Baznīcas lūgšana
“Šīs kalpones dēlu Es darīšu par tautu, jo tas ir tavs dzimums.” [1.Moz.21:13]
Tas Kungs Ābrahamam bija pavēlējis likt Ismaēlam doties projām no mājām. Lai neviens nedomātu, ka Viņš ir aizmirsis vai nožēlo apsolījumu, kuru iepriekš (17. nodaļas 20. pantā) bija Ābrahamam devis, runādams par divpadsmit valdniekiem, Dievs šeit savu apsolījumu atkārto un piebilst, ka Viņš to dara Ābrahama dēļ – jo arī Ismaēls ir Ābrahama pēcnācējs. Tā Ābrahama miesīgais dēls gan tiek padzīts, tomēr tai pašā laikā – darīts par varenu valdnieku šajā pasaulē.
Tādēļ kāds varētu sacīt: vai tad tā ir padzīšana, ja Ismaēls tiek darīts par ķēniņu lielā tautā? Jo Ismaēla mantinieki un pēcnācēji ir ieņēmuši visas dienvidu zemes, un saracēņi vēl šodien ir liela tauta. Tādēļ no šī stāsta varam mācīties, ka šīs pasaules valstis Dieva sadala ļauno un atstumto vidū – gan nevis viņu nopelnu dēļ – jo tiem nekādu nopelnu nav – bet Ābrahama, tas ir, savas Baznīcas dēļ, kas vienīgā šajā pasaulē lūdz par ķēniņiem un valdībām, lai šajā dzīvē varētu iemantot mierīgu un drošu patvērumu, tā, ka, mierā dzīvojot, varētu arvien vairāk izplatīt Dieva Vārdu.
Ieskaties