Ceļš uz brīvību

Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādieties priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis?” Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.” [Lk.17:11–19]

Bieži vien – gan sarunās ar cilvēkiem, gan izteikumos laikrakstos, žurnālos vai citos saziņas līdzekļos – ir atklājusies cilvēku neizpratne par dievkalpojumu. Vieni saka, ka no reliģiskajiem rituāliem ir jāatsakās, jo tie ir novecojuši, neatbilst mūsdienu garam un tikai atbaida zināmu sabiedrības daļu no iešanas baznīcā, otri – ka mums nav jāpakļaujas cilvēku izdomātiem un radītiem rituāliem, bet vēl citi – ka ticība ir personiska lieta un tās uzturēšanai nav obligāti jāapmeklē dievkalpojumi.

Tāpēc evaņģēlista Lūka liecība par Jēzus Kristus sastapšanos ar desmit spitālīgajiem uz Samarijas un Galilejas ceļiem ir piemērots brīdis, lai pārrunātu draudzē par pašu dievkalpojumu. Kas tas ir? Vai tiešām tikai rituāls, kā par dievkalpojumu daudzi domā, vai arī tā būtība ir daudz dziļāka, kas daudzu acīm tā arī ir palikusi apslēpta? Šī tēma ir svarīga ar savu aktualitāti, tāpēc tā ir piemērota tieši šobrīd, kad pienākusi kārta Lūka liecībai par desmit spitālīgajiem un viņu dziedināšanu.

Piemēra pēc aplūkosim vienu no izplatītākajiem viedokļiem attiecībā uz dievkalpojumu un visu, kas notiek tajā: ja es ticu Dievam, man nav obligāti jādodas uz baznīcu un jāpiedalās nesaprotamās un nevajadzīgās darbībās. Rituāls nav svarīgs. Galvenais ir ticība. Dievs ir tur, kur ir ticība, nevis cilvēku izdomātajos rituālos. Galvenais ir tas, ko es jūtu, pārdzīvoju.

Protams, mēs neatradīsim Rakstos Dieva noteiktas dievkalpojuma formas, nemainīgu liturģiju, jo Dievs šīs lietas ir atstājis draudzes ziņā. Taču tikpat labi cilvēki var radīt aplamas formas –pašizdomātu dievkalpošanu, kas pretēja Tā Kunga atklāsmei Svētajos Rakstos. Tādi cilvēki izgudro savu ceļu uz Debesu valstību, kas ir atšķirīgs no Dieva atklāsmes, kurai seko visi patiesi kristieši. Un tas ir ļoti bīstami.

Šādi ļaudis nezināšanas dēļ paši sev atņem kaut ko ļoti svarīgu. Nav jau bijis tā, ka patiesība viņiem būtu bijusi liegta. Drīzāk viņi stūrgalvīgi cenšas pretoties patiesībai, turēdamies pie pašizdomātas ticības un mācības. Salamans, kuram gudrībā un taisnīgumā nevar līdzināties neviens virs zemes, par tādiem saka tā: “Bezdievīgo ceļš ir kā akla tumsa; viņi nezina, pār ko tie kritīs.”

Varētu jautāt: kāda gan mums daļa gar ārpus draudzes esošiem uzskatiem? Tiešām, mēs tiem varētu nepievērst uzmanību, ja vien nebūtu tā, ka šie uzskati lielākā vai mazākā mērā neietekmētu arī kristiešus.

Te nu Jēzus tikšanās ar spitālīgajiem uz Samarijas ceļa dod brīnišķīgu iespēju draudzei vēlreiz mācīties pazīt dievkalpojuma nozīmi un uzdevumu ar visu tā liturģisko kārtību, kas tomēr nav mazsvarīga lieta. Ja mums šo zināšanu nav vai arī esam aizmirsuši liturģijas nozīmi, tad tiešām notiek tā, ka dievkalpojuma kārtība pārvēršas par vienu apnicīgu priekšrakstu jūgu, kas ne tikai garlaiko, bet, pilnīgi iespējams, arī nomāc. Citiem vārdiem sakot, brīnišķīgais Kristus Evaņģēlijs par grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu drīzāk top nevis par vēsti, kas atbrīvo un mierina, bet par nastu, kas apgrūtina un nospiež.

Kaut arī pati liturģiskā kārtība nav Rakstos priekšā rakstīta un to tiešām ir izveidojuši cilvēki, tomēr nav tā, ka tā būtu pilnībā cilvēku pašu izgudrota. Dieva pielūgšana ir baušļos pamatota, tomēr pati dievkalpošanas kārtība ir atstāta draudzes ziņā. Tāpat Rakstos ļoti daudzās vietās mēs atrodam, kā ticīgi cilvēki ir pielūguši Dievu.

Tāpat mūsu dievkalpojumā ir liturģiski dziedājumi un Dieva slavinājumi, kas ir turpat 3000 gadus veci. Tāpēc svarīgi ir saskatīt mūsu dievkalpojuma iedīgļus Svētajos Rakstos, it īpaši Jaunajā Derībā.

Šīsdienas evaņģēlijs – par Jēzu Kristu un desmit spitālīgajiem – ir skaidrs kristīgās mācības piemērs īstam dzīvību un brīvību dāvājošam dievkalpojumam. Tas ir dievkalpojums, kurā mēs redzam dzīvo Kristu nākam draudzes vidū ar savām žēlastības dāvanām, proti, Evaņģēliju un sakramentiem. Zīme, kas raksturo patiesa dievkalpojuma esamību jeb Kristus klātbūtni dievkalpojumā, ir Dieva vārds, kas nosoda grēku un apžēlo ikvienu, kas grib sagaidīt no Dieva žēlastību un mierinājumu. Tāpat Dieva slavinājums, pielūgšana un draudzes lūgšanas Dievam par savu baznīcu, ģimeni, brāļiem un māsām Kristū, par tuviem un tāliem, mīļotiem un nemīļotiem, labiem un sliktiem, par savu tautu, valsti un pasauli, lai mēs dzīvotu mierā, mīlestībā un saticībā.

Un tomēr, kaut arī visas zīmes liecina par Kristus klātbūtni dievkalpojumā, tas nav tikai vienvirziena ceļš, vientuļnieka dziesma vai saucēja balss tuksnesī, kas nāk no Dieva puses. Dievkalpojums ir vērsts uz ticīgiem, kuriem tas ir domāts, kuru dēļ Kristus ir cietis, miris un augšāmcēlies, lai glābtu ikvienu, kas meklē pestīšanu. Tāpēc šīsdienas evaņģēlijs ir brīnišķīgs piemērs patiesai, skaidrai un neviltotai ticībai – ticībai, kas saņem Evaņģēlija apsolījumu, saņem visu to, ko Tas Kungs grib dāvāt savai draudzei.

Evaņģēlijs sākas ar vēsti, ka Jēzus Kristus ir ceļā uz Jeruzālemi. Viņam pretim nāk desmit lepras slimnieku, kas jau no tālienes sauc uz Kristu: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Ar šiem vārdiem patiesībā sākas evaņģēlijs. Un beidzas ar Jēzus vārdiem vienam no dziedinātajiem: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.” Vai mūsu dievkalpojums neiesākas un nebeidzas tieši ar šādu domu? Vai arī mēs nenākam Dieva priekšā ar lūgumu: Kungs Jēzu Kristu, apžēlojies par mums!

Šie vārdi ir ticīgo lūgšanas vārdi. Tāpēc šo spitālīgo lūgšana mums ir labi pazīstama. Tas ir arī mūsu lūgums Dievam, mūsu sāpju sauciens Viņam, kas nāk no mūsu sirds dziļumiem, kad, stāvēdami Dieva priekšā, esam satriekti vai izbijušies par to, ka esam pretojušies Dievam. Tāpēc gauži lūdzam savu Pestītāju: “Kungs, apžēlojies! Kristu, apžēlojies! Kungs, apžēlojies!” Un, dievkalpojumam beidzoties, Tas Kungs atlaiž mūs ar šiem pašiem vārdiem: “Ej Dieva mierā! Tava ticība ir tev palīdzējusi!”

Lūk, patiesais dievkalpojums gan pēc satura, gan nozīmes! Mēs nākam Dieva priekšā ar savu nespēku, vājumu, bailēm un izmisumu, saviem grēkiem, gluži kā tie spitālīgie, un lūdzam žēlastību Tam, kas mums to ir apsolījis un dāsni dāvā. Kristus grib uzklausīt mūsu lūgšanas, dziedināt mūsu dvēseles, iepriecināt tās ar patiesu prieku un ar mīlestību piepildīt mūsu sirdis un domas. Viņš grib novērst mūs no nepatiesības un virzīt uz patiesības ceļa, kas ved nabaga grēcinieku, gluži kā šos spitālīgos, pie Viņa.

Šie desmit vīri, tuvodamies Jēzum, skaļi lūdz pēc žēlastības. Skaidrs, ka viņu sāpju sauciens nāk no ticības pārliecības, proti, viņi tic, ka šis vīrs, Jēzus Kristus, var viņiem palīdzēt un viņus dziedināt. Jēzus uzklausa ikvienu, kas nāk pie Viņa pēc palīdzības un, arī izpilda visas lūgšanas, kas nāk no ticības. Un tomēr Jēzus liek viņiem iet pie priesteriem, jo Viņš grib, lai viss notiek saskaņā ar Dieva vārdu. Viņi paklausa Jēzum. Protams, tā ir ticības paklausība, jo viņi aiziet, dziedināšanu vēl nesaņēmuši. Šī Jēzus pavēle ir saskaņā ar bauslību, tātad – saskaņā ar Dieva gribu, Dieva vārdu.

Ticība liek mums dzīvot saskaņā ar Dieva gribu. Tā arī mēs diendienā cenšamies dzīvot pēc baušļiem, taču allaž atgriežamies pie Kristus, mūsu Augstā Priestera, gluži kā šis viens vienīgais dziedinātais spitālīgais. Ir svarīgi, ko mēs darām, kā dzīvojam, kā un ar ko piepildām savu ikdienu, tajā pašā laikā ticēdami, ka pestīšana ir atnākusi pirms jel ko esam sākuši, proti, par velti, no Dieva nesavtīgas žēlastības.

Šis evaņģēlijs rāda mums arī piemērus par pašizdomātu ticību un no tā izrietošu pašizdomātu liturģiju. Spitālīgie vīri nāk pie Jēzus un lūdz Viņu, lai Viņš tos dziedinātu. Tomēr tā vietā, lai teiktu tiem kādu vārdu, kaut vai pieskartos tiem, Jēzus liek viņiem doties pie priesteriem, tas ir, rīkoties saskaņā ar bauslību un pildīt attiecīgos priekšrakstus. Tomēr ceļā viņi tiek dziedināti, līdz priesteriem nemaz nenonākuši. Tātad – neviens rituāla priekšraksts netika pat sākts. Dziedinājuma iemesls bija cits. Tas bija Jēzus Kristus. Taču tikai viens no viņiem atgriežas un par dziedināšanu pateicas Jēzum, slavē un pielūdz Viņu.

Šajā sakarā svarīga ir vēl kāda lieta. Deviņi no šiem vīriem turpina savu ceļu. Šķiet, ko viņiem var pārmest. Viņi taču grib pildīt bauslības prasības. Taču izrādās, ka tikai tas viens, kas atgriezās pie Jēzus Kristus, bija paklausīgs bauslībai. Ikviens, kas tic, ka Kristus ir viņa Pestītājs, ir paklausīgs bauslībai, jo Kristus Jēzus ir mūsu bauslības piepildījums.

Tāpēc Rakstos ir pieminēta šā vīra skaidrā ticība, turpretim pārējo deviņu ticība nav pat pieminēšanas vērta. It kā visiem viena ticība, tomēr atzinību no Dieva saņem tikai viens. Pirmā dziedināja ne tikai no fiziskās spitālības, bet arī no garīgās, turpretim otrajā gadījumā garīgā spitālība palika, un līdz ar to pestīšana tiem deviņiem patiesībā aizgāja secen, un tie nesaņēma arī Svētā Gara augļus – ticību, prieku un mieru, ko sniedz sadraudzība ar Dievu.

Ar šiem patiesībā viņu neticības dēļ ir noticis vēl ļaunāk, jo, neticēdami, ka pār viņiem ir nākusi Dieva žēlastība Kristus dēļ, viņi aizgāja iluzorā pārliecībā, ka ir dziedināti no spitālības – šīs drausmīgās un nežēlīgās slimības. Lūk, spitālības patiesā sakne ir maldu mācība! Tā liek nelaimīgajam dzīvot aplamā pārliecībā, ka ar viņu viss ir kārtībā. Taču notiek pretējais – attālināšanās no Kristus, no patiesības, no brīvības.

Kādu varētu mulsināt kristīgās draudzes salīdzinājums ar šiem desmit spitālīgajiem. Tomēr tas nav pārspīlējums. Garīgā spitālība ir viss grēka smagums, kas ir apņēmis visu cilvēka miesu, locekļus un prātu, kas liedz ticēt labajam, liedz uzticēties Dieva žēlīgajam nodomam, liedz ticēt uz Dieva apsolīto mūžīgo dzīvošanu Debesu valstībā, liedz ticēt Kristus nopelnam, Viņa labajam upurim un augšāmcelšanās notikumam.

Grēks, tieši otrādi, spiež cilvēku sekot visam ļaunajam un tā izraisītajai iekārei, jo visa viņa apziņa, griba un miesa kā drausmīgs, ļauns un lipīgs spitālības augonis ir apņēmis dvēseli un miesu, lai šo cilvēku galu galā pilnīgi pazudinātu.

Svētais Gars Vēstulē galatiešiem mums sniedz skaidras un uzskatāmas šīs garīgās spitālības pazīmes jeb augļus: “Netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas.”

Šim uzskaitījumam vēl varētu pievienot paštaisnību, lai gan Pāvils arī par to šajā vēstulē runā, norādot uz ienaidu, strīdu, šķelšanos, dusmām, ķildām. Viss tas ir paštaisnības grēka augļi. Vai arī mēs, kristieši, varam uzdrošināties apgalvot, ka šīs lietas mums ir svešas? Vai arī mums nav bijusi vēlēšanās norādīt uz kāda trūkumiem, notiesāt kādu? Ja iedomājies, ka ar tevi viss ir tiktāl kārtībā, ka bieža dievkalpojuma apmeklēšana ir pārmērība, tad pārdomā pats sevī, kas tevī pašā īsti valda? Vai tā ir mīlestība, iejūtība, pacietība utt.? Dieva vārds tajā pašā Vēstulē galatiešiem saka: “Staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit.” Lūk, kāpēc šis notikums ar spitālīgo dziedināšanu ir tik pamācošs un veselīgs.

Tas patiesi atspoguļo kristīgās draudzes būtību – tā ir grēcinieku draudze, kas nāk pie sava Kunga cerībā saņemt dziedināšanu no ļaunās spitālības, lai glābtu savu dvēseli no mūžīgās nāves. Arī šīs no spitālības dziedinātā pazīmes Svētais Gars rāda tik pat pārliecinoši un uzskatāmi: “Mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticība, lēnprātība, atturība.” Vai neesat ievērojuši, ka tur, kur kādreiz pār jums valdīja ienaids, strīdi, tagad ir stājusies mīlestība? Vai tur, kur kādreiz pār jums ir valdījusi tieksme izcelt un nosodīt kāda trūkumus un vainas, tagad ir stājusies pacietība, laipnība, lēnprātība?

Bet paldies mūsu Pestītājam Jēzum Kristum, kura nopelns ir dāvājis mums nemirstību un turklāt svētī mūs arī mūsu ikdienā, šķīstīdams no visiem grēkiem. Paldies Dievam, kas dāvājis mums atgriešanās ceļu pie Tēva mūžībā. Paldies Dievam, ka mūsu Konfesionāli luteriskajā baznīcā ir šis skaidrais dievkalpojums. Varbūt, ka kāds teiks, ka pārlieku askētisks. Piekrītu. Tomēr skaidrs un saprotams – tāds, kas nelaupa mums šo brīnišķīgo ticību, kāda bija arī šim vienam no desmit. Tā izrādījās tik vērtīga, ka atstāta kā liecība visām turpmākajām paaudzēm, arī mums. Par šo ticību gudrais Salamans ir teicis: “Taisno teka mirdz kā rīta ausmas gaišums, kas arvien kļūst spilgtāks, līdz pilnīgi uzaust diena.” Āmen.