Kristus evaņģēlija svētki

Bet tur bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs. Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Nikodēms saka Viņam: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.” Nikodēms atbildēja un Viņam sacīja: “Kā tas var notikt?” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls. Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” [Jņ.3:1-15]

Ikreiz, kad klausāmies šo Dieva vārdu no Jāņa evaņģēlija, zinām, ka klāt ir Trīsvienības svētdiena. Zinām arī to, ka šajā baznīcas gadā ar Dieva svētību esam jau aizvadījuši trīs lielākos, nozīmīgākos un brīnišķīgākos kristiešu svētkus. Tie ir Ziemassvētki, Lieldienas un Vasarsvētki. Un nu ir pienākusi kārta pēdējiem no lielāko svētku saimes Trīsvienības svētkiem. No malas raugoties, kaut arī šie četri lielie svētki no pārējām svētdienām atšķiras it kā tikai ar nelielām liturģiskām izmaiņām, tomēr ir kaut kas daudz vairāk par vienkārši svētkiem kristiešu vidū. Caur tiem Dievs savā neizmērojamajā mīlestībā, žēlastībā un gādībā ļauj mums iepazīt visā patiesībā un pilnībā ne tikai Jēzus Kristus nopelnu cilvēces pestīšanas labad, bet arī visu Viņa dievišķo būtību. Tā, piemēram, Ziemassvētki mūs māca, ka Dievs Tēvs sūtīja pasaulē savu Dēlu, pasaules Pestītāju; Lieldienās mēs mācāmies, kā Dieva Dēls, pildīdams Tēva gribu, ar savu augšāmcelšanos izcīnīja uzvaru pār nāvi; bet Vasarsvētku dienā kā Tēvs turēja sava mīļotā Dēla apsolījumu, dāvādams Kristus draudzei Svēto Garu. Bet kas ir Trīsvienības svētki?

Evaņģēlijs šodien iesākas ar liecību par kādu vīru, kas piederēja ne tikai pie jūdu augstākās priesteru kārtas, bet arī pie jūdu pašpārvaldes. Kā visaugstākais un ievērojamākais sūtnis viņš slepeni bija ieradies pie Jēzus naktī, lai pārrunātu kādas svarīgas lietas. Viņa vārds bija Nikodēms, pēc savas pārliecības viņš bija farizejs piederīgs pie viena no tautā cienītākā jūdu reliģiskā novirziena. Tātad, viens no visaugstāk stāvošajiem Israēla reliģiskajiem un pat politiskajiem līderiem. Uzskatīdams Jēzu par vienkāršu pravieti, Nikodēms mēģināja uzreiz pakļaut Jēzu savas autoritātes spēkam, tāpēc savu uzrunu Jēzum šis tautā cienītais farizejs sāka ar “mēs zinām”. Ko tad viņi zina? “Mēs zinām”, saka Nikodēms, “ka neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Kaut arī šķiet, ka farizejs saka atzinīgus un pat glaimīgus vārdus Jēzum, tomēr Tas Kungs drīz vien pārtrauc Nikodēma augstprātīgo spriedelēšanu. Zināšanas par Dievu bez ticības, ka Jēzus ir Dieva Dēls, netiek atzītas. Lai arī jūdu augstā garīdzniecība zina daudzas lietas, māk dot gudrus padomus par daudziem jautājumiem, tomēr Dievu, kuram, kā viņi paši saka, kalpo, tie nepazīst. Ja jau augstā garīdzniecība nepazīst savu Dievu, ko tad var teikt par to tautu, kuras vidū šie augstie priesteri darbojas. Zivs sāk pūt no galvas skan tautas paruna. Kaut arī farizejs saka “mēs zinām”, tomēr šī saruna drīzāk atklāj farizeju pilnīgo neizpratni, nezināšanu, pat tumsonību gan par Dievu un Viņa būtību, gan par Dieva apsolīto pestīšanu, gan arī rūgto patiesību cik neiespējami dabiski dzimušajam cilvēkam nākt pie ticības uz Jēzu Kristu bez palīdzības no malas. Tieši pretēji, dabiskais cilvēks drīzāk cenšas atraidīt ticību. No otras puses, te mums atklājas Pestītāja patiesās rūpes it īpaši par tiem, kam ir uzticēts sludinātāja amats draudzē. Viņš vēlas, lai draudzē būtu skaidra izpratne un ticība par Dieva žēlastību pār cilvēkiem, lai viņi nepaliktu kā tumsonīgi pagāni, kas nepazīst Dievu un neticībā Viņu noliedz, dodoties drošā pazušanā.

Vai šodien arī kristiešu vidū nav noticis tāpat kā ar šiem augstajiem farizejiem, ka atbildēšana uz kristietības pamatjautājumiem mums rada grūtības? Ir aizmirsta Ziemassvētku, Lieldienu un Vasarsvētku īstā nozīme, kur nu vēl Trīsvienības svētku. Šie pēdējie svētki baznīcas gadā ir tā kā aizmirsti, tā kā nepelnīti atlikti malā, tā kā zaudēta šo svētku izpratne, nozīme un vieta kristiešu dzīvē. Vai tiešām viss, ko mēs, Kristus mācekļi, šodien par Trīsvienības svētkiem varam teikt, ir vienīgi tas, ka tie viens no otra atšķiras ar dažām niecīgām liturģiskām izmaiņām? Ja tas ir tā, tad mēs tiešām esam kļuvuši par visai labiem farizejiem kā šis Nikodēms un par nederīgiem kristiešiem. It kā taču zinām, kas ir Ziemassvētki, Lieldienas un Vasarsvētki. Tomēr, nesaprazdami Trīsvienības svētku nozīmi un nepieciešamību, vai mēs spējam pienācīgi svinēt arī Ziemassvētkus, Lieldienas, Vasarsvētkus? Salīdzinot ar šiem pēdējiem, Trīsvienības svētki atnāk un aiziet pilnīgi klusi tik klusi, ka pat reizēm pašā kristīgajā draudzē tie paliek nepamanīti un nedzirdēti.

Neticīgā pasaule, kurai tāpat patīk svinēt kristiešu svētkus, vismaz zina, kāpēc tā svin šos svētkus. Peļņa, baudas, izpriecas. Lūk, labumi, pēc kuriem tā dzenas un, ja to nebūtu vai tās interese par šiem svētkiem nebūtu tāda pati, kāda tā pašlaik ir attiecībā uz Trīsvienības svētkiem? Tie ir pārlieku reliģiski, pārlieku neinteresanti. Vai šis derīguma pamatprincips, proti ko nevar noslēpt makā, ko nevar iebāzt vēderā, ko nevar uzvilt mugurā, tam nav nekādas vajadzības pievērst vērību, tērēt laiku un enerģiju , nav ielauzies arī kristīgajā domāšanā? Vai mēs zinām savu svētku īsto vērtību un nozīmi? Reizēm tā vien šķiet, ka arī mūsu neieinteresētā attieksme pret Trīsvienības svētkiem pauž to pašu, ko neticīgā pasaule pārlieku dievbijīgi, pārlieku neinteresanti. Sanāk, ka vēsums attieksmē pret Trīsvienības svētkiem nav nekas cits kā vienaldzība gan pret Dieva vārda mācību, gan pret Kristus nopelnu, gan pret pestīšanu un vienaldzība pret mūžīgu svētlaimi, mūžīgu dzīvošanu. Kā, tādā gadījumā, mēs, nepazīdami Dievu, baudīsim Kristus apsolīto pilnīgo prieku? Kā pie mums īstenosies Kristus apsolījums: visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos? Bet Trīsvienības svētki tieši ir svētki Dieva vārdam. Kā tad mēs varēsim lūgt Tēvam, ja esam visai inerti attiecībā pret Dieva vārda mācību? Tikai paliekot Kristus vārdā, mums ir dots apsolījums, ka mūsu lūgšanas tiks uzklausītas.

Mūsu ticības tēvi šos svētkus ir iecēluši tūlīt aiz Vasarsvētkiem, proti, tūlīt aiz trim lielākajiem baznīcas svētkiem Ziemassvētkiem, Lieldienām un Vasarsvētkiem, lai mēs caur šiem brīnišķajiem Dieva žēlastības darbiem mācītos pazīt Vārdu un Viņa būtību. Tā nu mēs atskārstam, ka Trīsvienības svētdienas dievkalpojums ir, pirmkārt, svētki, kurā kristieši godina Svēto Rakstu mācību par Dievu, par Svēto Trīsvienību, par pestīšanu, par mūžīgo dzīvošanu Debesu valstībā. Otrkārt, tā ir kristiešu ticības atbilde uz Dieva atklāsmi Svētajos Rakstos.

Viens no iebildumiem, mēģinot mazināt Trīsvienības svētku nozīmi, ir ka tie nav pamatoti Rakstos, bet ir cilvēku izgudrojums un tāpēc nav liekami blakus Ziemassvētkiem, Lieldienām un Vasarsvētkiem. Tomēr tas neatbilst patiesībai. Jau pats vārds “Trīsvienība” norāda uz Dieva būtību, Dieva Trīsvienību, uz Dieva trim personām un šo personu vienību. Vai tad Dievs Svētajos Rakstos sevi neatklāj tieši šādā vienībā? Patiesi, jau Vecajā Derībā, bet Jaunajā Derībā īpaši skaidri daudzās vietās mēs esam dzirdējuši Jēzu sakām: “Es un Tēvs esam viens,” bet pie Mateja mēs to ieraugām pilnīgi skaidri un visā savā cēlajā godībā: “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” Lūk, pilnais un patiesais Dieva vārds Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars.

Tātad, vārds Trīsvienība tomēr ir gan pamatots Rakstos. Tāpēc arī svētki, ko Kristus draudze svin visā pasaulē, patiesībā ir Svēto Rakstu mācības izpratne, un šī izpratne ir atspoguļota mācībā par Dieva Trīsvienību. Tātad, lai gan Trīsvienības svētki un pats jēdziens Trīsvienība draudzē ir ticīgu cilvēku ieviests, tomēr šī mācība nav cilvēku izdomāta, bet gan pilnībā pamatota Rakstos, skaidrajā Dieva vārdā.

Tā tiešām ir īpaša Dieva dota svētība kristīgajai draudzei, lai veicinātu ticības izaugsmi draudzē, un mēs to saņemtu kā Dieva dāvanu caur Svēto Rakstu mācību. Tas liek mums bieži lasīt Rakstus, salīdzināt dažādās Bībeles vietas, uzklausīt labākos mūsdienu teologus, rūpīgi mācīties baznīctēvu senās liecības, mācīties baznīcas vēsturi, ticības apliecības un daudzas citas svētās grāmatas. Ja mums vēl ir iemaņas senajās valodās, tad tas var labāk palīdzēt izprast Rakstu mācību. Līdz ar to Trīsvienības svētkus mēs patiesībā ieraugām kā svētkus baznīcas mācībai. Arī luteriskā Augsburgas ticības apliecība sākas ar mācību par Dievu. Šī mācība ir pamatota Dieva vārdā, to māca Svētais Gars, un, vienīgi šajā Svētā Gara skolā mācoties, cilvēks no neticīga pārtop par ticīgu, kā tas ir fiksēts Augsburgas ticības apliecības 5. artikulā:

Jo caur Vārdu un sakramentiem kā instrumentiem tiek dāvināts Svētais Gars, kas ceļ ticību.. tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju.

Tāpēc draudze šos svētkus ir ielikusi tūlīt aiz Vasarsvētkiem, proti, pēc tam, kad Svētais Gars bija radījis ticību Trīsvienīgajam Dievam. Citiem vārdiem sakot, Trīsvienības svētki ir visas kristīgās mācības kopums, kas apvieno sevī gan Pestītāja dzimšanu, gan Kristus ciešanas, krusta nāvi un Viņa augšāmcelšanos, gan Svētā Gara izliešanu pār Dieva draudzi Vasarsvētkos. Īsumā apkopojot iepriekš teikto, Trīsvienības svētki kristīgajā draudzē ir īpaši svētki, kas veltīti tieši Kristus Evaņģēlijam. Šī diena draudzei ir dāvāta, lai tā vēlreiz varētu sevi stiprināt ticībā Dieva vārdam, no kurienes Dieva bērni gūst mierinājumu un iepriecinājumu savām dvēselēm.

Šis evaņģēlijs mūs vispirms māca, ka neticības pamatā ir Dieva nepazīšana. Cilvēks ar savu gudrību un domāšanu, neizkropļojot priekšstatu par Dievu, nevar Viņu iepazīt. Viņš gan iedomājas, ka ar to ir pietiekami, nosaucot Dieva vārdu vien, tikai atzīstot faktu par Dieva esamību, lai varētu sevi uzskatīt par dievbijīgu dvēseli, kas ir atzinusi Dievu. Tomēr vienmēr, kad Dieva vārds mudina atgriezties no saviem grēkiem un ticēt Evaņģēlijam jeb “atdzimt ūdenī un Garā”, šāds cilvēks neizpratnē uzdot šo pašu nikodēmisko jautājumu: “Kā tas var notikt?”

Cilvēks, būdams neticīgs, negrib neko dzirdēt par grēku piedošanas saņemšanu žēlastības dēļ. Par nopelniem jā, bet par žēlastību nē. Viņam vajag zīmes. Tāpēc cilvēkam, gluži kā Nikodēmam tajā vēlajā naktī, liekas svarīga nevis žēlastības saņemšana par savu neticību, bet gan informācija, kā pareizi un atbilstoši rīkoties. Zīmes tie ir meklējumi pēc pareizā dzīves veida, kas galu galā tomēr nesniedz gaidīto svētlaimi. Tiem, kas grib būt svēti, Jēzus saka: vajadzīga atdzimšana. Atdzimt nevis ar darbiem, ar jaunu un pareizu dzīves veidu, bet “caur ūdeni un Garu”. Mūžīgai dzīvošanai nepietiek ar to, ka mēs darām jaunus un labākus darbus, bet galvenais, ka mēs tiekam atjaunoti caur jaunu piedzimšanu piedzimšanu no augšienes.

Debesu valstība nav ārēji redzamu procesu norise, labākai valsts iekārtai nomainot sliktāku, gluži kā tad, kad Latvija atbrīvojās no okupācijas žņauga un atjaunoja savu neatkarību. Tajā nevar nonākt ar noteiktas informācijas apgūšanu, kas it kā dotu iespēju veikt pilnīgākus darbus. Debesu valstība ir garīga valstība. Tajā var nokļūt vienīgi caur garīgu atdzimšanu sirdī, bet tas nav vis cilvēku, bet gan Svētā Gara darbs. Jēzus mācīja augsto priesteri, ka iekļūšanai Debesu valstībā ir nepieciešama nevis kāda konkrēta rīcība, bet gan pilnīgi jauna cilvēka piedzimšana tas, kas cilvēka spēkiem ir pilnīgi neiespējami. Dabiskajam jeb neatdzimušajam cilvēkam, klausoties Jēzus vārdus par jaunu piedzimšanu, gluži kā Nikodēmam, nāk smiekli: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?” Tomēr Jēzus nerunā par dabisku piedzimšanu, kuru mēs itin labi pazīstam, jo esam visi šādā dabiskā ceļā dzimuši. Visiem tiem, kas grib baudīt mūžīgu svētlaimi, Jēzus saka: “Ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā.”

Pēc tam, kad Jēzus tika sists krustā, farizejs Nikodēms tuvojās mirušajam Jēzum. Viņš atcerējās savu pirmo sarunu ar šo dīvaino cilvēku. Pēkšņi Gars no Debesīm viņam atgādināja vārdus no pravieša Jesajas: “Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” Tikai tagad viņš saprata Jēzus teikto: “Tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” Farizejs Nikodēms saprata un noticēja. Viņš bija kļuvis par Jēzus mācekli. Kā bērni ir līdzīgi saviem vecākiem, tā arī tie, kas dzimuši no Gara, ir līdzīgi savam dzīvības devējam Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam.

Jēzus sarunā ar Nikodēmu šo izmaiņu ticībā nosauca par piedzimšanu no augšienes, tas ir, atdzimšanu Svētajā Garā. Šo pašu pārvērtību piedzīvoja arī pats Nikodēms, kuru mēs evaņģēlija noslēgumā redzam nevis vairs kā slepenu Jēzus pielūdzēju, kas slepus tuvojas mirušajam Jēzum, bet gan bez bailēm, riskēdams pat ar savu dzīvību, ņēma mirušo Jēzu, ietina to dārgā audeklā un apglabāja savā kapā, tā atklāti apliecinādams savu dedzīgo uzticību Pestītājam. Slepenība ir pilnīgi pretēja skaidrai ticībai, kas allaž bez bailēm un droši grib apliecināt ticību Pestītājam. Ir skaidrs, ka Nikodēmā bija notikusi šī lielā pārvērtība, jo šā vīra rīcība bija krasā pretrunā ar viņa iepriekšējo uzskatu un dzīves veidu. Āmen.