Kristīgā Baznīca
Lai pareizi saprastu, kas ir Baznīca jeb Kristus valstība, mums vispirms jāparaugās uz Kristus valstības pretstatu velna valstību. Vienīgi uz Kristus valstības un velna valstības cīņas fona mēs varam pareizi izprast mācību par Baznīcu un mācību par garīgo amatu.
Tēze: Velna valstība ir tirānisks spēks, ar kuru velns apstulbo kritušo cilvēku ar maldu mācības palīdzību. Viņš pamudina cilvēku uz netikumiem un cenšas neļaut tam izkļūt no grēka un nāves varas.
Ar Ādama nepaklausību “visi cilvēki ir kļuvuši grēcinieki, pakļauti nāvei un velnam.” (Šmalkaldes artikuli) Velns valda pār visiem cilvēkiem. Ārpus Kristus visi ir “velna valstības locekļi”, jo cilvēka daba ir paverdzināta un atrodas velna varā” (Apoloģija). Neierobežotā velna vara pār visiem grēciniekiem ir saistīta ar iedzimto grēku un ir realitāte.
Šo patiesību Baznīca apliecina, pirms kristības, atzīstot, ka visi cilvēki, bērnu ieskaitot, “ir velna apsēsti.” Baznīca zina par ļauno eņģeļu spēka realitāti. Tā arī māca, ka šie ļaunie eņģeļi sadumpojās pret Dievu, kas pieļauj viņu eksistenci līdz Pēdējās Tiesas dienai. Šis ļaunais eņģeļu spēks nav abstrakts spēks, bet ļaunie eņģeļi ir reālas garīgas personas un viņu spēks reāls. Tie nav cilvēku izdomājumi. Tāpat kā tie nav cilvēka psiholoģisko procesu personificējums. Cilvēka gribas nebrīve nav tikai viņa personiskā īpašība. Drīzāk cilvēka griba pēc grēkā krišanas ir velna varā un nespēj no tās atbrīvoties. Velns to paverdzina, turēdams grēku varā. Šis sātaniskais gūsts ir pilnīgs. Cilvēka spēki “ir daudz par vājiem, lai varētu pretoties velnam” (Apoloģija). Velns valda pār saviem padotajiem pavedinot tos uz maldu mācību, tādējādi tos apstulbinot. Visa cilvēces vēsture liecina par velna valstības briesmīgo spēku: “Ir acīmredzams, ka pasaule no augšas līdz apakšai ir pilna ar zaimiem pret Dievu, lieliem maldiem un ļaunumu, pret Dievu un Viņa vārdu vērstu mācību. Šajās stiprajās važās un ķēdēs velns ir sagūstījis daudz gudru vīru, kā arī daudz liekuļu, kas pasaules priekšā izliekas par svētajiem” (Apoloģija).
Tādējādi velns pavedina cilvēkus radīt izdomātus dievus un ceremonijas. Cilvēkā esošajai nelielajai atziņas dzirkstij, kas apzinās Dieva esamību, velns liek pārvērsties par zaimu un elkdievības ugunskuru. Velns mudina cilvēku izdomāt pašam savus likumus un ticēt pašam saviem darbiem. Tādējādi velns vilto un sagroza pat cilvēku sirdsapziņu, viņa sirdī esošo Dieva baušļu gaismu. Velns nebaidās lietot jēdzienus “labs” un “ļauns”, arī pat paša Dieva vārdu, taču viņš tos izkropļo, nepieļaudams nekādu neitralitātes iespēju vai stāvokli starp elkdievību un patiesu dievkalpošanu. Tādēļ “pasaule ir pilna sektu, ķecerību un maldu mācītāju, kas visi lieto svēto vārdu par aizsegu un aizbildinājumu savai velna mācībai” ( Lielais katehisms); tādējādi Dieva vārds tiek lietots, “lai izskaistinātu melus, padarot tos pieņemamus.” (Lielais katehisms)
Tā velns mudina cilvēkus “uz visa veida grēkiem” (Apoloģija), ne tikai uz zaimiem, bet arī uz netikumību (Apoloģija). Viņš mudina un pavedina cilvēku pārkāpt Dieva baušļus ne tikai domās, bet arī slepkavības, laulības pārkāpšanas, skaudības un citos darbos. Abi grēka veidi zaimošana un netikumība ir cieši saistīti; bezdievīgus darbus rada bezdievīgi uzskati. Velns piekrāpj cilvēku, apstulbina to un tad paved. Viņš liek cilvēkiem iedomāties, ka tie ir gudri, lai gan patiesībā tie maldās kā muļķi, iedomādamies, ka dara labu pat tad, kad tie veic atklāti ļaunus darbus. Šī tad arī ir velna valstība, ka viņš iesaista cilvēkus arvien jaunos grēkos, vienlaikus neļaudams tiem pašiem to apzināties. Šādā veidā velns pilnīgi paverdzina un tur cilvēku nāves varā. Šī velna valdīšana ir tirānija, jo tā ar viltu un spēku apslāpē ticību un paklausību Dievam. Protams, ne katra valdīšana ir tirānija. Taču ikviena tirāniska vara ir saistīta ar velnu. Tā kā velns valda pār pasauli, piepildīdams to ar zaimiem un netikumiem, tad velna valstību var saukt arī par šīs pasaules valstību. Lai gan tiktāl, cik pasaule par spīti grēkam un nāvei tiek Dieva uzturēta, tā ir jāatšķir no velna valstības.
Tas ir tieši tāpat kā dievišķas laicīgās varas iestādījumu nedrīkst sajaukt ar velna aktivitāti. Taču tiktāl, cik pasaule ir grēka samaitāta un pakļauta nāvei, tā ir pilnīgi pakļauta velna tirānijai. Paturot prātā šīs atziņas, mēs varam pievērsties Kristus valstībai.
Tēze: Kristus valstība ir vara, ar kuru Kristus Jēzus glābj kritušo cilvēku no grēka, nāves un velna, un dod cilvēkam taisnīgumu un mūžīgo dzīvi.
Pretēji velnam, kas piesaista cilvēku grēkam, Jēzus Kristus viņam dod taisnīgumu. Pretēji velnam, kas mirušajiem neļauj atbrīvoties no nāves varas, Jēzus atbrīvo mirušos un ceļ tos augšām mūžīgai dzīvei. Pretēji velnam, kas piekrāpj un apstulbo ar melu palīdzību, Jēzus Kristus ir patiesība, kas atver aklo acis. Tādējādi Viņš ir Kungs “kas mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku atpestījis un atpircis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas” (Mazais katehisms).
Taču šīs divas valstības atšķiras viena no otras ne tikai ar saviem valdniekiem: vienu valstību vada radījums (no Dieva atkritušais eņģelis), otru Dievs Tēvs, kurš visu varu ir nodevis savam vienpiedzimušajam Dēlam. Tātad viena, velna valstība, ir vērsta pret Dievu, bet otra, Kristus valstība, atrodas kopībā un vienībā ar Dievu. Šīs divas valstības neatšķiras tikai ar to mērķiem un izpausmēm. Mēs varam teikt, ka pašiem jēdzieniem “Kungs”, “īpašums”, “kalpošana” katrā valstībā ir sava pilnīgi atšķirīga jēga. Jēzus Kristus ir mans Kungs kā mans Pestītājs (Lielais katehisms), kurš mani ir atpircis “ne ar zeltu, ne sudrabu, bet ar savām svētajām dārgajām asinīm un ar savu nepelnīto ciešanu un miršanu” (Mazais katehisms).
Kristus ir tāds Kungs, kas sevi ir pazemojis par kalpu tiem, pār kuriem viņš valda. Pretstatā citiem kungiem viņš neprasa, lai viņa padotie atdotu savas dzīvības par viņu, bet pats atdod savu dzīvību, lai viņa padotie varētu dzīvot. Viņš ir Kungs ļoti paradoksālā nozīmē, tik atšķirīgs no visiem pasaulīgiem valdniekiem un arī velna, ka atpestītajam cilvēkam nākas secināt: “pirms tam man nebija kunga vai ķēniņa, bet es biju saistīts velna varā” (Lielais katehisms). “Piederēt viņam” (Mazais katehisms). Kristus valstībā nozīmē kaut ko pilnīgi citu nekā velna valstībā. Piederēt Kristum nenozīmē būt kalpam un vergam, bet drīzāk kā brālim attiecībā uz Kristu un attiecībā uz Tēvu kā viņa bērnam. Es piederu Viņam nevis kā cietumnieks, bet kā atbrīvotais. Tādēļ arī kalpošana Viņa valstībā nav verga kalpošana, bet līgsma, brīva jaundzimušo Dieva bērnu kalpošana; tā nav piespiešana, bet žēlastības pilna atļauja kalpot. Jā, patiesībā šī kalpošana nav kalpošana šī vārda parastajā nozīmē tā ir ne tik daudz kalpošana kā sadraudzība. Jo Kristus ir mani atbrīvojis, lai es Viņam piederu un Viņa valstībā ar Viņu dzīvoju un Viņam kalpoju mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētlaimē, kā arī Viņš pats, augšāmcēlies no nāves, dzīvo un valda mūžīgi” (Mazais katehisms). Piederēt Kristum viņa valstībā nozīmē dzīvot līdz ar Viņu; kalpot Viņam nozīmē valdīt līdz ar Viņu.
Saskaņā ar iepriekš teikto Apoloģija māca, “ka Kristus valstība ir sirds taisnība un Svētā Gara dāvana” (Apoloģija) Kristus valstība pastāv tādējādi, ka Viņš “dod dzīvību ar savu Garu” (Apoloģija), ka Viņš “iekšķīgi valda, stiprina un mierina sirdis, un sniedz Svēto Garu ar tā daudzajām dāvanām” (Apoloģija). Kristus valstība mums izpaužas saņemot un Kristum dodot, dāvana un došana ir Kristus valdīšanas būtība. Viņš dod mums savu taisnību un caur Svēto Garu atjauno mūs pēc sava tēla. Viņš realizē šo valdību caur Evaņģēlija sludināšanu un sakramentu pārvaldīšanu. Kristus valstība ir Dieva valstība, jo Kristus ir paaugstināts par Kungu pār visu radību. Lai gan pašreiz viņš realizē savu valdīšanu veidā, kas izliekas nespēcīgs ar Vārdu un Sakramentu, tomēr Kristus uzvara pār velna valstību ir nodrošināta. Līdz pat Kristus otrajai atnākšanai abas šīs valstības, t.i., Kristus valstību un velna valstību, nedrīkst uzskatīt par statiskām, bet gan tādas, kas atrodas nepārtrauktā pretstatā viena otrai, iekarojot un atgūstot, uzbrūkot un aizstāvoties, turot stingri un atbrīvojot un noteiktos apstākļos atkal atgūstot atpakaļ. Caur Vārdu un sakramentiem Kristus izrauj velna vergus no no viņu verdzības. Savukārt velns kārdina atbrīvoto cilvēku, cenšoties atkal padarīt par savu vergu. Starp Kristus un velna valstībām ne brīdi nav miera. Starp šīm divām valstībām nepastāv arī neitrālās joslas. Cilvēks ir vai nu velna, vai Kristus valstības pavalstnieks. Šī kauja tiek izcīnīta par katru atsevišķu cilvēku, un tā notiek uz šīs zemes. Tā kā vārds un sakramenti, ar kuriem Kristus valda, ir ārējs vārds un šīs zemes elementi ir saistīti ar ārējo vārdu, tad velna cīņa pret Jēzu Kristu, paaugstināto Kungu, atklājas šajā pasaulē kā cīņa, kuras centrā atrodas Vārds un Sakramenti jeb pati Kristīgā Baznīca.
Tēze: Baznīca ir visu ticīgo kopība, kuru starpā Evaņģēlijs tiek skaidri sludināts un sakramenti pārvaldīti saskaņā ar Evaņģēliju. (Augsburgas ticības apliecība.)
Baznīca tiek definēta kā visu ticīgo kopība, un savukārt kopība tiek definēta pamatojoties tajā, kas notiek baznīcā. Uzsvars šeit tātad nav likts vienīgi uz pareizas mācības zināšanu, bet praktizēšanu. Nevis tikai ir jāzina, kas ir šķīsta Evaņģēlija sludināšana un pareiza sakramentu pārvaldīšana, bet Evaņģēlijs arī ir šķīsti, skaidri jāsludina un sakramenti jāpārvalda pareizi.
Evaņģēlijs un sakramenti ir instrumenti, ar kuru palīdzību Svētais Gars rada ticību un arī pašu ticīgo kopību.
Evaņģēlijs un sakramenti ir uzticēti ticīgo kopībai kā kalpošana, kas tai jāveic. “Jo tur, kur Kristus netiek sludināts, tur nav Svētā Gara, kas rada, aicina un pulcina Kristīgo Baznīcu” (Lielais katehisms).
Tādēļ pareiza Evaņģēlija sludināšana un sakramentu pārvaldīšana nav atdalāma no Baznīcas. Bez Evaņģēlija sludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas baznīca vairs nav baznīca (un nekad nebūtu arī radusies). Tādēļ, ka baznīca un žēlastības līdzekļi ir tik cieši saistīti, tad bez baznīcas “neviens nevar nākt pie Jēzus Kristus” (Lielais katehisms) “ārpus šīs kristīgās baznīcas (tas ir tur kur nav Evaņģēlija) nav grēku piedošanas (Lielais katehisms). Mums vēl vajadzētu šeit uzsvērt, ka Augsburgas ticības apliecība baznīca nav definēta kā ticīgo kopība, kuras vidū tiek darīti labie darbi, bet gan kā kopība, kuras vidū Evaņģēlijs tiek sludināts un sakramenti pārvaldīti pareizi. Protams, ticībai jāseko arī labiem darbiem. Taču labie darbi nekad nevar būt Baznīcas pazīme, jo pilnībā tos zina tikai pats Dievs. Ārēji darbi cilvēkus var arī maldināt.
nu, Ilār, galīgi traks? šitādu blāķi lasiit tagad…
Taču labie darbi nekad nevar būt Baznīcas pazīme, jo pilnībā tos zina tikai pats Dievs. Ārēji darbi cilvēkus var arī maldināt.
un tagad salīdzināt ar – no tam jūs pazīs, ka jums būs mīlestība savā starpā
Bet Svētā Gara augļi ir mīlstība, prieks, miers….(no tā mēs varam noprast Svētā Gara klātbūtni, nevis tāpēc, ka es tā domāju, bet tāpēc, ka tā rakstīts bībelē melns uz balta)
bet ja kāds nesavalda muti, tad tā kalpošana ir veltīga
ja kāds nemīl savu brāli, tad patiesības nav viņā
Tāpat arī zīmes un brīnumi, kas iet līdz ar pareizu Dieva vārdu, ir Svētā Gara darbs, tātad Viņa klātbūtnes apliecinājums
Tāpat arī – ko mēs saprotam ar vārdu “jūsmošana”?
Mācekļi sajūsmā stāstīja Jēzum, ka pat ļaunie gari Viņa vārda priekšā atkāpjas, bet Jēzus atbildēja – nepriecājaties par to ka jums gari paklausa, bet par to, ka jūsu vārdi debesīs ierakstīti
lūk tukša jūsmošana no mācekļu puses, kas novērš uzmanību no galvenā – šie brīnumi norāda uz Jēzus vārdu patiesumu, tam vajadzētu stiprināt – lūk ja jau pat spēcīgi ļaunie gari bēg kā tramīgi zvēriņi, tad jau patiešām pestīšana caur šo Vīru Jēzu tiešām ir droša. Nevis tā – wow labais prikols rekā mēs forši izdarījām Jēzus vārdā, super, laikam esam baigi izredzētie
bet nepavisam jūsmošana nav priecāšanās un līksmošana, jo atrodam ka Jēzus arī kļuva priecīgs Svētajā Garā. Arī Marijas jūsmīgā slavas izteikšana Dievam nebij jūsmošana negatīvā nozīmē
Tā nu es gan teiktu, ka darbi un augļi ir gan baznīcas pazīme, taču tā ir sekundāra, izrietoša no Kristus nopelna
Ar to lūk atšķiras ticīgo un neticīgo labie darbi
ticīgo darbi nāk no Dieva un pagodina Dievu
neticīgo darbi nāk no paša cilvēka un pagodina cilvēku