Dieva Vārda uzklausīšana dažiem cilvēkiem var izrādīties veltīga

“Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. .. Bet, kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird un tomēr noiet un iegrimst rūpēs un bagātībā un pasaules kārībās un noslāpst un nenes nekādus augļus.” [Lk.8:7, 14]

Sēklas var iznīkt dažādos veidos. Kā redzējām pirmajā šīs nedēļas lasījumā, tās var iet zudībā, nokrītot uz nomīdītā ceļa, kur tās nesajaucas ar zemi un tāpēc putni tās apēd. Vakardienas teksts mums parādīja, ka sēklas var arī ātri izdīgt, bet, ja tās neizdzen dziļas saknes, tās nokalst un izžūst ar pirmo saules karstumu. Šodien mēs uzzinām, ka sēklas var zust pat tad, ja tās rada dziļas saknes. Tas notiek tad, ja tās nokrīt starp ērkšķiem, kas noslāpē auga zaļās daļas augšanu. Mūsu Kungs izmanto šīs ilustrācijas, lai parādītu, kā skaidrā Dieva Vārda uzklausīšana dažiem cilvēkiem var izrādīties veltīga. Ir tādi, kuri neklausās uzmanīgi. Daži to izprot nepareizi, un tāpēc viņi nekad nenonāk pie ticības. Vēl citi Vārdu uzņem ar prieku, bet to nepapildina dziļi iesakņota atgriešanās – grēknožēla un ticība Kristus upurim, un tāpēc viņi kārdināšanas laikā atkrīt. Bet var gadīties arī tā, ka tie, kas ir pamatīgi ieaugušies un radījuši labi iesakņotu ticību, joprojām zaudē vainagu.

Kā tas ir iespējams? Ikviens, kurš apsaimnieko zemi, zina atbildi uz šo jautājumu. Zemnieks zina, ka pat tad, ja saknes ir dziļas, viņam nav cerību uz bagātīgu ražu, ja viņš laikus neizravēs nezāles, ērkšķus un dadžus, kas izaug ap kultūraugiem. Līdzīgi ir ar kristieti. Pat, ja viņa sirds ir laba augsne, ko Vārds ir labi kultivējis, tā joprojām saglabā kaut ko no vecajām, ļaunajām domām un vēlmēm, un tādējādi grēka nezāle var turpināt augt. Pat labākajam un pieredzējušākajam kristietim ir jābūt uzcītīgam un modram, pretējā gadījumā nepaies ilgs laiks, kad grēka nezāle pāraugs Vārda stādu un to nosmacēs. Kristietim jo īpaši draudīgas ir divas nezāles. Viena ir šīs pasaules rūpesti, bet otra – bagātība.

Stingri iesakņojies kristietis tik viegli neatkritīs no bailēm no izsmiekla, no vajāšanām, no pasaules vilinājumiem un glaimiem vai arī ne no vilšanās, ko izraisa daudzu, kas vēlas būt kristieši, ļaunās dzīves. Neskatoties uz to, daudzi spēcīgi ticības varoņi ir krituši tādu rūpestu dēļ kā nabadzība, kauns un slimības vai tādu bagātību dēļ kā turības, labu dienu un laba gods dēļ. Bažas, neapmierinātība ar savu dzīvi un skumjas par pasaulīgiem zaudējumiem var viegli nosmacēt Vārdu un ticību. Mīlestība pret pasauli un paļāvība uz laicīgo pakāpeniski nostiprinās pat labākajos kristiešos, kad viņi jūtas pamesti un tad šādā veidā viņi padzen Svēto Garu. Arī vēlme kļūt bagātam var ievilināt pat patiesu kristieti “kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā” [1.Tim.6:9].

Tāpēc ir ļoti svarīgi saglabāt modrību, nepārtraukti pārbaudīt sevi ar Dieva Vārdu un lūgt, – lai nezāles neieaugtos un tiktu laikus izravētas. Kad atklājam, ka visu nevaram izravēt, tad mums ir kauns par sevi un tā mums tiek atgādināts, ka mēs esam nabadzīgi, nožēlojami, izsalkuši un izslāpuši grēcinieki. Šī atziņa liek mums katru dienu dzert no Dieva žēlastības avota.

Ak, nebūsim pārdroši! Ne tikai uzklausīsim Dieva vārdu, bet arī centīsimies to izprast un ļausim tam dziļi iespiesties mūsu sirdīs. Laidīsim arī dziļas saknes ar patiesu un nopietnu ikdienas atgriešanos, lai mūsu ticība nenovīst un neizžūst kārdinājumu karstumā. Izravējot nezāles, kas vienmēr vēlas iesakņoties mūsu sirdīs, mēs nesīsim Dieva vārda augļus pazemībā.