Divas dažādas sistēmas

Lielākā daļa šeit minēto problēmu izaugušas un nobriedušas, pateicoties straujajai tehnikas ieviešanai, kas notikusi daudzās valstīs. Sakarā ar kapitālismu, ko vairāk saprot kā privāto kapitālismu, ir izveidojušies vairāki filozofiski novirzieni. Privātā kapitālisma aizstāvji uzskata, ka cilvēki ir vairāk piemēroti rūpēm par naudu, kapitālu, ieguldījumiem, peļņu, utt. Lai gan viņi atzīst, ka peļņai ir nozīmīga loma viņu domāšanā, tomēr uzskata, ka daudzi indivīdi ar vienādām interesēm, apvienoti, piemēram, uzņēmumos un uzņēmumu asociācijās, var labi sastrādāties ar citu interešu ārstāvjiem un veicināt sabiedrības kopējo labumu. Lai gan daudzi fakti runā par labu šiem uzskatiem, daudz ir arī iebildumu. Ja visi cilvēki ir vairāk vai mazāk savtīgi un plāno strādāt sevis pašu peļņai un labumam, kā gan kopējais vai gala rezultāts varēs nest labumu daudziem? Nevar noliegt, ka šad un tad tā arī notiek, bet kur ir garantija, ka tā notiks vai jānotiek? Pateicoties naudai, kapitālam, peļņai utt., šajā sistēmā pastāv arī daudzi riski, no kuriem cieš atsevišķi cilvēki, sabiedrības grupas un bieži arī visa sabiedrība kopumā.

Vēsturē varam atrast daudzus kapitālisma izraisītu ciešanu un galējas nabadzības piemērus. Bieži piemin darbaspēka – jauniešu un pat mazu bērnu – ekspluatāciju daudzās valstīs. Kā kaut ko tādu var pieļaut? Kāda vara, kāda sociālā sistēma pastāv šajās valstīs? Atbilde ir – sistēmas atšķiras, taču tām ir kaut kas kopīgs: nauda, kapitāls un peļņa.

Cita kapitālisma iezīme ir nevienam nevajadzīgu lietu ražošana lielos daudzumos. Daudzas no šīm precēm var būt bīstamas vai indīgas, taču pilnīgi noteikti to ir par daudz. Vai ir iespējams tās visas pārdot? Te rodas nepieciešamība izveidot to, ko kapitālismā sauc par “tirgu”. To dara ar plašām un dārgām reklāmas kampaņām. Reklāmas brošūru un skrejlapu straume birst kā koku lapas vētras laikā. Reklāmas izmaksas palielina attiecīgās preces cenu. Daudzi attīstīto valstu iedzīvotāji aktīvi iestājas pret šādu biznesu, piemēram, pievēršot sabiedrības uzmanību tam, cik daudz koksnes un papīra aiziet reklāmas materiālu izgatavošanai, bet tajā pašā laikā viņi gandrīz krīt izmisumā, iedomājoties, ka šīs neprātības varētu apsīkt. Viņiem liekas, ka tā ir cīņa starp punduriem un milžiem, t. i., vienkāršu pilsoņu un nodokļu maksātāju cīņa pret lielo ražošanas uzņēmumu īpašniekiem un akcionāriem.

Redzot tik daudz netaisnības, izšķērdības un neprātības, dabiska reakcija ir sākotnēji nemieri strādnieku un darbinieku vidū, pēc tam arī starp tiem, kuri saprot, ka daudz kas nogājis greizi. Tāda bija pirmo sociālistisko un komunistisko kustību izcelsme. Tas pats notika arī vēlāk daudzās citās valstīs, arī citu šķiru vidū, piemēram, starp lielajiem zemes īpašniekiem un nabagajiem bezzemniekiem – lauku saimniecību strādniekiem. Tādējādi parādījās gan strādnieku vadoņi, gan sociologi, kas mēģināja izstrādāt kapitālisma alternatīvu.

Šis filozofijas novirziens ir gandrīz tikpat vecs, cik kapitālisms. Vispārēji to var iedalīt divās izpausmēs – sociālismā un komunismā, lai gan nosaukumi dažādos laika posmos un dažādās valstīs var atšķirties. Pastāv arī jauktas šīs filozofijas izpausmes – ne īsti sociālisms, ne kapitālisms.

Tā kā nauda, kapitāls, procenti, peļņa un algas pastāv arī sociālismā un komunismā, tos var uzskatīt par kaut ko līdzīgu valsts kapitālismam. Komunistiskajās valstīs tas izpaužas izteiktāk, bet sociālisma valstis dod priekšroku “jauktajai ekonomikai”. Komunistiski noskaņotā sabiedrībā pati valsts ir visa īpašuma, kā arī visa kapitāla īpašniece. Jebkura privāta uzņēmējdarbība tiek principā uzskatīta par aizdomīgu, galējos komunisma paveidos tā pat ir aizliegta. Neviens nedrīkst pats gūt kādu labumu vai peļņu; viss jādara “darbaļaužu” vai “proletariāta” vārdā, kas šajā gadījumā nozīmē pašu valsti, vismaz teorētiski. Nekādas peļņas nedrīkst būt, jo “nevienam nav atļauts “sūkt citu asinis””.

Tas viss izklausās jauki, taču fakti liecina par pretējo. Darbaļaužu labklājība komunistiskajās valstīs bieži izceļas ar savu neesamību. Darba apstākļi bieži ir ārkārtīgi slikti, taču sūdzēties par tiem nav iespējams, jo jebkādi streiki ir noliegti. Paskaidrojums ietver sevī arī atbildi: “Streikiem nav iemeslu, jo sabiedrību pārvalda paši strādnieki.” Produkti bieži ir lēti, tāpēc fabrikas darbojas ar zaudējumiem, taču tas nav svarīgi, jo zaudējumus sedz valsts, un nauda šim mērķim tiek ņemta no tirdzniecības nodokļa, ar kuru apliek daudzas preces.

Cītīgam vērotājam labi redzams, ka šajā iekārtā ir daudzas jau pašā sākumā ielaistas, ar kapitālismu kopīgas kļūdas. Pirmkārt, nerēķināšanās ar cilvēkam piemītošo pagrimumu un izvirtību. Ja uzskata, ka cilvēki nespēj izveidot un vadīt privātuzņēmumus, kā tad viņi spēs to darīt lielākā mērogā, piemēram, ja viņiem uzticēs vadīt lielu uzņēmumu vai veselu rūpniecības nozari, kas pārzina visus attiecīgos uzņēmumus šajā komunistiskajā valstī? Nebūs līdzēts, ja rūpniecības vadītāji saņems pavēles “no augšas”, jo “augšas” tieši tādā pašā veidā ir ievēlējis kāds vai kādi pašā augšgalā. Te mēs redzam, kādā mērā “darbaļaudis paši visu pārvalda”. Turklāt, ja “demokrātiskās valsts” vadoņi varu ir ieguvuši puča ceļā vai, vērpjot intrigas pret iepriekšējiem vadoņiem, kur ir garantija, ka viņi darbosies tautas labā un interesēs? Gluži pretēji, daudzās valstīs ir pierādījies, ka vadoņi iznieko dabas resursus, saimnieko dzīvi vada nepareizi un tautai sagādā lielas ciešanas.

Kļūdaini mēģinājumi izvēlēties starp kapitālistisku un komunistisku iekārtu ir notikuši visā pasaulē. Daudzas kļūdas var noteikt pēc to sekām. Kapitālistiskajā iekārtā viena no galvenajām kļūdām ir uzskats par cilvēku kā iekšēji labu, jau no paša sākuma spējīgu strādāt un kalpot ar milzīgu atbildības sajūtu. Tomēr tā arī nav kārtīga paskaidrojuma, kā priekšā cilvēkiem jānes atbildība. Tāpēc daudzi liekas apmierināti, ja atbildība uzveļ kapitāla īpašniekiem vai akcionāriem. Cita neatņemama iekārtas kļūda ir uzskats, ka liels daudzums samērā savtīgu indivīdu, kopā likts, veidos labdabīgu, samērā nesavtīgu un augstsirdīgu kompāniju. Tādējādi viena no lielākajām kapitālisma problēmām ir tai raksturīgais materiālisms un arī peļņas kāre. Situācija komunistiskajā iekārtā nav ne par matu labāka, bet dažreiz pat sliktāka. Daudzās vietās domāja, ka nav īpaši jāuztraucas par to, vai cilvēks ir labs vai slikts, ja vien valstī nodibinās “proletariāta diktatūra”. Šī mācība daudzu valstu strādniekiem lika ticēt, ka viņi ir nākamie vadoņi, vai vismaz valstvīri. Viņi visi vīlās. Nevienu komunistisko valsti nekad nav pārvaldījis strādnieku kārtas pārstāvis. Kamēr viņi sagaidīja, ka tā tomēr būs, viņi nezināja, ka viņu supervadoņiem pie rokas ir kāds slepens ierocis: “Mēs nekavēsimies parādīt masām viņu vietu ar terora palīdzību.” Gandrīz simt gadu garumā šīs mācības un vara lika ciest desmitiem dažādu valstu tautu, kuras, klausoties dižos solījumus, apsolītā labuma vietā nesa smagu jūgu.