Nenogurstošs mīlestībā pret saviem ienaidniekiem

“Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš iedeva tos viesnīcniekam un sacīja: aprūpē viņu, un, ja tu vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu. Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas krita laupītāju rokās?” Viņš sacīja: “Tas, kas parādīja viņam žēlsirdību.” Un Jēzus viņam sacīja: “Ej un dari arī tāpat!”” [Lk.10:35-37]

Pavēle mīlēt tuvāko pieprasa, ka cilvēkam ir jāmīl savi ienaidnieki un jābūt gatavam viņu labā nest pat vislielāko upuri. Turklāt tā pieprasa to, ka cilvēks nekad nedrīkst pagurt mīlēt savu tuvāko. Mēs to redzam mūsu evaņģēlija tekstā žēlsirdīgā samarieša paraugā. Viņš ieradās viesnīcā kopā ar smagi ievainoto jūdu. Ko viņš tur darīja? Vai viņš iedomājās, ka ir izdarījis savu daļu un lai tagad viesnīcnieks turpmāk parūpējas par šo jūdu? Nē. Lai gan viņš, iespējams, bija piekusis no ceļojuma, viņš tajā vakarā pats parūpējās par cietušo cilvēku; un nākamajā rītā, kad viņam bija jāturpina ceļojums, viņš samaksāja viesnīcniekam par viņa turpmāko palīdzību, aprūpējot slimnieku. Bet viņš neapstājās pat tur. Samarietis apsolīja atgriezties un samaksāt viesnīcniekam visas izmaksas, kas radīsies, aprūpējot šo jūdu, ja tiks iztērēts vairāk nekā viņš jau samaksājis.

Ko Kristus šeit saka gan mūsu tekstā minētajam rakstu mācītājam, gan mums šodien? Viņš saka, ka tikai tas, kurš nekad nepagurst no mīlestības, savā sirdī nes perfektu, patiesu mīlestību pret savu tuvāko, tikai cilvēks ar šādu mīlestību var iegūt labumu no Dieva. Bet kurš tad ir tāds cilvēks? Kurš ir tāds, kas vienmēr dedzīgi mīl savu tuvāko? Kurš šajā sakarā nekad nav juties gauss un vēss palīdzības sniegšanā tuvākajam? Kurš nepagurst no dāsnuma, kad pie viņa gandrīz katru dienu vēršas nabadzīgi cilvēki? Kurš gan nenogurst no labdarības, kad viņš redz, cik bieži viņš savu naudu ir izdalījis pilnīgi veltīgi? Kurš gan nedomā pārtraukt savus žēlsirdības darbus, kad atklāj, ka cilvēki atmaksā viņa labestību ar apkaunojošu nepateicību? Kurš gan ik pa laikam nesāk pārdomāt to, kāpēc viņam jāturpina piedot un samierināties, kad otrs cilvēks viņu tik bieži aizvaino un kaitina?

To spēja tikai viens – Jēzus Kristus. Raksti, saka, ka Viņš “parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam” [Jņ.13:1]. Un tāpat Viņš bija tikpat nenogurstošs mīlestībā pret saviem ienaidniekiem. Pat zemiskais nodevējs nevarēja izsmelt Kristus mīlestību ar savu velnišķīgo liekulību un ļaunumu. Kristus ar laipnu seju pieņēma Jūdas skūpstu un nosauca šo negoda pilno cilvēku par “draugu”. Viņš mīlestības pilns ienāca grēcinieku pasaulē, lai meklētu un glābtu zudušo. Taču pasaule, kuras labā Viņš darīja tikai labu, nenomierinājās, kamēr nebija Viņu pienaglojusi pie krusta, tomēr Viņš turpināja to svētīt, pat mirstot zem ienaidnieku lāsta un ņirgāšanās.

Ak, lai neviens necer, ka spēs attaisnot sevi Dieva priekšā un lai necer, ka spēs izglābties, mīlot savu tuvāko! Tā vietā mums būtu jāatzīst, cik ļoti mums trūkst mīlestības, ko Dievs no mums prasa. Mācīsimies skaidri atpazīt savu sirdi, kura ir auksta un kurai trūkst šīs mīlestības, mācīsimies sist pa krūtīm, nožēlojot grēkus, un apraudāt to. Ir tikai viena mīlestība, kas mūs glābj, un tā ir Dieva mīlestība Kristū Jēzū. Kas ir izmisis par savu mīlestības trūkumu un mierina sevi ar šo Kristus mīlestību, tas sāk mazliet mīlēt arī pats. Bet kādu dienu viņš ieradīsies Debesīs, kur visi dzīvos pilnīgā, mūžīgā mīlestībā un būs svētīti. Šī iemesla dēļ teiksim Dievu kopā ar dzejnieku:

Mīlība, kas radījusi
Man’ pēc Savas līdzības,
Mīlība, kas pestījusi
Kritušu no sodības, –
Atdodos Tev sirsnīgi,
Piederu Tev mūžīgi.