Varenais Gars

Tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju. Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku – jo tie netic Man. Taisnību – jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu. Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc Es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. [Jņ.16:5–15]

Ko jūs zināt par Svēto Garu? Daudzi saka, ka ir ļoti grūti iedomāties, kas ir Svētais Gars. Dievs Tēvs ir Radītājs un Kristus ir Glābējs, kas staigājis pa šo pasauli kā cilvēks, kā viens no mums, un arī par Viņu mums ir savs priekšstats. Bet Svētais Gars paliek kaut kas svešs un nekonkrēts. Kas Viņš ir un ko Viņš dara? Uz šo jautājumu šodienas evaņģēlijā mums atbild pats Jēzus.

Tas notika pēdējā vakarā pirms Kristus ciešanām un nāves. Viņš sēdēja kopā ar saviem mācekļiem un stāstīja, ka nu Viņam jādodas prom un jāpamet viņi. Un mācekļi, šos Jēzus vārdus klausīdamies, jutās apmulsuši un bezpalīdzīgi. Kā tad tā? Kā viņi tagad iztiks bez sava Skolotāja un Palīga? Viņi bija pilnīgā neizpratnē.

Bet tad Jēzus saviem mācekļiem deva lielu apsolījumu: tas jums tikai par labu, jo pēc manas aiziešanas Debesu Tēvs jums sūtīs citu Palīgu un Aizstāvi, kas vienmēr būs pie jums. Viņš runāja par Svēto Garu, ko pasaule nepazīst un ko pasaule nevar iegūt, bet ko mācekļi pazīs, jo Gars pastāvīgi būs viņos un mājos viņos. Svētais Gars būs tas Palīgs, kas paliks kopā ar mācekļiem vienmēr.

Mūsdienās cilvēki mēdz lietot vārdu “gars” dažādās nozīmēs. Bet, protams, kad mēs runājam par Svēto Garu, mēs nedomājam cilvēka garu, debesu garus vai ļaunos garus, mēs nedomājam kādas “garīgas” sajūtas vai emocijas, mēs nedomājam arī kādu eņģeli vai vēl ļaunāk kādu neredzamu spoku! Svētais Gars ir kaut kas atšķirīgs, būtiski citādāks. Svētais Gars ir patiess Dievs, Dieva trešā persona. Kā mēs sakām ticības apliecībā: Viņš ir Gars, kas dzīvu dara, savā dievišķībā, godā un varenībā Viņš ir vienlīdzīgs ar Tēvu un Dēlu ar Tēvu un Dēlu vienlīdz pielūdzams un godājams. Viņā ir visa dievišķā majestāte.

Kur tad ir Svētais Gars? Skaidrs, ka, būdams patiess Dievs, Viņš ir visur, klātesošs visās vietās. Mēs zinām psalmu, kurā sacīts: Kur gan es varu aizbēgt no Tava Gara? Tas nav iespējams, jo Viņš, kaut neredzams, ir klāt visur. Bet savu īpašo klātbūtni Viņš ir apsolījis kristīgajā baznīcā, pie kristiešiem. Kur notiek dievkalpojums, kur tiek lasīts un pasludināts Dieva vārds, kur cilvēki tiek kristīti un saņem Svēto Vakarēdienu tur Svētais Gars ir klātesošs īpašā veidā, ar īpašu svētību.

Ko Svētais Gars dara? To mēs lasām Kristus vārdos: Viņš nāk un liek pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Padomājiet tik, kas par lielu un gandrīz neiespējamu uzdevumu! Visai pasaulei Viņš liek izprast grēku. Ne tikai kādam cilvēkam, kādai vietai vai pilsētai, bet visai plašajai pasaulei. Tam gan ir jābūt varenam Garam, kas veic tik lielu uzdevumu, uzrunājot visus cilvēkus viņu grēkos! Viņš runā uz visiem, lieliem vai maziem, nabagiem vai bagātiem, gudriem vai vientiesīgiem, ievērojamiem vai neievērojamiem: jūs visi esat grēcinieki sava Radītāja priekšā! Lai kā jūs censtos sevi attaisnot, apsegt un noslēpt savus grēkus, tas neko nelīdz, jo Dieva Garam nekas nepaliek apslēpts. Viņš liek pasaulei izprast grēku.

Bet kas ir grēks? Zagt, nogalināt, pārkāpt laulību? Jā, tie ir grēki, tomēr ne tie nopietnākie un smagākie. Daudziem gan izdodas izvairīties no tāda veida ārējiem, visiem redzamiem grēkiem. Vai tas nozīmē, ka viņi ir taisni un svēti? Ja kāds tā domā, tas dzīvo lielās ilūzijās un maldina pats sevi. Svētais Gars māca, ka šai kritušajā pasaulē nav neviena taisna, it neviena. Visi ir grēkojuši, visi nomaldījušies no Dieva. Visnopietnākais un smagākais grēks ir – neticība. Tā Svētais Gars sludina visai plašai pasaulei.

Vārds “grēks, grēkot” Jaunās Derības grieķu valodā burtiski nozīmē netrāpīt mērķī. Tāpēc varētu teikt, ka cilvēks, kas grēko, ar savu dzīvi netrāpa mērķī, viņš dzīvo aplam, kļūdās, maldās un nepiepilda savas dzīves sūtību. Neticība Dievam un Viņa sūtītajam Dēlam ir vistraģiskākais cilvēka šāviens garām savas dzīves mērķim. Neticība tā ir bēgšana no Dieva, no patiesības, no dzīvības. Neticība tā ir nomaldīšanās pašiem sevī, savas dzīves izniekošana un galu galā ceļš uz pazušanu. Kaut arī cilvēks sasniegtu visus iespējamos mērķus šai pasaulē, bez ticības viņš ir aizšāvis garām un pazudis. Un šo patiesību Svētais Gars sludina ne tikai ļoti vispārīgi, bet katram ļoti personiski, katra cilvēka sirdī, tā ka cilvēkam ir jāatskārst, ka tas viss attiecas tieši uz viņu.

Protams, šāda sludināšana neglaimo cilvēkam, bet rāda tam pilnīgo atkarības stāvokli sava Radītāja priekšā, lielo vainu Viņa priekšā. Svētais Gars atver mūsu acis uz Dieva patiesību. Viņš it kā atmodina mūs no grēcīga miega un liek mums meklēt glābiņu.

Kad cilvēks ir nācis pie atziņas, tas visā nopietnībā vēlas mainīt savu dzīvi, mainīties uz augšu. Un sākumā cilvēks patiesi pamana pozitīvas izmaiņas savā dzīvē, taču vēlāk atklāj, ka tās ir tikai ārējas un mazsvarīgas, bet lielajās un svarīgajās mūsu dzīves lietās nav nekāda liela progresa.

Varbūt reizēm cilvēks jūtas labi un ar sevi ir apmierināts, tāpēc iedomājas: tagad es spēju mīlēt Dievu un paļauties uz Viņu pāri visām lietām. Bet tad atkal nāk grūtāki brīži un cilvēks jautā: Kāpēc man ir tik grūti lūgt? Kāpēc es nespēju visās lietās paļauties uz Dievu? Kāpēc ir tik grūti saglabāt mieru un neraizēties, kad ikdienā rodas kādas problēmas, viss taču ir Dieva drošajās rokās? Kāpēc man domas nekad nekļūst pilnīgi tīras un šķīstas, brīvas no skaudības, nelabvēlības un citām grēcīgām nosliecēm? Tādos brīžos sajūtu savu nespēku garīgās lietās īstu garīgu nabadzību, un dažkārt pat krītu izmisumā un neziņā, vai esmu vispār kristietis.

Šāda gara nabadzība nav patīkama lieta. Taču sava grēka un nespēka apzināšanās īstenībā ir svētīga un vajadzīga. Tā ir zīme, ka Svētais Gars ir veicis savu darbu un pārliecinājis tevi par taviem grēkiem. Un tad beidzot ir pienācis laiks, lai Svētais Gars mācītu tev pašu galveno: patiesību par Kristu.

Iespējams, mēs esam dzirdējuši šo patiesību neskaitāmas reizes un to pat labi apguvuši. Kristus ir miris par mūsu grēkiem mēs to noteikti esam dzirdējuši. Bet nezin kāpēc tā vietā, lai visas cerības liktu vienīgi uz Kristu, mēs joprojām esam palikuši pie savām domām, ka, lai nopelnītu grēku piedošanu, mums pašiem maz pamazām jākļūst labākiem, tīrākiem un šķīstākiem. Respektīvi mums ar nevainojamu dzīvi pašiem ir jāatbrīvojas no saviem grēkiem. Mēs gribam paši sevi izglābt. Un līdz ar to Kristus mums nav vajadzīgs, un mēs atkal paļaujamies paši uz sevi.

Kad Svētais Gars nāk un dara savu darbu, tad mēs patiesi ieraugām, ka mēs esam un paliekam grēcinieki, kas nespēj mīlēt Dievu pāri visām lietām un nespēj mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, lai kā mēs censtos, un ka paši neko nespējam nopelnīt. Tikai saprotot savu pilnīgo garīgo bankrotu, savu nabadzību un nespēku, mēs redzam, ka mums nepieciešams Glābējs, ka mums nepieciešams Kristus.

Un tas ir svarīgākais Svētā Gara darbs liecināt par Kristu, sludināt par Kristu un pagodināt Kristu. “Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vedīs visā patiesībā. Tas Mani cels godā,” saka Kristus. Kad Gars dara šo darbu mūsu sirdīs, tad mēs beidzot sākam saprast, kāpēc Kristum bija jāmirst mūsu vietā. Tad Kristus krusta notikumi un Viņa upuris iegūst jaunu, spēcīgu nozīmi mūsu dzīvē. Tad it kā visas lietas noskaidrojas. Tad, kaut esam vāji un grēcīgi, mēs varam gūt glābiņu, drošību un piedošanu ticībā Kristum. Kaut bieži esam neuzticīgi un šaubīgi, mēs zinām, ka Kristus ir mums uzticīgs. Arvien vairāk mēs sākam saprast Bībeles vārdu dziļo jēgu par Kristus taisnību, kurā mēs, grēcinieki, esam ietērpti un glābti.

Pateicoties Svētajam Garam, mēs esam nākuši pie kristīgas ticības un pārliecības. Pateicoties Viņam, mēs esam nākuši pie personiskas ticības, tas ir, ka Kristus dēļ visi mani grēki ir piedoti, ka man ir miers ar Dievu un ka esmu Dieva bērns. Tā ir pavisam personiska pārliecība par manu labo, svētīgo stāvokli Dieva priekšā. Tas ir Viņa darbs manī. Svētais Gars šo ticību ir iededzis manā sirdī, proti ka visu cilvēku Pestītājs ir arī mans Pestītājs, ka Viņš ir miris ne tikai par visu pasauli, bet ļoti konkrēti arī par mani. Tā Svētais Gars ceļ godā Kristu.

Klusi un nemanāmi Svētais Gars veic lielo un nozīmīgo Dieva darbu. Viņš aizvien vēl turpina pārliecināt pasauli par tās grēkiem un aicināt cilvēkus pie Kristus. Mazajā katehismā mēs ļoti skaidriem vārdiem apliecinām šo ticību Svētajam Garam: “Es ticu, ka ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa tikt, bet Svētais Gars ar Evaņģēliju mani aicinājis, ar savām dāvanām apgaismojis, īstenā ticībā svētījis un uzturējis, tāpat kā Viņš visu kristīgo draudzi virs zemes aicina, pulcina, apgaismo, svētī un pie Jēzus Kristus uztur īstenā vienīgā ticībā. Šīnī kristīgā draudzē Viņš man un visiem ticīgiem ik dienas bagātīgi piedod visus grēkus un pastarā tiesā uzmodinās mani un visus mirušos, un dos man ar visiem ticīgiem Kristū mūžīgu dzīvošanu.”

Svētais Gars arī šodien dara savu svētīgo darbu mūsu vidū, pārliecinādams par grēkiem un aicinādams pie Kristus. Bez Viņa palīdzības mēs nespējam ticēt ne mirkli. Mums nevajadzētu domāt, ka Svētā Gara darbs ir kaut kas tāls un abstrakts. Nē. Viņš ir tuvu arī šodien un šeit, nākdams pie mums Dieva vārdos un sakramentos, kad klausāmies Viņa svētos vārdus un baudām Viņa mielastu. Viņš ir apsolījis mūs vest visā patiesībā, palikt un mājot mūsu sirdīs kā ķīla tam, ka esam Dieva bērni un piederam Debesīm.

Āmen.