Kristus augšāmcelšanās svētku dienā

Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadijas no Jeruzālemes, vārdā Emava. Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina. Un Viņš tiem sacīja: “Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?” Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. Tad viens, vārdā Kleops, atbildēja un Viņam sacīja: “Vai Tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?” Un Viņš tiem sacīja: “Kas tad?” Un tie Viņam sacīja: “Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, ka To mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un Viņu situši krustā. Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas. Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja; tās agri bijušas pie kapa un, Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas saka, Viņš esot dzīvs. Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja.” Tad Viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti. Un tie tuvojās pilsētiņai, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk. Un viņi To gauži lūdza un sacīja: “Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!” Un Viņš iegāja pie tiem palikt. Un notika, ka Viņš, ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva, tad viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda. Un tie sacīja savā starpā: “Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?” Un tai pašā stundā viņi cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcējušos un tos, kas pie tiem bija. Tie sacīja: “Tas Kungs patiesi augšāmcēlies un Sīmanim parādījies.” Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis ceļā un kā Tas viņu pazīts, maizi laužot. [Lk.24:13-35]

Mīļie draugi, apustulis Pēteris māca: “Dievs Viņu uzmodinājis trešajā dienā un Viņam licis parādīties ne visiem ļaudīm, bet Dieva iepriekš izredzētajiem lieciniekiem, mums, kas ar Viņu esam ēduši un dzēruši pēc Viņa augšāmcelšanās no mirušiem. Un Viņš mums pavēlējis tautai sludināt un apliecināt.” [Ap.d.10:40-42]

Šeit mēs dzirdam, ka Jēzus Kristus pēc savām nāves mokām ir dažādi dzīvs parādījies, ka ne vien Viņa mācekļi, bet arī visi citi, un tajā skaitā mēs varam patiesi ticēt, ka mūsu Pestītājs ir tiešām augšāmcēlies no mirušajiem un dzīvo mūžīgi. Tādēļ mācekļi, ticot un priecājoties, māca: “Viņu Dievs uzmodinājis, nāves sāpes raisīdams, jo nevarēja būt, ka nāve Viņu paturētu savā varā,” [Ap.d.2:24] proti, nemūžam nevarēja notikt tā, ka nāve spētu paturēt savā varā to Kungu.

Jā! Patiesi, nevarēja notikt tā, ka Jēzus būtu palicis mūžīgi miris, bet gluži pretēji, trešajā dienā bija Kristus augšāmcelšānās. Viņam bija jāceļas augšā no mirušajiem. Ja Viņš nebūtu izrāvies no nāves saitēm un cēlies augšā no mirušajiem, tad Viņš nebūtu Dieva Dēls. Viņš nebūtu dievišķs Cilvēks, bet nu Viņš “ar Savu augšāmcelšanos no mirušiem Svētajā Garā atklājies kā Dieva Dēls spēkā.” [Rom.1:4]

Patiesi, Jēzus nevarēja palikt mūžīgi miris arī Dieva prāta un nodoma dēļ. Jo Viņam notika tā, kā Dieva roka un nodoms iepriekš bija nolēmis. Visam bija jānotiek tā, lai tiktu piepildīti Raksti, kas bija pasludinājuši Dieva nodomu.

Patiesi, Jēzus nevarēja palikt mūžīgi miris arī paša miesas dēļ, “tāpēc Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svaidījis ar prieka eļļu kā nevienu no taviem bērniem,” [Ps.45:8] kā dzied Dāvids. Tāpēc Viņš saka Dievam: “Pat mana miesa dzīvos cerībā, jo Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību [satrūdēšanu].” [Ps.16:9-10]

Patiesi, Jēzus nevarēja palikt mūžīgi miris, bet Viņam bija trešā dienā augšāmcelties no mirušajiem, arī mūsu dēļ. Kādēļ? Ja Viņš nebūtu augšāmcēlies, tad pasaule būtu pazudusi, kā mēs šajā laikā dziedam. To mēs mācāmies no apustuļa Pāvila vēstules korintiešiem: “Ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši. Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem. Jo, kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” [1.Kor.15:17-22]

Redzi, kā apustulis Pāvils sasaista Jēzus Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem ar mūsu augšāmcelšanos. Viņš māca, ka Kristus tiešām ir augšāmcēlies no mirušajiem, un arī tu, es un mēs visi pēdējā [pastarā] dienā augšāmcelsimies no mirušajiem. Tāpēc mēs sakām: “Es ticu uz … miesas augšāmcelšanos.”

Mūsu evaņģēlijā mēs skaidri redzam, ka Jēzus trešā dienā patiesi ir augšāmcēlies no mirušajiem, un tajā pašā dienā parādījies dzīvs un bijis divu mācekļu ceļa un sarunu biedrs.

Tagad pārdomāsim no svēta evaņģēlija: Kā Jēzus izturējās pret šiem mācekļiem.

Ak, Jēzus visumīļākais,
To grēcinieku Pestītājs,
Dod tavu vaigu redzēt mums,
Tu mūsu Kungs, mūs` Patvērums. Āmen.

Pirmajā Mozus grāmatā mēs lasām, ka Dievs Jāzepu, caur faraonu, Ēģiptē iecēla par augstu kungu. Kad viņa brāļi nāca pirkt labību, viņš brāļiem neatklāja, kas viņš ir, un izturējās bargi. Tomēr vēlāk viņš vairs nevarēja to izturēt, atklāja sevi, un, laipni runādams, viņus iepriecināja. [1.Moz.42-45]

Tāpat dara Jēzus Kristus pēc augšāmcelšanās no mirušajiem. Kad divi, lielās bēdās noskumušie, mācekļi gāja uz Emavu, un apsprieda nesenos notikumus Jeruzalemē, ka Kristus tika nepatiesi apsūdzēts, vests no viena tiesneša pie otra, nežēlīgi nopērts Pilāta pilī, apsmejot kronēts ar ērkšķu kroni, kails un asiņojošs krustā sists, nomiris, apglabāts, un, kā tagad Jeruzalemē mēļo, ka ir augšāmcēlies no mirušajiem, esot dzīvs, [es jums saku, kad viņi tā savā starpā runāja], Jēzus pievienojas viņiem ceļā uz Emavu, “bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina… Un tie tuvojās pilsētiņai, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk.” Bet savā prātā Viņš bija apņēmies ar mācekļiem ieiet pilsētā un pavadīt viņus līdz pašam namam.

Viņš šiem mācekļiem bija parādījies tādēļ, lai tiktu atpazīts laužot (kā vecie mācītāji stāsta – laužot gludi kā ar nazi griežot) maizi, un mācekļi ar sirdīm redzētu, ka Viņš ir piepildījis savu apsolījumu augšāmcelties no mirušajiem un kapa.

Bet Viņš izliekas tālāk ejam. Viņš novēl tiem labu nakti un jau sper dažus soļus uz ceļa citā virzienā. Tāds ir Jēzus ieradums. To Viņš ar saviem draugiem darījis kopš pasaules radīšanas, ka liekas projām ejam, bet tomēr paliek, un tā Viņš darīs līdz pasaules galam. Mums to jāņem vērā vairāk par visu, lai nekluptu kādā ģeķībā. Vislabāk mēs šo Kristus ieradumu sapratīsim, ja labi pārdomāsim, kad Viņš izliekas aizejam.

Pirmkārt, Viņš izliekas aizejam, kad Viņš savu svēto Vārdu un dārgos Sakramentus atrauj kādai zemei un tautai, kam bija tos bagātīgi piešķīris. Kad cilvēkiem Dieva Vārds apnīk, un viņi negrib to skaidri klausīties, lai dzīvotu tā, kā Dieva Vārds māca. Kad cilvēki Dieva Vārdu necienī, bet kā pārēdušies bērni mētā maizi pa visiem stūriem un kaktiem, ko dažs labs izsalcis cilvēks gardu muti apēstu. Tad Dievs atņem sava Vārda maize, un dara to, ko solījis caur pravieti Āmosu: “Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, visvarenais Dievs, Es sūtīšu zemē badu, ne maizes badu, nedz arī slāpes pēc ūdens, bet slāpes uzklausīt Tā Kunga vārdus. Lai viņi skraidītu grīļodamies no vienas jūras līdz otrai, no ziemeļiem pret austrumiem un meklētu pēc Tā Kunga vārda – un tomēr to neatrastu.” [Āmosa 8:11-12]

Kāda tā ir nelaime un sodība, to saprot vienīgi tas, kas Dieva Vārdu no sirds cienī un mīl.

Tāpēc, kas manām, ka Jēzus mūsu nepateicības dēļ no mums attālinās, un ar savu Vārdu grib doties tālu prom, tad liecis Viņu pielūgt, turēt un no sirds sacīt:

Paliec pie mums Kungs Jēzus Krist,
Nāc bēdu laikos pie mums mist,
Tavs Vārdiņš, kas kā svece spīd,
Lai pie mums vienumēr piemīt.

Otrkārt, Viņš izliekas aizejam, kad Viņš atrauj mums mūsu iztiku un taupību, ar ko Viņš mūs, nabaga zemes tārpus, ikdienas apgādā, un ko mēs bagātīgi ikdienas baudām. Jo mēs zinām, ka “tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm.” [Sal.pam.10:22] “Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana (miers, ēdiens, dzēriens, apģērbs, rāmi un labi priekšnieki un valdnieki, veselība, un viss, kas vajadzīgs mūsu miesas uzturēšanai) nāk no augšienes, no gaismas Tēva.” [Jēk.1:17]

Kad karš posta zemi, kad nāk dārgi laiki, slimības un epidēmijas izbiedē cilvēkus, tad Viņš liekas ejot tālāk, un liekas nogriežam vaigu no mums. Tad daža noskumusi sirds žēlojas: “Tas Kungs mani ir atstājis, Tas Kungs mani ir aizmirsis!” [Jes.49:14] Un Jeremija nopūzdamies saka: “Ak, Israēla cerība, glābējs bēdu laikā! Kādēļ Tu gribi būt kā svešinieks šinī zemē un kā ceļinieks, kas paliek tikai pa nakti?” [Jer.14:8] Šādos laikos jālūdz: “Neatstāj mani, ak, Kungs, mans Dievs! Neesi tik tālu prom no manis! Steidzies man palīgā, Kungs, mans sargs un glābējs!” [Ps.38:22-23]

Treškārt, Viņš izliekas aizejam, kad Viņš atrauj mums iepriecinājumu un palīdzību. Kad tiem, kas svīst zem smagas nelaimes nastas nepalīdz tik ātri, kā tie gribētu. Tad mēs vaidam: “Tu mūs ēdināji ar asaru maizi un dzirdināji ar asarām bez mēra,” [Ps.80:6] “ka mēs nonīkstam savos grēkos.” [Jes.64:7] Cits sauc līdz ar ķēniņu Hiskiju: “Es kliedzu kā bezdelīga, kā dzērve, es ūboju kā balodis; manas acis raudzījās ilgodamās uz augšu. Ak, Kungs, man ir bail! Palīdzi man!” [Jes.38:14] Bet dažs žēlojas kopā ar Ījabu: “Tu pacel mani vējā un liec vētrai mani nest un man iet bojā.” [Īj.30:22] “Jā, es cerēju labu, bet atnāca ļaunais; un, kad es ar ilgām gaidīju gaismu, tad manas acis apņēma tumsa. Manas iekšas gulkst un nemitas.“ [Īj.30:26-27]

Kad Jēzus pret mums izliekas un izturas kā svešinieks, tad atkal ir klāt lūgšanu laiks. Turēsim un rausim Viņu sev klāt: “Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!” [Lk.24:29] “Parādi mums, Kungs, Savu žēlastību un dāvini mums Savu pestīšanu!” [Ps.85:8]

Laid mute, sirds un austiņas,
Sev, teikt un klausīt atveras,
Ka ticībiņā pieaugam,
Jo dienas, jo tev pazīstam.

Lūdz tādos brīžos no sirds stiprā ticībā Kungu Jēzu: “Nāc, nu, Kungs Jēzu Kristu, man jo drīz palīgā manā pēdējā stundiņā, un ved mani no šīs skumjās dzīves, no šīs vārgo zemes, saīsini mans nāves mokas, aizdzen no manis ļauns garus, un paliec arvien pie manis ar savu Garu. Kad dvēsele šķirsies no manis, tad, Kungs, ņem to savā rokā un dod manai miesai mierīgu dusu līdz pastarai dienai.”

Mācieties vēl par bēdām un sāpēm, kas nāk pār mums, kad Jēzus pret mums izturas kā svešinieks. Mēs redzam, kā klājas mācekļiem šajā evaņģēlijā. Viņi jau tāpat bija noskumuši, un nu, brīnišķīgais mācītājs, kurš visu ceļu bija ar laipnu runu un jaukiem vārdiem mācījis krāšņās Dieva Vārda mācības, grib doties projām. Viņi labprāt un no sirds Viņu vēl aizkavētu, lai vēl, kaut visu nakti, klausītos Viņa mācību. Viņiem neapniktu, kā mūsu ļaudīm, kam pēc pus stundas jau apnicis klausīties Dieva Vārdu, un aizmieg vai viens ar otru pļurkst, domā par citām lietām, bet mācītājs var runāt ko grib, un cik ilgi viņam labpatīk. Nē! Šie mācekļi klausās tik sirsnīgi, ka vēlāk saka: “Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?” Tāpēc viņiem ir ļoti žēl, ka šis mācītājs grib aiziet.

Dievabijātājiem ir smaga šāda aiziešana. “Bēdas viņiem, kad Es atteikšos no viņiem!” [Hoz.9:12] Patiesi, Jēzus atstātie vaimanās un cietīs sirdssāpes, kā bezdievji, kuriem Viņš patiešām ir atņēmis savu žēlastību, vai kā tie, kam jūtas mīļā Kunga atstāti.

“Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!” [Ps.73:26] Viņš ir mūsu “JĒZUS, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem.” [Mt.1:21] Viņš ir “Tas Kungs, jūsu ārsts.” [2.Moz.15:26] “Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas.” [Ps.103:3] “Neviens netiek pie Tēva kā vien caur” Viņu. [Jņ.14:6] “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” [Ap.d.4:12] Kam ir Jēzus, tas visu spēj Viņā [Red.-Fil.4:13], tam caur viņu ir viss, [Red.-Rom.11:36] jo Viņš ir “viss iekš visa.” [1.Kor.15:28]

Kam Viņa nav, kas Viņu nejūt savā sirdī, tam nav nekā. Pat, ja viņam būtu visas pasaules manta, viss viņa prieks izkustu kā sniegs. Tādēļ tas nav iespējams, ka sirds neizbītos un nenoskumtu, saprotot, ka Jēzus liekas ejam tālāk.

Šīs skumjas mēs varam aizraidīt, ja apdomājam, ka ne jau mēs esam pirmie un vienīgie, pret ko Jēzus izturējies kā svešinieks. Pirms mums jau daudz brāļu un māsu ir cietuši šīs bēdas.

Apdomājiet, kas Lieldienās vien noticis. Tā bija priecīga diena, par ko “tēvs Ābrahāms kļuva līksms,” [Jņ.,8:56] un arī mēs līksmi dziedam:

Kungs Kristus nokauts tapa,
Pie mums pie krusta staba,
Tas uzcēlies no kapa,
Dzīvs tapis mūsu labā,
Tādēļ būs mums priecāties,
Un sacīts – slavēts esi Dievs!
Tev dziedam alleluja.
Slavēts esi Dievs!

Tomēr visi Dieva bērni Lieldienās nebija līksmi. Lieldienas rītā agri, pirms saullēkta, trīs dievbijīgas sievas gāja uz Kristus kapu, viņas bija noskumušas dēļ lielā akmens, ko nespēs novelt, un brīdi vēlāk bēga no kapa izbailēs un drebēdams, jo redzēja tur eņģeļus. Marija Magdalēna kapa priekšā raudāja: “Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši.” [Jņ.20:13] Arī mācekļi mūsu evaņģēlijā “apstājās bēdu pilnām sirdīm.” Bet pārējie mācekļi, “bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm.” [Jņ.20:19] Šie cilvēki tajā laikā bija patiesā Baznīca, un bez viņiem maz vēl bija tādu, kas atzītu un apliecinātu Jēzu Kristu par savu Pestītāju.

Ja jau pašās [pirmajās] Lieldienās, kad Kristus augšāmcēlās no mirušajiem, dievbijīgie bija noskumuši, jo Jēzus neļāva sevi pazīt, tad kādēļ mēs brīnāmies, ja Dievs arī tagad vienu otru svētku dienu padara par raudu un asaru dienu? Mēs ne ar ko neesam labāki par ļaudīm, par kuriem nupat dzirdējām. Mēs nevaram daudz lielīties, jo, diemžēl [Dievam žēl], ar saviem lielajiem un smagajiem grēkiem esam pelnījuši, lai mums klātos daudz tūkstoškārt grūtāk. Tādēļ remdējiet savas sirdis un priecājieties par Kungu Jēzu.

Šajā pasaulē mēs tiekam izputināti, bet mūžīgā manta ir daudz augstāka. Mēs skaļā balsī dziedam:

Kristus lielā traukšan`,
Agri cēlies augšan,
Par to būs mums priecāties,
Ka Viņš spēcīgs uzcēlies.
Slavēsim Dievu.

Skumjas no mūsu sirdīm mēs varam aizdzīt, ja cienījam un mīlam Dieva Vārdu, un mācāmies, ka Dieva prāts ir, vest savus ticīgos caur bēdām līksmībā, caur kaunu godā, caur nelaimēm Debesīs, caur nāvi mūžīgā dzīvošanā. Jēzus, iepriecinot šos mācekļus, runā Dieva Vārdu “iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti.” No šiem Vārdiem mācekļu sirdis dega, ka viņi aizmirsa agrākās bēdas, baudīja Dieva Vārda saldumu, un to, cik laipns ir Kungs dvēselēm, kas uz Viņu gaida. Mīļajam Dieva Vārdam ir tāds spēks, ka tas iepriecina visus noskumušos. “Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli.” [Ps.19:8] Un pravietis Jeremija saka: “Cik bieži man atskanēja Tavs vārds, es to uzņēmu kā barību, un tas man bija par svētlaimību un sirds līksmību.” [Jer.15:16] Un mēs paši lūdzam: “Uzturi mums, Kungs, savu Vārdu, ka varam tevi teikt šeit laikā un tur mūžībā.”

Šajā Vārdā mēs atpazīstam Jēzu Kristu, un redzam, cik mīļš un laipns Viņš ir, gluži kā Viņš sevi ļauj pazīt šiem mācekļiem. “Viņu acis tapa atvērtas,” saka evaņģēlists Lūka, “un tie Viņu pazina.” Vēlāk Jēzus saka vienpadsmit mācekļiem: “Es pats tas esmu. Aptaustait Mani un apskatait.” [Lk.24:39]

“Taču laikam tādēļ Mana sirds tā pukst par viņu, un Man par viņu jāapžēlojas katrā ziņā!” [Jer.31:20] Tā saka tas Kungs tev, man un ikvienai noskumušai sirdij.

Brīnīdamies par šo žēlastību, kad Jēzus Kristus mūs iepriecina, mēs topam līksmi, un teicam savu Kungu gluži kā šie mācekļi, kas tajā pašā vakarā steidzas uz savu draudzi un saka: “Tas Kungs patiesi augšāmcēlies” un daudziem parādījies.

Mēs pateicībā dziedam, viens otru paskubinādami:

Nu dziediet visi uz šo brīd`,
Gods Dievam dots,
Tas svētais Krists mums dzīvs atspīd,
Gods Dievam dots,
To būs mums visiem līgsmiem kļūt,
Gods Dievam dots,
Pats Krists grib mūsu prieca būt,
Gods Dievam dots, Āmen.

Lasi arī citus Georga Manceļa sprediķus