Izprast luterisko mācību par svētdarīšanu
Luteriskā simul justus et peccator koncepcija ir būtiska, lai izprastu ne tikai luterisko mācību par taisnošanu, bet arī par svētdarīšanu. Viena un tā pati persona Dieva priekšā tiek attaisnota un vienlaicīgi ir arī grēcinieks, un redz sevi teoloģijā kā tādu.
Lai to izprastu, jāpievērš uzmanība latīņu vārdam simul – vienlaicīgi – kas neapzīmē secību, it kā viens objekts pēc zināma laika sekotu otram. Vēsturiski šāds iedalījums luterismā tika zaudēts – kā, piemēram, piētisma gadījumā – tad, kad sāka valdīt uzskats, ka cilvēks vispirms tiek taisnots un atbrīvots no grēka un tikai tad sākas svētdarīšanas darbs. Tā rezultātā mēs nonākam pie perfekcionisma vai vismaz pie kādas tā maigākas izpausmes.
Jautājums tiek apskatīts šādi: pēc tam, kad cilvēks tiek taisnots ticībā, viņā uzsākas un aizvien progresē jaunā paklausības dzīve. Taisnošana tiek uzskatīta par pagātnes notikumu kristieša dzīvē un svētdarīšana – par hronoloģisku rezultātu, kuru ir izraisījusi taisnošana. Ja taisnošanu un svētdarīšanu nodala vienu no otras ar šādu hronoloģisku izpratni, tiek sagrauta visa luteriskā teoloģija.* Šādu uzskatu, kurš bija raksturīgs piētismam, pārņēma Veslijs un tas atrodas arī harizmātiskās kustības pamatā.
Luteriskajā teoloģijā taisnošana raksturo ticīgā attiecības ar Dievu. Svētdarīšana raksturo to pašu realitāti, ko taisnošana, taču tā raksturo taisnotā kristieša attiecības ar šo pasauli un sabiedrību. Taisnošana un svētdarīšana nav divas atsevišķas realitātes, bet gan viena un tā pati realitāte, kura tiek apskatīta no cilvēka un Dieva viedokļiem. No Dieva viedokļa raugoties, kristieša realitāte ir absolūti pasīva, jo viņš vienīgi pieņem Kristu. Raugoties no šis pasaules viedokļa, šī pati realitāte nekad nekļūst pasīva, bezdarbīga un nenogurstoši dara visus labos darbus. Šajā shēmā grēcinieka pestīšana nekad nekļūst par pagātnes notikumu.
Frāzē simul justus et peccator pamatuzsvars tiek likts uz vārdu simul. Šī shēma atrisina šķietamo pretrunu, kura it kā pastāv starp Pāvilu, no vienas puses, un Jēzu, Jēkabu un Atklāsmes grāmatas sarakstītāju – no otras. Tādēļ Dievam svarīgi šķiet nevis darbi, bet gan vienīgi žēlastība, savukārt, šai pasaulei svarīgi šķiet vienīgi darbi. Kā saka Jēkabs: “Un es apliecināšu savu ticību ar darbiem.” Ja šo shēmu apgriež otrādi, tad sekas ir ārkārtīgi nepatīkamas. Darbiem nav nekādas nozīmes Dieva priekšā un ticībai nav nekādas nozīmes pasaules priekšā. Aktivitāte Dieva priekšā ir apvainojums Viņam un tas padara kristoloģiju par bezjēdzīgu. Pasivitāte pasaulē traucē Dievam kristoloģiski darboties pasaulē un tādējādi neļauj īstenoties Viņa nodomiem..
Ja Lutera izpratne par svētdarīšanu, kuru viņš rāda savos desmit baušļu paskaidrojumos, patiesībā ir kristoloģiskās darbības raksturojums kristieša dzīvē, vai viņa katehismā ir vēl kāda cita vieta, kur tas tiktu apliecināts? Bieži citētajā ticības apliecības otrā ticības locekļa skaidrojumā viņš secina, ka Kristus darba dēļ mums ir jākalpo Viņam “mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētlaimē.” Šis apraksts nenoliedzami atbilst tam, ko parasti dēvē par svēttapšanas dzīvi.
Lai cik tas nebūtu dīvaini, Luters nepiemin šo svēttapšanas dzīvi, t.i., svētdarīšanu šī vārda šaurākajā nozīmē, trešā ticības locekļa izskaidrojumā, kur to visdrīzāk varētu sagaidīt. Šeit kristietis pasīvi saņem Gara dāvanas. Tā ir svētdarīšana šī vārda plašākajā nozīmē, tā parastajā bibliskajā pielietojumā. Tas varētu apliecināt, ka luteriskā teoloģija ir izteikti monerģiska ne tikai jautājumā par pestīšanu, bet arī jautājumā par svētdarīšanu. Svētdarīšana, kura tiek izprasta kā Dieva darbs kristieša dzīvē, tiek ietilpināta jautājumā, kurš attiecas uz kristieša dzīvi. Tas, ko dara kristietis, pamatā ir Kristus darbs mūsdienu pasaulē. Koncepciju, ka svētdarīšana saistās ar laicīgiem darbiem, t.i., darbiem, kuri tiek veikti sabiedrībā, apstiprina katehisma devīta nodaļa, “pienākumu saraksts”, kur tiek noteiktas kristiešu lomas, vadoties pēc viņu stāvokļa sabiedrībā.
Lutera labo darbu laicīgās koncepcijas nozīmīgumu labāk izprata viņa laikabiedri, jo viņa laikā priestera vai mūka reliģiskā dzīve tika vērtēta daudz augstāk, nekā tas ir mūsdienās.** Mūsdienās “laicīgs” nozīmē “bez Dieva”. Luteram “laicīgs” nozīmēja arī Dieva klātbūtni šajā pasaulē. Labs darbs tiek veikts tad, ja cilvēks piepilda savas dzīves aicinājumu. Dievam tiek kalpots šajā pasaulē. Tādējādi grēks, kurš ir jāizsūdz mācītāja priekšā, ir nespēja veikt savus pienākumus sava tuvākā priekšā. Tas nenozīmē, ka kristieši ar saviem labajiem darbiem neliecina saviem tuvākajiem par Kristu un neveicina Evaņģēlija sludināšanu. Tomēr ne jau labo darbu reliģiskais saturs padara tos par labiem.
* – Mācības par progresējošo svētdarīšanu saknes slēpjas Kalvina protestantiskajā teoloģijā.
** – Pilnīgi iespējams, ka Antonijs un citi vientuļnieki bija svēti viri; taču jūs krītat dziļā grēkā, ja jūs atsakāties no sava aicinājuma un sekojiet viņu piemēram, nošķiroties no visas pasaules kādā vientuļā vietā; jo Tas Kungs ir jums pavēlējis darīt ko citu, proti, klausīt saviem vecākiem, valdībai un saviem skolotājiem.
Ieskaties