Brīnumi

Vai brīnumi vispār eksistē? Vai arī visam šai pasaulē var atrast dabiskus izskaidrojumus? Un ja brīnumi eksistē, tad kas ir brīnumi un kā uz tiem raudzīties? Un ja mēs pieņemam brīnumu esamību, tad kāda ir to jēga un nozīme?

Ticētāji brīnumiem sauc par brīnumiem daudzas un dažādas lietas vienam kāda neizskaidrojama dzīves sagadīšanās ir brīnums, otram kāds īpašs dzīves notikums vai parādība, trešajam liekas, ka visa dzīve sastāv no vieniem vienīgiem brīnumiem. Tātad viss, kas ir neizskaidrojams un nesaprotams, cilvēka acīs ir brīnums.

Ja mēs tādējādi raugāmies uz brīnumiem, tad mēs redzēsim, ka visa šī pasaule ir pilna ar cilvēkam nesaprotamām lietām. Mūsu zināšanas par pasauli, kaut arī ir sasniegts liels zinātnes un tehnikas progress, ir tik virspusīgas un ierobežotas, ka cilvēks pats sev ir un paliek kā neatminēta mīkla. Cilvēkam trūkst izpratnes par lietu jēgu un virzību, pat par savu vietu šajā pasaulē.

Piemēram, kurš var izskaidrot to, kā šai pasaulē rodas jauna dzīvība. Vai arī paskaidrojiet, lūdzu, kā darbojas cilvēka maņu orgāni; kā tas iespējams, ka ausis spēj dzirdēt un mēle spēj runāt? Vai arī izskaidrojiet, kā tas iespējams, ka cilvēks spēj vienlaikus domāt, runāt, klausīties, skatīties, sajust smaržas un garšas, aptaustīt lietas utt. Cilvēks gan var dot savas atbildes uz šiem jautājumiem, un tās varbūt šķitīs ļoti gudras, tomēr galu galā tās ir pilnīgi neapmierinošas, jo tās nespēj atkārtot un atdarināt nevienu no Dieva radības brīnumiem.

Evaņģēlijos mēs lasām par daudziem brīnumiem, ko darīja Kristus, apliecinādams savu dievišķo Radītāja spēku. Evaņģēlijos ir minēti vairāk nekā 30 dažādu brīnumu, ko veicis mūsu Kungs: Viņš paēdināja tūkstošus, dziedināja, cēla augšā mirušos, izdzina velnus, apklusināja jūru utt.

Lai arī brīnumi ir kaut kas tāds, kas visus pievelk un izraisa cilvēku interesi, kas dod panākumus un popularitāti, tomēr evaņģēlijos mēs lasām, ka tas Kristum nemaz neinteresēja un tas nebija Viņa pašmērķis. Viņš nebija “supermens” un nedarīja brīnumus brīnumu dēļ! Tieši otrādi, mēs redzam, ka evaņģēlijos brīnumi tiek atstāti otrajā plānā un netiek izcelti. Vairākkārt evaņģēlija tekstā mēs varam lasīt, ka Jēzus cilvēkiem pavēlēja par šiem brīnumiem nevienam neko nestāstīt. Arī citos gadījumos mēs varam manīt, ka Jēzus netaisa nekādas izrādes, bet parasti Viņš paaicina tikai tuvākos mācekļus un piekodina, lai viņi cieš klusu par notikušo. Kristus nenoraidīja tos, kas pie Viņa nāca, lai saņemtu fizisku dziedināšanu, un tomēr Viņš allaž noraidīja tos, kas pie Viņa nāca un prasīja, lai Viņš demonstrē savas spējas, pierāda savu autoritāti nozīmīgu ļaužu priekšā, rāda zīmes un brīnumus cilvēku pūlim.

Kāpēc Viņš nepārvērta akmeņus par maizi un neradīja labklājību virs zemes? Kāpēc Viņš ar savu brīnišķīgo varu nemēģināja iekarot visu cilvēku sirdis? Ar varenām zīmēm taču varētu pārliecināt pat skeptiķus! Arī kristiešu vidū šodien var dzirdēt šo jautājumu: Kāpēc Kristus neatklāj šodien savu godību un savu brīnišķīgo spēku? Ja vien cilvēki to redzētu, tad gan Viņi ticētu!

Tomēr, lai arī cik ticami tas izklausās, Kristus tam nepiekrīt. Viņš nepiekrīt tādēļ, jo zina, ka brīnumi nespēj radīt cilvēkā ticību. Brīnumi gan spēj aizraut, ieintriģēt, radīt sajūsmu, bet tie nespēj radīt ticību. Patiesu, glābjošu ticību spēj radīt tikai un vienīgi Dieva vārds.

Bet kas attiecas uz skeptiķiem, tad šeit ir jāatzīst, ka neviens brīnums viņiem nebūs pietiekami pārliecinošs jebkuru brīnumu cilvēka t.s. “veselais saprāts” var apšaubīt un apgāzt. Kā piemēru var minēt Tomasu Džefersonu, kura Bībele vēl tagad ir atrodama kādā no Vašingtonas muzejiem. Viņš, sava skepticisma vadīts, evaņģēlijos bija aizkrāsojis visus pantus, kuros bija ietverts kas pārdabisks. Šādu Bībeli viņš lasīja līdz pat sava mūža beigām, kurā Kristus bija palicis vienīgi kā skolotājs, kam nolaupīta visa dievišķā godība un vara.

Šāds skepticisms ir raksturīgs ne tikai jaunāko laiku cilvēkiem, bet mēs to redzam arī pie Jēzus laikabiedriem. Arī toreiz, kad Jēzus brīnumi bija tik acīmredzami un Viņa izdziedinātie staigāja visu acu priekšā kā dzīvas liecības par Viņa darbiem arī toreiz ļaudis izturējās skeptiski pret brīnumiem un atrada visvisādus blakus izskaidrojumus: Viņš lieto maģiju, tas ir velna pirksts u.c.

Patiesībā Jēzus brīnumu jēgu un nozīmi ir dots saprast vienīgi ticīgiem, kas vispirms ir nākuši pie ticības caur Dieva vārdu. Jēzus nedarīja brīnumus, lai pierādītu Dieva esamību un gūtu sev sekotājus. To Viņš apliecina arī stāstā par bagāto vīru un Lācaru, Viņš saka: “Ja ļaudis neklausa Mozu un praviešus [Dieva vārdu], tad viņi neklausīs arī tad, ja kāds no mirušiem celtos un ietu pie viņiem”. Tātad īstenā ticība un pārliecināšana nāk tikai caur Dieva vārdu, nevis caur zīmēm un brīnumiem.

Bet kāpēc tad Jēzus dziedināja? Kā lai saprot Viņa darītos brīnumus? Svētie Raksti mums māca, ka Kristus brīnumu darbi ir jāsaprot kā zīmes un apliecinājums tam, ka līdz ar Kristu cilvēku vidū ir nākusi Debesu valstība un ir iestājies jauns laikposms žēlastības laiks. Brīnumi, kas nāk Viņam līdz, vēstī, ka šis laiks nu ir pienācis un ka mēs tajā dzīvojam.

Kristus to pasludināja, iesākot savu zemes kalpošanu, proti ka ar Viņu ir piepildījies Jesajas pravietojums: “Tā Kunga Gars ir uz manis, jo Viņš mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” (Lk.4:18-19) Ar Kristu ir tuvu klāt pienākusi žēlastības valstība, valstība, kurā aklie redzēs, kurlie dzirdēs, mēmie runās un dziedās, tizlie varēs skriet un lēkt aiz prieka, un visi grēcinieki būs brīvi no savām vainām. Un šīs valstības zīmes līdz ar Kristu jau bija manāmas cilvēku vidū.

Daži, kā šis kurlmēmais, sastopoties ar Jēzu, pieredzēja šo brīnumaino dziedināšanu. Taču bija arī vēl citi, kuri dziedināšanu šai pasaulē nepieredzēja. Arī šodien ir ļoti daudz ticīgo, kuri ir slimi, bieži pat neglābjami, un tomēr ar viņiem nekādi brīnumi nenotiek. Daži pat var sacīt tas nav godīgi.

Kāpēc tad vispār bija vajadzīgi brīnumi? Vai no tiem bija kāds labums, jo galu galā visi izdziedinātie tāpat nomira? Patiesi, mēs varam sacīt, ka ar visām šīm dziedināšanām un brīnumiem Jēzus patiešām neizdarīja daudz, lai atrisinātu ciešanu problēmu pasaulē.

Un patiesībā tas arī nebija Viņa mērķis. Taču Kristus pēc savas būtības bija žēlsirdīgais un mīlestības pilnais Glābējs, kurš, ceļojot apkārt un sastopot cietējus, iežēlojās par tiem un atsvabināja tos no mokām. Katra šī fiziskā dziedināšana no jauna liecināja par nesamaitātību, kas valdīja Ēdenes dārzā, kad cilvēkiem nepiemita ne aklums, kurlums, tizlums, ne citas vainas, kā arī liecināja par pestīšanu un atjaunošanu, kas gaidāma nākotnē. Brīnumi, kurus Viņš darīja salauzdams slimību un nāves važas sniedz mums kaut nelielu nojautu par to, kādai pasaulei būtu jābūt. Tāpat brīnumi mums sniedz cerību, ka reiz Dievs atjaunos visu sākotnējā krāšņumā. Arī Dievs nav mierā ar to, kāda ir šī ciešanu pilnā pasaule. Un tāpēc ar šiem Kristus brīnumiem Dievs mums rāda, kāds ir Viņa nodoms un ko Viņš gatavojas darīt.