Lepnums un pazemība

Un notika, ka Jēzus sabatā bija ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizeja namā, un tie Viņu novēroja. Un, lūk, tur bija kāds ūdenssērdzīgs cilvēks Viņa priekšā. Un Jēzus, vārdu ņēmis, griezās pie bauslības mācītājiem un farizejiem ar jautājumu: “Vai ir atļauts sabatā dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja. Tad Viņš to ņēmis dziedināja un atlaida. Bet tiem Viņš teica: “Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?” Un tie nekā uz to nespēja atbildēt. Bet, nomanīdams, ka viesi sev izmeklēja pirmās vietas, Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams: “Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā, ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts, un ka tas, kas tevi un viņu aicinājis, nesaka tev: dod šim vietu,- un tev ar kaunu nav jāieņem pēdējā vieta. Bet, ja tu esi aicināts, tad nogājis apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis varētu sacīt: draugs, virzies uz augšu! – Tad tu būsi pagodināts visu citu viesu priekšā. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” [Lk.14:1-11]

“Tu esi labāks, gudrāks, skaistāks un veiklāks par citiem” – tā vecāki reizēm mēdz uzmundrināt savus bērnus, vēlēdami viņiem tikai labu. Taču, paši neapzinādamies, viņi izdara saviem bērniem ļaunumu. Kad viņiem tiek iedvesta šāda pārākuma apziņa pār citiem, tas gan liek viņiem saņemties, censties, progresēt, tomēr tajā pašā laikā viņos tiek iedvesta kāda ļoti ļauna īpašība, kas izpaužas kā iedomība, lepnība un augstprātība.

Tā ir ļoti izplatīta īpašība. Šī īpašība kā ļauna infekcija samaitā un padara nevērtīgu to labo, kas ir cilvēkā. Ja, piemēram, kādam ir laba izglītība, liela gudrība un ass prāts, bet viņš ir iedomīgs un augstprātīgs, tad šo īpašību dēļ citi cilvēki šo iedomīgo vīru un viņa gudrību neieredzēs ne acu galā. Ja, piemēram, kāda ārēji skaista un izskatīga jaunkundze ir kļuvusi lepna un iedomīga par savu ārieni, tad līdz ar to viss viņas skaistums ir padarīts tukšs un nevērtīgs. Tādā veidā lepnība un augstprātība spēj samaitāt visas labās īpašības, kas vēl cilvēkā ir atrodamas.

Tieši pret lepnību un pašpaaugstināšanos mūs šodien brīdina Dieva vārds. “Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” Un tā tas notiek ne tikai cilvēku starpā, bet arī Dieva priekšā. Dievs pazemo lepnos un augstprātīgos, bet paaugstina pazemīgos. Tās ir divas pilnīgi pretējas īpašības lepnība un pazemība. Pazemība ir dievišķa un svētīga, bet lepnība un iedomība ir velnišķa īpašība, kas ved cilvēku prom no Dieva postā un pazušanā.

Lepnība un iedomība ir netikums, kas piemīt pilnīgi visiem cilvēkiem. Šeit nav izņēmumu. Tas attiecas uz visiem, arī uz mums. Tas ir visizplatītākais netikums cilvēku vidū, un tomēr tikai retais to pamana un atzīst sevī. Mēs to ļoti ātri pamanām un nosodām citos, bet tikai ar lielām grūtībām mēs spējam to saskatīt paši sevī. Un patiesība ir tāda: jo vairāk mūsos ir lepnības, jo mazāk mēs to spējam saskatīt un jo vairāk mēs to neieredzam citos.

Īstenībā, ja jūs vēlaties noskaidrot, cik lepni jūs esat, tad visvienkāršākais veids ir sev pajautāt: “Cik ļoti man nepatīk tas, ka citi par mani smejas, vai tas, ka citi mani neievēro un ignorē, vai tas, ka citi mēģina mani pamācīt vai uzņemties šefību par mani?” Es šeit nerunāju par cilvēcisku pašcieņu, kas ir nepieciešama ikvienam cilvēkam, vai savas vērtības apziņu, bez kuras cilvēka dzīve nav iedomājama. Bet gan par lepnību, kas paaugstina sevi pāri citiem un noniecina pārējos. Lepnība pēc savas būtības ir tāda, kas necieš, ka kāds cits nostājas tai pāri. Lepnība vienmēr grib būt pirmajā un augstākajā vietā, pāri par visiem citiem. Mēs varētu minēt vēl kādu piemēru cilvēks, kas viesībās ir vēlējies būt visu viesu uzmanības centrā un, tā sakot, “spēlēt pirmo vijoli” , ir ļoti nikns un neapmierināts, ja pēkšņi visa uzmanība ir pievērsta kādam citam, nevis viņam. Lepnība to necieš, tā cīnās un karo ar visiem saviem sāncenšiem un pretiniekiem. Tieši cilvēku lepnība ir izraisījusi vislielākās nesaskaņas un nelaimes ikvienā tautā un sabiedrībā.

Lepnība ir viens no lielākajiem šķēršļiem arī ceļā uz ticību. Lepnība nevēlas pazīt patieso Dievu, jo Dievs ir kaut kas daudz lielāks un visādā ziņā pārāks par cilvēku. Un tieši to cilvēka lepnība nevēlas pieņemt, ka ir Kāds par viņu pārāks, kas nosaka viņa dzīvi un pasauli. Tik ilgi, kamēr cilvēkā valda lepnība un augstprātība, viņš nevar pieņemt Dieva valdīšanu. Tas ir tāpēc, ka lepnam cilvēkam ir kāda raksturīga iezīme viņš no saviem augstumiem vienmēr raugās uz leju gan uz cilvēkiem, gan uz visu pārējo. Un, protams, tik ilgi, kamēr viņš raugās uz leju viņš nevar ieraudzīt to, kas ir virs viņa un pāri viņam.

Pretēja īpašība lepnībai ir pazemība. Ja kāds vēlas kļūt pazemīgs, tad pirmais solis šajā ceļā ir atzīt un nožēlot savu lepnību. Ja kāds domā, ka viņam nepiemīt šis netikums, tad tas patiešām ir ļoti augstprātīgs cilvēks.

Bet ko tas nozīmē būt pazemīgam? Pazemīgs ir tas, kas saprot savu patieso stāvokli un neiztēlo sevi lielāku, nekā ir patiesībā. Tas šķiet diezgan vienkārši. Bet īstenībā būt pazemīgam tas nebūt nav tik vienkārši. Jo tas jau ir mūsu grēcīgajā dabā, ka vēlamies būt lieli un ievērojami. Tieši tāda bija velna kārdināšana, kurā krita cilvēks “Jūs būsit kā Dievs”. Bībele to sauc par lepnību un augstprātību tas ir grēks, kad cilvēks nostāda sevi visu lietu centrā, kad viņš visas lietas pakļauj sev, savām interesēm un vajadzībām.

Turpretī pazemīgais ir mierā ar to, kas viņam dots, pazemīgais uzticīgi paliek tur, kur viņš ir likts, jo viņš apzinās savu patieso stāvokli šai pasaulē. Viņš zemojas Dieva priekšā un atzīst savus grēkus. Viņš neizceļ sevi pārējo cilvēku priekšā. Viņš izvairās no ļaunuma un netaisnības.

Tas patiesi nav viegli būt pazemīgam. Īstenībā bez Dieva palīdzības tas nemaz nav iespējams. Tikai tad, kad Dievs nāk un dara mūs pazemīgus, tikai tad mēs nonākam pareizās attiecībās ar Dievu. Tad mēs saprotam, ka paši par sevi esam mazi un bezpalīdzīgi un ka visādā ziņā mēs esam atkarīgi no Dieva žēlastības un labvēlības. Tkai tad mēs saprotam to, kas ir rakstīts Salamana mācītāja grāmatā: “Dievs ir Debesīs, bet tu esi virs zemes.” [Sal.māc.5:1]

Neviens cilvēks nenāk pasaulē ar iedzimtu pazemību šā vārda bibliskajā nozīmē. Var piekrist tam, ka cilvēkiem ir iedzimtas atšķirības personības ziņā vieni ir draudzīgāki un atklātāki par citiem u.tml. Bet pazemība, kas zemojas Dieva priekšā, nevienam nav iedzimta jeb dabiski piemītoša. Lai cilvēks kļūtu pazemīgs, viņam ir jāpiedzimst no jauna, jāpiedzimst no Dieva. Un to spēj paveikt tikai Svētais Gars caur Dieva vārdu un sakramentiem.

Zīmīgi, ka Dieva vārds ļoti daudzās vietās mudina mūs uz pazemību. Tātad tas nav tikai vienreizējs notikums, kad reiz kļūstam pazemīgi un tādi arī paliekam. Patiesībā tas ir kā ilgstošs process visa mūža garumā, kad Dievs dažādos laikos un dažādos veidos rada mūsos pazemību. Bet kā Dievs to panāk? Vai Viņš mums sūta pazemības garu, kad esam miegā? Nē, Viņš rīkojas citādi. Dievs sūta mums dažādas grūtības un pārbaudījumus, kas liek sajust mums savu vājumu un nespēku un tas, protams, nav nekas patīkams, tas saistīts ar ciešanām, grūtumu. Bet, ja mēs saņemam šīs grūtības ticībā, paļaudamies uz Dieva palīdzību, mīlestību un gādību, tad caur šiem pārbaudījumiem Dievs dara mūs pazemīgus.

Vienīgi pazemīgi cilvēki bauda Dieva žēlastību. Šādus cilvēkus Dievs un viņa svētie eņģeļi uzlūko ar prieku un labpatiku kā lielākos dārgumus šajā pasaulē. Pazemība ir pats izcilākais no tikumiem, jo tā nepaļaujas uz sevi, bet pilnībā uztic sevi Dieva žēlastībai. Pazemība vienmēr raugās uz augšu uz Dieva mīlošo sirdi un prātu, kas mums atklājies Jēzū Kristū. Ticīga, pazemīga sirds necenšas atrast mierinājumu sevī un savos labajos darbos, bet raugās vienīgi uz savu Pestītāju, kas ir apsolījis pieņemt ikvienu grēcinieku un atvieglināt ikvienu bēdīgu un grūtsirdīgu dvēseli.

Āmen.