Dievišķās pestīšanas darbs ir iespējams ārpus Kristus

Esmu lūgts izklāstīt, ko baznīca māca par dabisko likumu. To darīšu saistībā ar luteriskajām ticības apliecībām un klasiskajiem tekstiem, kur dabiskais likums ir apskatīts ne tikai kā praktiskās rīcības norma, bet balstīts arī pārliecībā par dabisko dievatziņu, respektīvi – ka aiz dabiskā likuma stāv Likumdevējs.

Sākumā vēlos pretstatīt divus formulējumus, kuri šķiet savstarpēji pretrunīgi. Kad aplūkosim tos tuvāk, tie tādi nebūs, jo dabisko dievatziņu aplūko no atšķirīgiem skatu punktiem. Konkordijas formulas II artikulā sacīts, ka “cilvēka prāts jeb dabiskais prāts.. sevī vēl glabā nespodru atziņas dzirksti par Dieva esamību, kā arī par bauslības mācību (Rom.1:19)”. Kontrastā šai vājajai un nespodrai dzirkstij ir sacīti sekojošie vārdi:

Dabiskā prāta gaisma spēj sniegties pat tiktāl, ka uzlūko Dievu par labu, laipnu, žēlsirdīgu un saudzīgu.

Citāts ir ņemts no Lutera Jonas grāmatas skaidrojuma. Tomēr šī skaidrojuma turpinājumā ir skaidri redzams, ka “lielā gaisma” un “nespodrā dzirksts” pēc būtības apzīmē vienu un to pašu. Luters saka, ka ar lielo gaismu vēl nepietiek, lai iemantotu īstu paļāvību uz Dieva labvēlību, kura nāktu palīgā ikvienā individuālā gadījumā. Tāpat viņš raksta, ka prāts – atstāts savā vaļā – arvien turpinās šaubīties, kurš tad ir patiesais Dievs. Taisni šī iemesla dēļ Konkordijas formula runā par “nespodru dzirksti” – tāpēc ka dabiskais likums nesniedz glābjošu dievatziņu. Dabiskais prāts nespēj pieņemt “Evaņģēliju par Dieva Dēlu un mūžīgās dzīvības apsolījumu”.

Ar šiem abiem formulējumiem esmu jau sākumā novilcis to rāmi, kura ietvaros vēlos risināt šāda veida diskusiju. Kura tieši no abām jāuzsver – “lielā gaisma” vai “nespodrā dzirksts” -, ir atkarīgs no apstākļiem. Un tas ir pamatīgs atvieglojums, kad beidzot rodas iespēja slavināt šo “lielo gaismu”, tāpēc ka mēs dzīvojam pasaulē, kuras laicīgā filozofija un kristīgā teoloģija jau ilgstoši vēlējusies šo gaismu izdzēst. Pilnībā pamatoti var sacīt, ka tieši tas mūsu zemei šodien ir nepieciešams. Šāds sabiedrisks pienesums no kristiešiem mūsdienās tiek prasīts un sagaidīts.

Tomēr savu runu vēlos sākt nevis ar “lielo gaismu” (kā to varētu gaidīt), bet ar “nespodro dzirksti”. Vēlos uzsvērt, ka šobrīd nerunāju laicīgu klausītāju priekšā, un mans temats nav sabiedriski jautājumi, lai es kādam ieteiktu, kā šodien no jauna iedegt metafiziskā uguns liesmas. Turpretī šobrīd es runāju uz teoloģisku sanāksmi, kas visus jautājumus pakļauj Svētā Gara pārbaudei, un tāpēc draudi, kas pastāv, spēlējoties ar metafizisko uguni, ir jāizvērtē saskaņā ar bauslības un Evaņģēlija sniegto atziņu.

Zīmīgi ir ne vien tas, ka esam ļāvuši – bez īpašiem iebildumiem – sev nolaupīt šo “lielo gaismu” mūsdienu sabiedriskajā dzīvē, bet arī tas, ka – būdami teologi, kas sevi saistījuši ar luteriskajām ticības apliecībām – neesam pateikuši pietiekami skaidri, ka mūsdienu Romas baznīca ir svinīgi paaugstinājusi dabisko likumu līdz pat pestījošam statusam. Pat konservatīvi luteriskajās aprindās nesaprotamā kārtā izplatījies uzskats, ka II Vatikāna koncils esot sekmējis konfesiju ekumenisku tuvināšanos, tā dziedinot reformācijas plēstās brūces.

Īstenībā ir otrādi. Kad II Vatikāna koncils bauslību padarīja par pestīšanas ceļu un tādējādi noliedza žēlastību, tad šādā veidā Tridentas koncils tika atstats ēnā. Nav šaubu, ka mūsdienu Romas katoļu baznīca ir sabiedrojusies ar pagāniskām reliģijām, šī koncila dokumentos tām piedēvējot ceļu pie Dieva. Vienlaikus Romas katoļu baznīcas vadība ir enerģiski dibinājusi kontaktus ar raibu raibiem pagānu priesteriem, ļaujot mūkiem bagātināties ar pagāniskām askēzēm, kā arī misijas liturģijas pielāgojot pagāniskiem rituāliem.

Dogmatiskajā dokumentā par baznīcu Lumen Gentium (16) mēs lasām:

Glābšanu var sasniegt arī tie, kuri ne savas vainas dēļ nepazīst Kristus Evaņģēliju vai Viņa Baznīcu, tomēr no sirds meklē Dievu un ar saviem darbiem, žēlastības mudināti, tiecas pildīt Viņa gribu, kura tiem ir pazīstama no sirdsapziņas balss. – Šī sirdsapziņas reliģija, ko raksturo “krietna dzīve”, ir atrodama ne vien, piemēram, pie musulmaņiem, kas “līdz ar mums pielūdz vienīgo Dievu”, bet arī pie ateistiem.

Šeit izpaužas dabiskā dievatziņa – taču vienlaikus tā ir tāda dabiskā dievatziņa, kas vēlas ticību Kristus glābšanas darbam aizstāt ar “krietnu dzīvi”. Šeit būtu vietā citēt Augsburgas ticības apliecības Apoloģiju (IV (II), 12):

Ja tāda ir kristieša taisnība, tad kāda ir atšķirība starp filozofiju un Kristus mācību? Ja mēs varam iegūt grēku piedošanu ar mūsu veiktajiem darbiem, tad kāda jēga ir Kristum? Ja varam tikt attaisnoti ar prāta un saprāta darbiem, kādēļ ir nepieciešams Kristus un atdzimšana?

Šie un līdzīgi formulējumi mūsu ticības apliecībās nekādā ziņā nav novecojuši, bet uzrunā arī šodien. To aktualitāte ir tikai pieaugusi, kā tas noticis arī citu polemisku doktrīnu gadījumā. Dabiskais likums – kā pašatpestīšanās līdzeklis – II Vatikāna koncilā ir iemantojis tādu spēku un dogmatisku pozīciju, kāda tam iepriekš nekad nebija bijusi. Tas liek mums vēl skaidrāk norobežoties no pagānisma, kas pretendē uz patiesu dievatziņu. Svētā Trīsvienība mums ir jāsludina kā vienīgā glābšana, atbilstoši mūsu ticības apliecības uzsvērtajam artikulam par trīsvienīgo Dievu:

Mēs vienmēr esam apgalvojuši un apgalvojam, ka tie, kas domā citādi, nepieder pie Kristus baznīcas, bet ir elku kalpi un zaimo Dievu.

Saprotams, ka dabiskā likuma nepareiza lietošana ir sastopama ne tikai Romas katoļu baznīcā. Jau reformācijas laikā, kā redzams pie Cvinglija, mēs sastopam mācību, ka dabiskā dievatziņa esot glābjoša. Luters par to raksta savā pēdējā darbā par Svēto Vakarēdienu. Viņš jautā:

Kam tad ir vajadzīga Kristība, Sakraments, Kristus, Evaņģēlijs vai pravieši un Svētie Raksti, ja tādi bezdievīgi pagāni kā Sokrats un Aristids, jā, atbaidošais Numa, kas velna iedvesmots pirmais iedibināja Romas elkdievību, kā Augustīns to apraksta “Par Dieva Pilsētu”, kā arī Scīpions un Epikūrs esot izglābti un svēti kopā ar patriarhiem, praviešiem un apustuļiem atrodas debesīs, kaut arī neko nezināja par Dievu, Svētajiem Rakstiem, Evaņģēliju, Kristu, Kristību, Sakramentu vai kristīgo ticību. Ko gan citu šis autors, sludinātājs un skolotājs (kā Cvinglijs) domā par kristīgo ticību, ja ne to, ka šī ticība ir tas pats, kas citas reliģijas un ka ikviens var tikt izglābts savā pārliecībā, arī elkdievis un epikūrietis kā Numa un Scīpions.

Šos pret Cvingliju vērstos vārdus, protams, mūsdienās var attiecināt arī uz vairumu protestantu teologu un “cilvēciskās līdzcietības” teoloģijām, kuras iedomājas, ka bauslība un evaņģēlijs ir ielikti jau radīšanā, tāpēc arī heroisks dzīvesveids spētu pārvarēt sociālu apspiestību un pretestību, un tas esot līdzvērtīgi žēlastības triumfam pār bauslību. Protams, skaidrs, ka mēs šeit kritizējam dabiskā likuma nepareizu lietojumu – it kā dabiskajā likumā darbotos pārdabiskā žēlastība.

Tomēr tieši šādu izpratni – ka dievišķās pestīšanas darbs ir iespējams ārpus Kristus – mūsu ticības apliecības noraida. Turklāt šādi izskaidrotu “žēlastību” nekādi nevar identificēt ar grēku piedošanu, jo “žēlastība” šajā gadījumā ir kāds anonīms svētījošs spēks, kas pēc būtības ir šķirts no ticības centra. Visi šādi gadījumi apstiprina apzinīgu un krietnu ļaužu pašatpestīšanās centienus – glābšanu caur bauslību.

Tā ir sensenā sadursme starp bauslības un žēlastības reliģiju. Šai cīņā mēs tiekam konfrontēti ar Kristus lielāko naidnieku – pretinieku, kurš visādi pūlas apklusināt ticību un noslāpēt Svēto Garu. Te ir pavisam citāda grēka realitātes izpratne. Bauslības reliģija šeit pārstāv atšķaidītu likumu, kurš attaisno nezināšanu un liek to par pamatu piedošanai, kā arī vislabākās cilvēciskās iespējas uzskata par pieņemamām Dieva acīs. Dievam esot pienākums piedodoši rīkoties, jo to prasa krietnums un taisnība.

Šeit vērojam cilvēka milzīgo sevis pārvērtēšanu, iedomājoties, ka spējam uz savu roku runāt un izspriest, kā Dievam piedien pareizi, taisni un atbilstoši valdīt šo pasauli, kā esot jāuztur baznīca un jāīsteno pestīšana. Ikdienā klūpošais un savā grēka samaitātībā smagi nomāktais cilvēks tomēr uzdrošinās – blakus Svētajiem Rakstiem – radīt pats savas ideju konstrukcijas, kas it kā atrisinās t.s. teodicejas problēmas, kā arī atradīs jēgu pagānu tautu jūrā un bez Kristus mirstošu cilvēku liktenī.

Tā ir pašiznīcinoša augstprātība. Tā pati svilina savu prātu, šādi pūloties visu izdibināt – jo tiklīdz tā iedomājas, ka spēj atvērt durvis visai cilvēcei, tajā pašā brīdī tā ir aizdarījusi pestīšanas durvis pati sev. Šādas idejiskās līnijas piekritēji – kā pagātnē, tā arī šodien – paši kļūst par upuri tiem spēkiem, kuri labprāt izmanto dabisko dievatziņu saviem mērķiem.

Tas, ka vispirms norobežojamies no nepareiza dabiskā likuma lietojuma, mums palīdz iezīmēt teritoriju. To ir būtiski uzsvērt. Jo ierastā konfesionālā “salūta izšaušana” jau nav tikai daļa no mūsu polemikas, jo pats jautājums ir pietiekami nopietns un neatliekams. Tas ir būtisks mums uzticētā svētā kalpošanas amata aspekts, ka mēs no kanceles un katedras spējam to pareizi formulēt. Ikvienam – kas ar bailēm un trīsām pārvalda svēto pestīšanas vēsti un vēlas pareizi izdalīt patiesības vārdus – ir jāprot pateikt īstos vārdus īstajā laikā un vietā.

Iespējams, šim mērķim ir jāatgādina arī “laimīgā nekonsekvence”, kas šeit pilda savu dzīvību glābjošo uzdevumu. Jo pat tur, kur dabiskais likums ir uzdots par glābjošu, teorētiski vēl ir iespējams īsts un efektīvs žēlastības pasludinājums, ja vien cilvēki pieņem par faktiski patiesu to, ka “nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Ap.d.4:12) Tas ir jāattiecina gan uz Romas katoļu baznīcu, gan citām konfesijām. Lai neviena evaņģēliska “miesa nelielītos”, tāpat būtu jāpiemin, ka II Vatikāna koncila mācība par pestījošām pagānu reliģijām ir atrodama arī konservatīvās zviedru baznīcas daļas garīgā tēva – ievērojamā H. Šartava – Bībeliskās katehēzes 98. un 99. paragrāfā.