācītājiem un vecajiem apsmēja Viņu, sacīdami: “Citiem Viņš palīdzējis, bet pats Sev nevar palīdzēt. Ja Viņš ir Israēla Ķēniņš, lai nokāpj no krusta, tad mēs ticēsim uz Viņu. Viņš Dievam uzticējies, Tas lai glābj Viņu, ja grib; jo Viņš ir sacījis: Es esmu Dieva Dēls.” Tāpat arī slepkavas, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti, zaimoja Viņu. [Mt.27:39-44] Un arī kareivji Viņu apmēdīja, piegāja un Viņam etiķi atnesa un sacīja: “Ja Tu esi Jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats Sev!” [Lk.23:36-37] Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: “Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!” Bet otrs to norāja un sacīja: “Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā! Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.” Un viņš sacīja: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē (Debess priekā).” Un tas bija ap sesto stundu (ap pusdienslaiku). Tad tapa tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai (launaga laikam). Un saule tapa aptumšota. [Lk.23:39-45] Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī: “Ēli, Ēli, lamā zabahtani?” Tas ir: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” Bet daži no tiem, kas tur stāvēja, kad tie to dzirdēja, sacīja: “Šis sauc Ēliju.” [Mt.27:46-47] Pēc tam, zinādams, ka viss ir pabeigts un lai piepildītu rakstus līdz galam, Jēzus sacīja: “Man slāpst!” Tur stāvēja trauks ar etiķi; [Jņ.19:28-29] Pēc tam, zinādams, ka viss ir pabeigts (lietas ir beigušās) un lai piepildītu rakstus līdz galam, Jēzus sacīja: “Man slāpst!” Tur stāvēja trauks ar etiķi. [Jņ.19:28-29] Un tūlīt viens no tiem aizskrēja, paņēma sūkli, pildīja to ar etiķi, uzsprauda to niedrē (uz īzapa stiebra un to pacēla pie Viņa mutes [Jņ.19:29]) un dzirdīja Viņu, [Mt.27:48] sacīdams: “Pagaidiet, redzēsim, vai Ēlija nāks un Viņu noņems.” [Mk.15:36] Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: “Viss piepildīts (Pilnībā pabeigts)!” [Jņ.19:30] Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: “Viss piepildīts!” [Jņ.19:30] Un Jēzus sauca skaņā balsī: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” [Lk.23:46] Un, galvu nokāris, atdeva garu Dievam, [Jņ.19:30] un izlaida Savu garu. [Mt.27:50] Un redzi, Tempļa priekškars pārplīsa no augšas līdz apakšai divos gabalos, un zeme trīcēja, un klintis šķēlās, un kapi atdarījās, un daudzu svēto miesas, kas dusēja, cēlās augšām. Un tie izgāja no kapiem pēc Viņa augšāmcelšanās, nāca svētajā pilsētā un parādījās daudziem. Bet virsnieks un tie, kas bija pie Viņa un sargāja Jēzu, redzēdami zemestrīci un visu, kas tur notika, ļoti izbijās un sacīja: “Patiesi Šis bija Dieva Dēls.” [Mt.27:51-54] “Patiesi, šis bijis taisns cilvēks.” Un visi ļaudis, kas tur bija klāt un redzēja, kas notika, sita pa krūtīm un griezās atpakaļ. Bet visi Viņa paziņas stāvēja no tālienes un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas un šās lietas redzēja. [Lk.23:47-49] Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba un Jāzepa māte, un Cebedeja dēlu māte [Mt.27:56] Salome. [Mk.15:40] Bet bija sataisāmā diena, un, negribēdami, ka miesas pa sabatu paliktu pie krusta, jo šī sabata diena bija sevišķi liela, jūdi lūdza Pilātu, lai viņš liktu satriekt (lauzt, pušu sist) tiem lielus un viņus noņemt. Tad kareivji nāca un satrieca pirmajam lielus, tāpat otram, kas kopā ar Viņu bija krustā sists. Bet, nonākot līdz Jēzum un redzot, ka Viņš ir jau miris, tie Viņa lielus nesatrieca. Bet viens no kareivjiem Viņam iedūra sānos šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens. Un, kas to redzējis, tas to ir apliecinājis, un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka viņš runā patiesību, lai arī jūs ticētu. Jo tas notika, lai piepildītos raksti: nevienu kaulu Viņam nebūs salauzt. Un cita rakstu vieta atkal saka: viņi raudzīsies uz To, ko tie sadūruši. [Jņ.19:31-37]

Mīļie draugi! Līdz šim mēs esam dzirdējuši, kādas briesmīgas lietas ir notikušas ar mūsu Glābēju Jēzu. Kā mūžīgais un vismīļais Dieva Dēls savā svētajā šķīstajā uzņemtajā cilvēcībā gan pie dvēseles, gan miesas ir cietis pārlieku lielas sāpes un mokas. Kā dārzā svīdis asins sviedrus, kā augsto priesteru namā nolamāts par Dieva zaimotāju un nežēlīgi sists, Pilāta priekšā apsūdzēts par dumpinieku, smagi sodot nopērts, kronēts ar ērkšķu vainagu, ka svētās asinis uz visām pusēm plūda kā straumes, un pēc visa tā nepatiesi saņēmis nāves spriedumu, un tika nogalināts. Tomēr nolasītajos vārdos mēs dzirdam par daudz lielāku kaunu un lielākām ciešanām, ko Jēzus ir cietis saminot vecai čūskai galvu, jo evaņģēlisti sacīja: Ka lielais dzīvības Kungs Jēzus ir nomiris piesists pie krusta.

Ak, būs tā aiziet manai dzīvībiņai,
Ak, jā, tā dārgā dvēsele iziet viņai!
Kur ir mans Dievs? Kur glābšos es?
Ir bēdas tādas, ka šīs manas ziņai?

Svētie evaņģēlisti stāsta, kad augstie priesteri, vecaji un visi jūdi, lieli un mazi ar savu brēkšanu piespieda zemes pārvaldnieku Ponciju Pilātu piespriest nāvessodu nenoziedzīgajam Jēzum, tad romiešu karavīri nekavējoties satver Jēzu, nežēlīgi norauj Viņam sarkano mēteli, kas jau bija pielipis pie Viņa brūcēm, un atkal nodara Viņam jaunas sāpes un atkal liek Viņam asiņot, lai mēs pilnībā būtu izglābti no grēkiem. Karavīri uzvel Viņam Viņa paša drēbes, lai visi Viņu labāk atpazītu un varētu vēl vairāk nolamāt, apmēdīt un rādīt ar pirkstiem. Citādi ar siekalām un puņķiem nekrietni apgānītu seju visi Viņu nebūtu tik viegli atpazinuši.

Tā var šķist nenozīmīga lieta, bet uz to balstās mūsu ticība. Kādi ir sacījuši, ka krustā sita nevis Jēzu, bet Sīmani no Kirēnas Viņa vietā. Tagad vēl var sastapt cilvēkus, kas saka: kad jūdi izlēma sist Jēzu krustā, Dievs Viņu aizrāva pie sevis, un deva Viņa vietā citu Viņam līdzīgu. To arī jūdi piesita krustā, nevis Jēzu, Marijas dēlu.

Bet, ja Jēzus Kristus pats nav krustā sists, pats nomiris, pats uzcēlies no mirušajiem, tad mūsu ticība ir veltīga lieta un nav nenieka vērta. Tādēļ šādi meli šeit tiek atspēkoti, jo mēs dzirdam, ka Jēzus Kristus tika izvests savās drēbēs, lai ikviens Viņu varētu pazīt. ” Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana,” [Ap.d.4:12] kā vien vārds Jēzus.

Citus, kas pelnījuši nāvi, un, kam jāsaņem spriedums, nemoka līdz tie nenonāk sprieduma izpildīšanas vietā. Tam, kas ir pelnījis sārtu, moku ratu, restēm, kas ir nopelnījis tādu smagu sodu, tam pašam nav uz savu muguru jānones malku, salmus, skrituli, stabu un citas lietas, kas ir nepieciešamas. Tās visas jau ir iepriekš atvestas un noliktas. Bet šādu žēlastību nevar sagaidīt žēlsirdīgais un nenoziedzīgais Jēzus Kristus. Viņam pašam bija jānes savu krustu. Kā Īzaks nesa malku, uz kuras bija viņu jāsadedzina, [1.Moz.22:6] tāpat viņi cēla smago krusta koku uz Jēzus nopērto, sadīrāto un asiņojošo muguru, nepadomādami, ka Viņam jau tāpat ir pietiekami grūti klājies nesot visu pasaules cilvēku grēka nastu. “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” [Jņ.1:29] “Tad nu mums ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” [Rom.5:1]

Tā kā visu aizvadīto nakti un arī joprojām mīļais Jēzus ir bijis ne tikai nomodā, bet arī nežēlīgi nogurdināts un zaudējis daudz asiņu, tad katrs bez grūtībām sapratīs, ka vairākkārt būs paģībis un nokritis pie zemes. Tomēr no bendes kalpiem neatradās neviens, kas pieliktu roku un palīdzētu, atceroties, cik daudz labu Jēzus bija darījis. Pēc tam, kad ļaužu pulks sanāca, viņiem likās, ka lielā nespēka dēļ Jēzus nesasniegs karātavu kalnu, tāpēc atrada tie cilvēku, vārdā Sīmanis, kam dzimtene bija Kirēna un bija divi dēli Aleksandrs un Rufus. Viņi gribēja, lai šis svešais cilvēks Sīmanis, kas par notiekošo neko nezināja, sniegtu palīdzīgu roku. Tā kā viņš to negribēja darīt, tie piespieda viņu ar varu palīdzēt Jēzum un sekot Viņam ar krustu.

Jēzum līdzi steidzās liels ļaužu pulks un visi jūdi bija ļoti nepacietīgi. Tomēr šajā lielajā vaidu laikā atradās kādas sievietes ar līdzjūtīgu sirdi, kas žēloja un apraudāja Jēzu, sacīdamas: Ak, cik izmocīts ir godīgais mācītājs! Ak, cik asiņains Viņš ir nopērts! Ak, vai nenoziegušajam kungam, kas visiem cilvēkiem ir darījis tik daudz laba, būs jāmirst tik ļaunā un nolādētā nāvē? Ak, Dievs, tu vari to redzēt.

Šīs sievietes ir mazums, ko Kungs Cebaots ir atlicinājis, citādi visa jūdu tauta būtu kā Sodoma un Gomora, [Jes.1:9] no kuriem nepalika pāri pat ne mats.

Evaņģēlists raksta, ka tās bija sievietes, “kuras Viņš bija dziedinājis no ļauniem gariem un vājībām, kas no sava padoma Viņam gādāja uzturu.” [Lk.8:2-3]

Redzot šīs bēdīgās un noskumušās sievietes ar asarām acīs, Jēzus viņām sacīja: “Jūs Jeruzālemes meitas, neraudiet par Mani, bet raudiet pašas par sevi un par saviem bērniem.” [Lk.23:38] Ar to Jēzus gribēja sacīt: Šīs smagās ciešanas esat man nodarījuši jūs, Ādama un Ievas pēcnācēji, ar saviem grēkiem. Ja mani jūsu dēļ no Jeruzalemes neizmestu un kā Dieva Jēru Golgātas kalnā nenokautu un neupurētu, tad jūs nevarētu cerēt uz mūžīgo un debešķīgo Jeruzalemi. Tādēļ apraudiet savus grēkus, kas man dara šīs mokas. Sargieties no grēkiem, un ticiet, ka es ciešu un mirstu jūsu grēku dēļ. Vēl es jums saku, ka pār jums un visiem jūdiem nāks tādi laiki, ka tajos vaidu laikos tie kaukdami brēks: “Svētīgas ir neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis, kas nav zīdījušas.” [Lk.23:29] (Jo sieviešu augļi un bērni ir Dieva dāvana). Jo jūs un visi jūdi nonāks tādās bēdās, ka nezināsiet, kur patverties. “Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: krītiet uz mums, – un uz pakalniem: apklājiet mūs!” [Lk.23:30]

Šos vārdus Jēzus grib klausītāju sirdī spiestin iespiest un saka vēl, ja Dievs svešus grēkus pie Viņa kā zaļa koka tā soda, tad viņš sausu praulu, jūdus, netaupīs. To, ka tas tiešām ir noticis, mums liecina Jeruzalemes pilsētas izpostīšanas stāsti. Kāda māte no liela bada savas miesas augli, savu bērniņu, izvārīja, izcepa un ēda. Tādēļ arī tika teiktas svētīgas bezbērnes. Neviens nevarēja patverties nevienā stiprā pilī, un ikviens gribēja kalnos un, Dievs zina, kur vēl bēgt un paslēpties.

Šeit padomā, mans draugs: “Redzi, ja jau taisnīgajam virs zemes tā tiek atmaksāts, cik tad vēl vairāk bezdievim un grēciniekam!” [Sal.pam.11:31] Padomājiet par kliegšanu, kad bezdievīgie bez mitēšanās liels un brēks: “kalni krītiet uz mums, – un pakalni: apklājiet mūs!” [Lk.23:30] “No rīta tu sacīsi: kaut būtu vakars,- bet vakarā tu sacīsi: kaut būtu rīts.” [5.Moz.28:67] Ak, mīļie bērni, atstājieties no grēkiem, kamēr vēl Dievs ir žēlīgs. “Pār bezdievīgajiem Viņš liek līt ugunij un sēram, svelmaina vētra būs viņu daļa.” [Ps.11:7] “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” [Mt.13:9]

Kad Jēzu izveda,“divi ļaundari arī tapa novesti, ka taptu nomaitāti līdz ar Viņu.” [Lk.23:32] Tas tika darīts tā, lai ikviens varētu sacīt, ka arī Jēzus esot savu nāvi nopelnījis tāpat kā tie divi citi grēcinieki. Tad viņi nonāca tuvāk vietai, ko ebrejiski sauc par Golgatu, kas tiek tulkots: pieres vieta jeb galvas kausa vieta, jo tur mētājās daudz nogalināto noziedznieku galvas kausu un kaulu. Tur viņi nomocītajam, izslāpušajam un piekusušajam Jēzum deva padzerties, lai Viņš nedaudz atspirgtu. Vai tas bija laba vīna vai auksta ūdens malks? Ak, nē!

Ķēniņš Salamans sacīja: “Dodiet stiprus dzērienus tiem, kam draud pazušana, un dodiet vīnu noskumušām sirdīm, lai viņas dzer un aizmirst savas ciešanas un neatceras vairs savu nelaimi.” [Sal.pam.31:6-7] Mēs zinām, ka noziedzniekiem dod vīnu, medu vai alu, lai viņš varētu drošāk izturēties.

Bet, ko šie blēži lielā pārgalvībā dod dzert Jēzum? “Tie Viņam deva dzert etiķi, maisītu ar žulti.” [Mt.27:34] Šo mielastu Viņš jau bija paredzējis iepriekš, kad ar ķēniņa Dāvida muti sacīja: ” Kauns man lauž sirdi. Viņi man deva ēst žulti, un, kad es biju izslāpis, viņi mani dzirdināja ar etiķi.” [Ps.69:21-22] Pagaršojis šo negaršīgo un rūgto dzērienu, Viņš to negribēja dzert. Viņš negribēja pats sevi nogalināt, bet palikt paklausīgs savam Tēvam līdz nāvei un pilnībā ciest mūsu dēļ.

Tagad klausies, kā bendes kalpi sita krustā Jēzu. Tie Viņu sita krustā Golgātā. Krustāsišanas sodu neviens no mums nav redzējis, tādēļ kausieties rūpīgi un ņemiet vērā, kā tas notika.

Karavīri ar varu norāva Jēzum Viņa drēbes, kas jau ar smago krusta koku bija piespiestas brūcēm un pielipušas, un atkal nodarīja jaunas sāpes un atkal izraisīja asiņošanu. Tas ir tādēļ, lai tu, noskumušais grēciniek, skaidri varētu redzēt, ka tavs grēku parāds ir pilnībā nomaksāts. Tad tie nogāž Viņu kailu pie zemes uz krusta koku, rausta un staipa, ka varēja redzēt un saskaitīt visas Viņa ribas un dzīslas. [Ps.22:18] Tie caururbj Viņa kājas un rokas un piekaļ Viņu ar naglām pie krusta. Šeit atkal Viņš lej savas asinis, ka Viņa spēks izsīkst kā poda gabals. Pēc tam tie Viņu paceļ pie krusta koka vertikāli, starp diviem slepkavām, vienu pa labi un otru pa kreisi, bet vidū Jēzu, lai visi to redzētu un domātu, ka Jēzus ir vislielākais noziedznieks. Bet tā tika piepildīti Raksti: Viņš “tika pieskaitīts ļaundariem.” [Jes.53:13]

“Ak, kaut manā galvā būtu ūdens un manas acis taptu par asaru avotu, tad es apraudātu dienām un naktīm” [Jer.8:23] savus noziegumus, kas tik smagas mokas ir nodarījuši cienīgajam Jēzu.

Tagad iegaumēsim, kas notika mūsu Glābējam pie krusta.

Pirmkārt, mēs šeit pamanām Pilātu, kas juta, ka ir nepatiesi notiesājis Jēzu. Tomēr gribot attaisnoties cilvēku priekšā, viņš liek uzrakstīt uz plāksnes vainu, kuras dēļ Jēzus tika sists krustā, lai visiem, kas to lasītu, nebūtu šaubas, ka tiesa bijusi taisnīga. Šo plāksni novietoja virs Jēzus galvas. Tur bija rakstīts: Jēzus no Nacaretes, Jūdu Ķēniņš. Ar šiem vārdiem Pilāts gribēja Jēzu pazemot, it kā Jēzus būtu lielījies, ka ir valdnieks, bet nav varējis pastāvēt, un it kā uzdevies par valdnieku, lai stātos pretī pašam cēzaram, tāpēc arī tādu sodu saņēmis. Bet tie bija tīri, salti meli.

Lai gan Pilāts ar šo uzrakstu gribēja Jēzum darīt negodu un lika to lasīt visām tautām ebreju, grieķu un latīņu valodās, tomēr tas Jēzus godu tikai palīdzēja izplatīt. Tādēļ arī augstie priesteri nokaunējās, ka Jēzus tiek saukts par viņu valdnieku. Viņi sacīja Pilātam, lai neraksta, ka Viņš ir jūdu ķēniņš, bet gan, ka Viņš ir sacījis – Es esmu jūdu ķēniņš. Tomēr Pilāts negribēja citādi rakstīt un tā kā dusmās atbild: “Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.” [Jņ.19:22]

Liels brīnums, mīļie draugi! Jēzus Kristus rokas un kājas ir piesistas pie krusta, tomēr Viņš vada Pilāta spalvu, kā tai vajag rakstīt. Šeit mēs saprotam, ka “pret To Kungu nepalīdz nekāda dziļāka gudrība, nekāds saprāts, nekāds padoms.” [Sal.pam.21:30] Tāpēc, mans draugs, “met savu nastu uz To Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu.” [Ps.55:23]

Otrkārt, mēs redzam karavīrus, kas Jēzu piesita krustā. Viņi dala Viņa drēbes kā laupītāji, lai nevienam nebūtu nedz mazāk, nedz vairāk. Četri vīri paņēma pa vienam apģērba gabalam. Bet svārki nebija šūti, bet izausti no viena gabala. Viņi negribēja tos sagraizīt, un sarunāja mest lozi. Jēzum, karājoties pie krusta, bija tajā jānoskatās un jācieš klusu. Visu, kas notika, Glābējs jau daudzus gadsimtus iepriekš bija pasludinājis ar Dāvida vārdiem: “Viņi dala manas drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi met kauliņus.” [Ps.22:19]

Sargieties, mīļie draugi, un neiedomājieties savā prātā Jēzum atņemt drēbes, proti, neatraujiet to, kas pieder jūsu mācītājam, kurš jums stāv Jēzus vietā. Dievs neatstās to nesodītu, kā Viņš pats saka: ” visus, kas tevi aplaupīja, Es nodošu laupītāju rokās!” [Jer.30:16]

Treškārt, savācas cilvēku pūlis, lai vairotu Jēzus kaunu. “Garāmgājēji zaimoja Viņu, galvas kratīdami, un sacīja: Viņš gribēja noplēst Templi un to atkal uzcelt trijās dienās; palīdzi pats Sev; ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta zemē.” [Mt.27:39] Šos skarbos vārdus lēnprātīgais Jēzus pacieta mūsu dēļ. Lai gan tie Viņam tajā brīdi radīja raizes, tomēr trešajā dienā Viņš augšāmcēlās no mirušajiem, un parādīja sevi pietiekami kā Dieva Dēlu.

Ceturtkārt, mēs redzam augsto priesteru, rakstu mācītāju un vecajo pūli, kuriem vairāk pieklātos Lieldienu vakarā sēdēt pie grāmatām un pārdomāt, ko Lieldienās sludināt, bet arī viņi nonievā Jēzu, uzskatīja Viņu par nieku, un gribēja, lai tāpat domā arī citi, tāpēc sacīja: “”Citiem Viņš palīdzējis, bet pats Sev nevar palīdzēt. Ja Viņš ir Israēla Ķēniņš, lai nokāpj no krusta, tad mēs ticēsim uz Viņu,” [Mt.27:42] kā arī citus skarbus vārdus.

Bet jūs, mīļie bērni, iegaumējiet, ko jums māca Sīraks: “Skumjai sirdij nedari vairāk raizes.” [Sīr.4:3] “Ir taču tas, kurš pie zemes liec un godā ceļ.” [Sīr.7:11] “Raudiet ar tiem, kas raud.” [Rom.12:15] Šo mēdītāju tauta un bērnu bērni, kas apmēdīja Jēzu, ir kļuvuši par apsmieklu un gānekli pasaulei. Kas smejas par nelaimē esošo, tam viņa nelaime jau zeļ pilnos ziedos.

To dzirdēdami, divi slepkavas arī pārmet Jēzum Viņa vārdus, ka Viņš esot Dieva Dēls. Sākumā Jēzu apsmēja abi slepkavas, kas bija kopā ar Viņu atvesti un sodīti. Tomēr vēlāk viens no viņiem apdomājās, lūdza Jēzum žēlastību, un to saņēma. Bet otrs, kas savā dzīvē nebija neko labu darījis, arī savā pēdējā stundā nedomāja par Dievu, bet sacīja: Ja tu esi Kristus, tad palīdzi sev un mums. Ir tāds sakāmvārds: Asa rīkste bērnus padara rāmus. Bet šis blēdis, pat savu nāvi redzot, nespēj atstāt un pārtraukt savas blēdības. Tā pat arī šodien, diemžēl, daži dara tā, kā saka pravietis Jesaja: “Tu tos gan siti, bet tie nejūt sāpes; Tu tos bargi pārmācīji, bet tie nelabojas.” [Jer.5:3] Tāpēc nopūzdamies lūdz Dievu, un no sirds dziļumiem saki: “Atgriez mani (no grēkiem), tad es atgriezīšos,” [Jer.31:18] ak, Kungs un Dievs!

To, ka Dievam nepatīk bēdās esošo apsmiešana, liecina saules aptumsums. Sīraks saka: “Saule noraugās uz visu spīdot.” [Sīr.42:16] Pirms Jēzus pie krusta nomira, visi redzēja, ka Saule aptumšojās pašā pusdienas laikā, pēc mūsu pulksteņa no pulksten divpadsmitiem līdz trijiem, veselas trīs stundas. Citi sacīja, ka diena kļuva par nakti, un varēja pat redzēt zvaigznes. To jau agrāk bija sacījis pravietis Amoss: “Un notiks tanī dienā,” saka Dievs Tas Kungs, “Es likšu saulei norietēt jau pusdienas laikā un likšu tumsai nākt pār zemi visgaišākā dienas stundā.” [Am.8:9]

Kad mēs redzam Saules maitāšanu (kā jūs to saucat), tad tā notiek vienmēr jaunā mēnesī. Bet šī zīme pie Saules notika vecā mēnesī. To mēs zinām, jo Jēzus krustā sista Lieldienās. Šos svētkus jūdi svinēja vecā mēnesī, kā Dievs viņiem bija pavēlējis. [2.Moz.12:14] Tādēļ mēs secinām, ka šis notikums bijis liels brīnums.

Kad notiek tā, ka Saule un Mēness saietas, tad Mēness paņem mums Saules spožumu. Mēness ir daudz mazāks par Sauli, tādēļ arīdzan nākas, ka Mēness nevar Saulei visu spožumu paņemt pa visu Zemi un visu pasauli, ka visa pasaule saprastu, ka Saule kļūst tumša.

Bet šis Saules aptumsums bija pār visu Zemi, pār visu pasauli. Kam bija acis, tas redzēja šo lielo brīnumu. Dieva kalps Mozus stāsta, ka Ēģiptē trīs dienas bija tik tumšs, ka viens otru nevarēja redzēt, un neviens nepiecēlās no savas vietas. Bet Israēla bēriem, kas dzīvoja Gošenes zemē [2.Moz.9:26], bija skaidrs un gaišs laiks. [2.Moz.10:22-23] Bet šīs Saules aptumsums pletās pār visu pasauli. To varēja redzēt ne tikai jūdu zemē, bet arī Ēģiptē un citās zemēs.

Šī pasaules aptumšošana ilga veselas trīs stundas. Tik ilgi Saulīte bija kā apsegusies ar lielu, garu un melnu mēteli, apraudādama Jēzu, savu Radītāju, ka Viņš nenoziedzīgs cieta. Jā! Atņemot spožumu, Saule grib kā ar mēteli apklāt kailo krustā sisto Jēzu.

Redziet, jūdi bija cietsirdīgi pret Jēzu, bet Saule, nedzīva lieta, raudot apraudāja sava Radītāja mokas, kaut gan Jēzus Saules dēļ nedz cieta, nedz mira. Ja jau to dara nedzīva lieta, kam nav dvēseles, cik daudz vairāk mums būtu jānoskumst un jāraud par mūsu grēkiem, ar kuriem esam apkaitinājuši Dievu un esam nodarījuši tādas mokas mīļajam Jēzum? Ak, mīļais draugs, lūdz Dievu no sirds dziļumiem, un saki kopā ar ķēniņu Dāvidu: “Apslēp Savu vaigu manu grēku priekšā un izdzēs visus manus noziegumus!” [Ps.51:11]

Ar šo Saules aptumsumu Dievs parāda, cik jūdiem ir cieta sirds. Dievs viņiem bija devis savu svēto Vārdu, un to nolicis viņu priekšā kā gaišu sveci. Viņiem uzlēca taisnības Saule, Jēzus Kristus, bet tas viņiem bija vienaldzīgi. Vēl ar šo Saules aptumsumu Dievs grib viņus aicināt atstāt grēkus, atzīt Jēzu par pasaules Glābēju un Viņu ticībā uzņemt. Bet viņi paliek savos uzskatos un aklumā tādi paši, kādi tie bija.

Redzi, mans draugs, tā notiek visiem, kas Jēzu Kristu nevar ciest un noniecina Viņa Vārda gaismu. Tādēļ, tā kā tagad tavs Glābējs savai žēlastībai un skaidrajam Vārdam liek spīdēt pār tevi, staigā gaismā, “kamēr jums ir gaisma, lai tumsība jūs neapņem.“ [Jņ.12:35] Lūdz Dievu: “Dari manas acis spodras, ka es neaizmiegu nāvē!” [Ps.13:4] ” Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!” [Lk.24:29]

Bet tu, bezdievīgais grēciniek, apdomā, kāds sirds trīsas un kādas izbailes tev būs ellē, tumsas zemē, nevis trīs dienas, kā ēģiptiešiem, nevis pusgadu, bet mūžīgi mūžos. Pārdomā šos vārdus. Ak, Dieva dēļ, tu, nabaga cilvēk, tu, lielais grēciniek, atstāj grēkus, lai izbēgtu mūžīgo tumsu. Tur, elles dziļumos, tu neredzēsi ne Sauli, ne Mēnesi, ne zvaigznes. Nekas tur neiepriecinās tavu izmocīto sirdi. “Viņu uguns neizdzisīs.” [Jes.66:24] Ak, labais Jēzu Kristu, kas esi miris mūsu dēļ, pasargi mūs no elles.

Par to, ko Jēzus Kristus pie krusta runāja, mēs dzirdēsim citā sprediķi. Tagad vēl pārrunāsim, kā Viņš nomira, galvu nokārdams.

Bībelē ir rakstīts, cik viegli nomira sentēvs Jēkabs. “Kad Jēkabs bija izteicis pavēli saviem dēliem, viņš ievilka kājas gultā un nomira.” [1.Moz.49:33] Viņš bez raustīšanās, mētāšanās un bļaušanas klusi, priecīgi un mierīgi aizmiga un nomira, it kā gulētu miegā. Tāpat arī Jēzus nokāra savu galvu un izlaida savu dvēseli.

Redziet, mīļie draugi, lielais dzīvības Kungs, kails krustā sists, mirst tik viegli, ka vēl vieglāk pat nenomirtu dažs bērns, šūpulī gulēdams. Viņš ļauj nāvei sevi aprīt, kā reiz pravieti Jonu aprija lielā zivs. [Jon.2:1] Tam Viņš labprātīgi ļauj notikt. Nāve Viņu neaizskāra pirms Viņš tai nedeva zīmi, nokarot galvu. Jo Viņš bija sacīja: ” Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt.” [Jņ.10:17-18] Mirstot Jēzus nekrata galvu, it kā būtu uz mums dusmīgs, bet gan noliec savu galvu, lai parādītu mums savu mīlestību.

Galvas nokāršana mums māca, ka Jēzus mūs ir samierinājis ar Dievu. Galvu nokārdams Viņš mūs lielā mīlestībā grib skūpstīt, kā draugs dara draugam. Kad mēs, atstājot grēkus, no tālienes tuvojamies Dievam, Viņš mums iznāk pretī, krīt ap kaklu un skūpsta mūs kā savus mīļos bērnus. [Lk.15:20]

“Ar sirds trīsām skūpstiet Dēlu, lai Viņš nedusmo,” [Ps.2:11-12] proti, mums jāatstāj grēki un jātic Jēzū Kristū, “lai viņš skūpsta mani ar savu lūpu skūpstu.” [Augst.dz.1:1]

Ar galvas nokāršanu Jēzus mums norāda, lai pateicamies Viņam par lielo žēlastību, ka Viņš mūsu dēļ ir cietis tik lielas mokas un miris. līdzīgi dara cilvēki, kad otram pateicoties, paklana galvu. Tādēļ mums jākrīt ceļos un no sirds dziļumiem jāsaka, kā mūs mācījis svētais apustulis Pāvils: “Paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” [1.Kor.15:57]

Viņš mirst. Viņa dvēsele šķiras no Viņa miesas, un nonāk Dieva Tēva rokās, kā Viņš to uzņemt bija lūdzis. Par šo miršanu Dievs daudzus gadsimtus iepriekš bija licis pasludināt pravietim Jesajam. (Messija, Glābējs ir) “nogriezts no dzīvo zemes.” [Jes.53:8] Un Daniēlam: “Svaidītais tiks nogalināts, gan ne viņa vainas dēļ.” [Dan.9:26] Tādēļ svētais Pāvils raksta: “Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem un aprakts … pēc rakstiem.” [1.Kor.15:3-4]

Lai gan Jēzus patiesi nomira un Viņa dvēsele pameta Viņa miesu, tomēr nešķīrās nedz dievišķība no cilvēcības, nedz cilvēcība no dievišķības. Ko Dieva Dēls ir uzņēmis savā mūžīgajā būtībā, to Viņš nekad neatstās un nepametīs. Arī nāvē Kristus ir Dievs un Cilvēks, nešķirtā būtībā. Tā šeit nomirst nevis tikai Cilvēks, bet Debess un zemes Radītājs, vienpiedzimušais Dieva Dēls un “dzīvības Valdnieks“. [Ap.d.3:15]

Klausieties nu modri un iegaumē, kāds mums ir labums , ka Kristus nomira. Mirdams Viņš atņem manus un tavus grēkus, padara Dievu par mūsu draugu, ka mūs sauc par Dieva bērniem. To mums māca svētais apustulis Pāvils: Kristus “mūsu pārkāpumu dēļ tika nodots nāvē un mūsu attaisnošanas dēļ ir augšāmcelts.“ [Rom.4:25] “Mēs, kas bijām naidā ar Dievu, tikām salīdzināti ar Viņu Viņa Dēla nāvē.“ [Rom.5:10]

Redziet, mani draugi, redziet un apdomājiet, cik bija jāmaksā, lai nopelnītu mūsu Dieva žēlastību, grēku piedošanu un jauko mūžīgo dzīvošanu. Neviena radība, neviens Debesu eņģelis, neviens cilvēks uz zemes šo darbu nevarēja nedz iesākt, nedz pabeigt, bet vienīgi Jēzus Kristus, Dieva Dēls, ciešot šādu nāvi.

Tāpēc, sargies, cilvēk, apzināti grēkot! “Ja jūs pēc miesas dzīvojat (darīdami miesas darbus, grēkodami), tad jums jāmirst” [Rom.8:13] (ne tikai laicīgajā, bet arī mūžīgajā nāvē), saka svētais apustulis Pāvils.

Mirdams pie krusta koka, Jēzus mūs ir izglābis no mūžīgās nāves. Kristus Jēzus ar nāvi ir iznīcinājis “to, kam nāves vara, tas ir, velnu, un atsvabinājis visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā.” [Ebr.2:14-15] Viņš mirdams nogalināja nāvi. Par šo lielo darbu mēs, ar Dieva spēku, dziedam Lieldienās:

Mēs dzirdam Dieva Vārdā,
Kāds nāvei karš ar dzīvību,
Šī viņu zemē spārda,
Tai ņemdams savu dzīvību.
Nāve nāvi kremt un rij,
Tā vien mums miers priekš viņas bij,
Mēs varam nāvei smieties,
Slavēts esi Dievs!

Mums visiem ir jāmirst, tas ir patiesi, to mēs nevaram noliegt. Bet, kā Dieva kalps Elīsa atņēma rūgtumu zālēm ar miltiem tās darot gardas un saldas, [2.Ķēn.4:41] tāpat Jēzus Kristus ar savu nāvi ir atņēmis nāvei rūgtumu, un visiem, kas Viņā tic, to padarījis par saldu un vieglu miegu. Nevienam kristītam cilvēkam nav bīstas no nāves. Jo mirstot ir beigušies ticīga cilvēka bēdas, nelaimes un vaidi. Vēl vairāk! Cilvēks var priecāties un sacīt: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” [1.Kor.15:55,57] “Es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu.” [Fil.1:23]

Bet mācies šeit arī, mans draugs, ka tev jāceļas no sava grēku – nāves miega, ja tu negribi mirt otrajā, mūžīgajā, nāvē, proti, atstāj grēkus, dzīvo, kā pieklājas kristītam cilvēkam, citādi tu degsi elles ugunīs, bet nekad nesadegsi. Tu gribēsi nomirt, bet nekad nevarēsi. Tu meklēsi nāvi, bet tā bēgs no tevis.

Klausies, kā par šo mācību runā apustulis Pāvils: “Mirdams Viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet, dzīvs būdams, Viņš dzīvo Dievam. Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam. Tāpēc lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausait vairs viņas iekārēm! Nenododiet arī savus locekļus par netaisnības ieročiem grēkam, bet nododiet sevi pašus Dievam kā tādi, kas no mirušiem kļuvuši dzīvi, un savus locekļus par taisnības ieročiem Dievam.” [Rom.6:10-13] Kristus par visiem cilvēkiem ir miris tādēļ, lai tie nedzīvotu sev pašiem, bet tam, kas par tiem miris un uzmodināts.

Ak, Kristus, Dieva bērns,
Tu nenoziedzīgs Jērs!
Tu ļāvies krusta stabā,
Notērēt mūsu labā,
Tu savu draudzīb` vesi,
Kur tu pats priekā esi. Āmen. Āmen.

Lasi arī citus Georga Manceļa sprediķus