Bibliskā pasaules tiesa
Kāds tad ir bibliskais pasaules skaidrojums? Vai to var samierināt ar zinātnisko redzējumu? Nu ir pienācis brīdis atcerēties iepriekš minēto pamatprincipu: Bībele nav dabaszinātņu mācību grāmata, tā mūs neuzrunā dabaszinātņu terminu valodā.
Daudzi tam piekritis, taču nepievērsis tam uzmanību. Viņi runā un raksta par Bībeli kā par novecojušu dabaszinātņu mācību grāmatu, it kā Bībelei neapšaubāmi nebūtu ko mums teikt par pasauli, kaut gan agrāk tas ir bijis citādi.
“1. Mozus grāmatā mēs atrodam primitīva zinātnisko informāciju par šo periodu,” viņi apgalvo. Taču tā nav taisnība. 1. Mozus grāmatas informācija nebūt neatspoguļo tālaika sabiedrībā valdošos uzskatus par pasaules radīšanu. Par to var pārliecināties, pievēršot uzmanību tam, kā Israēla kaimiņi raksturoja šos procesus. Te grūti atrast kādu līdzību ar Bībelē aprakstītajiem notikumiem: viena Dieva vietā – daudzi dievi; atkarība no iepriekš eksistējošas matērijas pretstatā Dievam, kas rada visu vienīgi ar savu Vārdu.
Bībele mums nerada nekādu citu pasaules ainu kā vien to, ko var gūt, pielietojot cilvēciskos maņu orgānus. Tā runā par tādu pasauli, kāda atklājas neapbruņotai acij. Vēl šodien mēs sakām, ka saule lec un riet, kaut gan zinām, kas īstenībā notiek. Grāmatās mēs arī atrodam šādu izteiksmes veidu – kaut gan neviens to neuztver burtiski.
Bībelē ir ari citas vietas, kur ir redzami centieni atklāt novecojušu Visuma un tā attīstības modeli. Šie centieni parasti ir saistīti ar poētiskiem izteicieniem, piemēram, Psalmos un Ījaba grāmatā. Mēs neapvainojam savus dzejniekus nezinātniskumā, ja viņi nosauc mākoņus par “mēness plīvuru” un rīta miglu par “feju deju” par laukiem. Kāpēc gan liegt senajiem ebrejiem līdzīgu poētisku brīvību? Mums jāļauj viņiem runāt par “gaismas ietērpu” un “zemes pilāriem”, neapvainojoties Kopernika un Einšteina dēļ.
Ja mēs nopietni atzīstam faktu, ka Bībele nav ģeoloģijas u. c. mācību grāmata, ne arī novecojusi šo zinātņu enciklopēdija, grūtības izzudis.
Ieskaties