Liela ticība

“Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. pUn redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: “Ak Kungs, Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza to un sacīja: “Atlaidi to, jo tā brēc mums pakaļ.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” Bet viņa sacīja: “Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Tad Jēzus tai atbildēja un sacīja: “Ak sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā.” [Mt.15:21-28]

Nolasītais Evaņģēlijs ir pārsteidzošs divējādā ziņā. Tieši Kristus rīcība šajā notikumā pirmajā brīdi mūs noteikti pārsteidz un izbrīna. Kāpēc Viņš rīkojās tik dīvaini un mulsinoši? Pirmkārt, ar savu noraidošo attieksmi un skarbajiem vārdiem, ko Kristus sākumā velta šai sievietei. Un, otrkārt, ar atzinības pilnajiem vārdiem beigās, proti, ar tādiem vārdiem, kādus mēs bieži nevaram dzirdēt no Kristus.

To pieredz ikviens kristietis šai pasaulē, ka ticības ceļš nav nemaz tik viegli ejams, nav gluds un līdzens, bet, runājot Svēto Rakstu vārdiem, izejot caur daudz pārbaudījumiem, mums ir jāieiet Dieva Valstībā. Šai pasaulē mums ir jāpiedzīvo ne tikai labas dienas, bet arī smagas un drūmas dienas, kad šķiet, ka Dievs no mums ir novērsies, vairs neatbild uz mūsu lūgšanām un ir pat noskaņots pret mums nelabvēlīgi. Tas ir gluži kā šīsdienas Evaņģēlijā, kad Kristus neatbildēja uz šīs sievietes lūgumiem ne vārda un pat tad, kad mācekļi lūdza Viņu atbildēt, Viņš pateica ko tādu, ko daudzi labprāt nemaz negribētu dzirdēt: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” Tas skan šokējoši.

Bet no otras puses, mēs šeit redzam šīs sievietes patieso ticību. Kaut arī situācija ir dramatiska un šķietami bezcerīga, nelaimīgā sieviete tomēr turpina cerēt uz Dievu kā savu vienīgo palīgu. Šeit varam mācīties to, ka patiesu ticību neapslāpē nekādi šķēršļi, pat tas, ja Dievs vispirms saka NĒ, īstena ticība nekad neatkāpjas no Dieva un visas savas vajadzības nes Dieva priekšā.

Taču šāda ticība nav vienkārša lieta, tā ir kā grūta cīņa, kas norisinās cilvēka iekšienē, kur velns ar visu savu spēku cenšas mūs noskaņot pret Dievu, it kā Dievs būtu mūsu pretinieks, it kā Viņš būtu mūs atmetis un tagad mūs moka. Šādos brīžos ir tā, it kā tumši un draudīgi mākoņi pār mums sabiezētu, it kā saule ar tās spožo gaismu būtu pavisam zudusi, un mūs pamazām pārņem briesmīga nakts ar visām tās nelaimēm.

Šī ticības cīņa ir ļoti labi parādīta gadījumā ar šo kānaāniešu sievieti. Visi apstākļi ir viņai nelabvēlīgi. Jāsāk jau ar to, ka viņa nebija jūdu izcelsmes, bet nāca no grieķu, tātad pagānu vidus. Tātad viņa bija svešiniece, un tādēļ tai nebija tiesības izteikt nekādus lūgumus. Un viņa to ļoti labi apzinājās, ka, cilvēciski raugoties, izredzes nav lielas. Viņa ir nākusi no pagāniem, bet Viņš ir jūds un sūtīts pie jūdiem. Kā gan viņa uzdrīkstas ko lūgt? Viņa pilnīgi skaidri apzinājās, ka ir necienīga gan savas izcelsmes dēļ, gan savu grēku dēļ un ka viņa ne uz ko nevar pretendēt. Viņas vienīgā cerība bija tā, ka Kristus ir tik liels savā žēlastībā un labestībā, ka Viņš neatraidīs pat tik necienīgu būtni kā viņu. Jo Viņš ir grēcinieku pestītājs.

Šī sieviete ļoti dziļi un skaidri apzinājās, kāds ir viņas stāvoklis Dieva priekšā viņa šeit nevarēja pieprasīt savas tiesības, bet vienīgi nākt kā lūdzēja pēc žēlastības paļāvībā, ka Dievs ir bagāts žēlastībā un pat grēciniekiem Viņš vēl labu. Un patiesībā tāds ir ikviena grēcinieka stāvoklis Dieva priekšā, jo galu galā visi ir atkāpušies no Dieva mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, saka Svētie Raksti. Tādējādi vienīgais veids kā nākt Dieva priekšā ir: nākt tieši tā, kā nāca šī pagānu sieviete ne uz savu taisnību, bet paļaujoties uz Dieva lielo žēlastību.

Šī sieviete pazemīgi sauca uz Kristu: “Ak Kungs, Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Tas bija ticības pilns lūgums. Tā lūgdama, viņa apliecina, ka Kristus ir pasaules Glābējs, kuru ir sūtījis Dievs. Tomēr Kristus uz to neatbildēja ne vārda.. Viņa turpināja sekot Kristum un turpināja sauk uz Viņu, bet Kristus uz to nekā neatbildēja. Ar tik atraidošu attieksmi šķiet varētu salauzt pat visstiprāko ticību un paļāvību. Tikai tad, kad mācekļi bija jau piekusuši no viņas saukšanas un aicināja Kristu atbildēt, Kristus šo sievieti uzrunāja. Un arī šī uzruna nebija no laipnajām.

“Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” Šie vārdi ir skaidri “bērni” ir izredzētā tauta, Ābrahāma bērni, Dieva mīļotie bērni, kuriem vispirms doti Dieva lielie apsolījumi, bet visus pagānus un bezdievjus bija parasts saukt par “suņiem”, jo tie noraidīja vienīgo patieso Dievu un dzīvoja elkdievībā. “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” saka Kristus, it kā nostādīdams kārtējo nepārvaramo šķērsli šīs sievietes ceļā. Liekas, ka pēc šādiem asiem vārdiem viņai nekas cits neatlika, kā apgriezties un doties prom. Ja tevi nosauc par suni un nedod nekādas cerības, kas gan cits vēl atliek?

Bet ievērojiet, cik stipra ir šīs sievietes ticība! Pat šajos asajos Kristus vārdos viņa atrod cerību un ķeras pie šī mazā, niecīgā glābjošā salmiņa. Šī sieviete Viņam atbild: Tu mani sauc par suni un suņu vieta ir zem galda. Labi, es tam nepretojos. Tev ir visas tiesības tā darīt. Protams, ka bērniem pienākas sēdēt pie galda un ēst maizi, un tādu godu es neuzdrīkstos Tev lūgt. Vienīgi ļauj kā sunim man lasīt druskas, kas nokrīt bērniem, kad tie ēd pie galda, un man ar to pietiks. Vai žēlsirdīgais un mīlestības pilnais Kristus gribētu noraidīt šādu lūgumu? Protams, ka ne. Viņš šo sievieti tūlīt pat paaugstina Dieva bērna stāvoklī un dod viņai vietu pie Debesu valstības galda un tas ir vairāk nekā viņa jebkad bija uzdrošinājusies cerēt.

Šeit ir vērojama patiesa ticības cīņa, kas ir kā brīnišķīgs un ļoti pamācošs piemērs mums visiem. Arī mums nevajadzētu novērsties no Dieva un aizdarīt savas ausis, kad Viņš mūs sauc neglītos, nepatīkamos vārdos grēcinieki, pārkāpēji, ļaundari, jo tādi mēs Viņa priekšā esam un nevaram izvairīties no šīs sāpīgās patiesības. Vienīgi atzīstot un pieredzot šo patiesību, mēs varam saņemt apžēlošanu un palīdzību no Dieva. Tāda ir patiesas ticības būtība, ka tā neuzticas sev, saviem spēkiem un savai taisnībai, bet uzticas vienīgi Kristum, ka Viņa mīlestība sniedzas pāri visam Viņa mīlestība apklāj visus mūsu grēkus un nepilnības, Viņš mūs necienīgos sēdina pie galda savā valstībā, paēdina, padzirdina un ietērpj savās taisnības drēbēs.

Līdz ar to mēs varam saprast, kāpēc Kristus sākumā izturējās tik noraidoši un asi pret šo sievieti. Tas nebija tāpēc, ka Kristum būtu naidīga attieksme pret pagāniem, jo mēs zinām, ka Kristus pestīšana galu galā attiecas arī uz visiem pagāniem, t.i., nejūdiem. Kristus pie krusta ir izpircis pilnīgi visu cilvēku grēkus, bez izņēmuma.

Bet pret šo sievieti Viņš tā izturējās tādēļ, lai pārbaudītu un visiem parādītu šīs sievietes ticību. Lai arī jūdi, kurus sauca par Valstības bērniem, mācītos no šīs sievietes, kura bija pagānu izcelsmes, ko nozīmē patiesi ticēt Kristum. Un šīs sievietes rīcība tik ļoti iepriecina Kristu, ka Viņš vairs nevēlas slēpt savu laipnību un labvēlību, un saka viņai: “Ak sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.”

Sieviete lūdza Viņam ne vairāk, kā vajadzīgs sunim, bet saņēma daudz daudz vairāk. Kristus ne tikai izdziedināja viņas velna izmocīto meitu, bet arī pieskaitīja viņu Dieva bērniem, kas var lūgt no Dieva itin visu, kas tiem nepieciešams. Viņas ticība bija visu šo labumu avots. Savas ticības dēļ viņa vairs netiek saukta par pagānu un suni, bet gan par svētu sievieti un Dieva bērnu.

Šai notikumā mums ir dots brīnišķīgs ticības piemērs, kā ticība galu galā pārvar visus šķēršļus un uzticīgi turas pie Dieva žēlastības. No tā mēs varam gūt arī iepriecinājumu brīžos, kad jūtamies ļauni un necienīgi, kā tas bieži notiek mūsu dzīvē, lai mēs nezaudējam cerību un ticību. Jo Kristus neskatās uz mūsu necienību un mūsu grēkiem, Viņš nāk pie mums grēciniekiem ar vienu vienīgu žēlastību un grib, lai mēs ticīgi to saņemam. Āmen.