11. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks.Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” [Lk.18:9-14]

Ar līdzību par farizeju un muitnieku Kristus brīdina mūs no paštaisnības, kas zaudē Dieva žēlastību un rada nicinājumu pret citiem cilvēkiem. Lai saprastu šo līdzību, mums vispirms jānoskaidro: kas tad ir paštaisns cilvēks?

Paštaisns cilvēks ir tāds cilvēks, kurš dzīvo no bauslības taisnības jeb pats no saviem darbiem. Viņš dzīvo, strādā, cenšas būt taisns un tic, ka ar Dieva palīdzību spēs izpildīt visas baušļu prasības. Kristus mums stāsta, ka šādi cilvēki ir bijuši farizeji. Viņi nenodarbojās ar laupīšanu, nebija ļaundari, nepārkāpa laulību un attieksmē pret savu valsti bija lieli patrioti. Divas reizes nedēļā tie gavēja un no visiem saviem ienākumiem maksāja desmito tiesu. Šie cilvēki bija arī pārliecināti, ka tā ir liela žēlastība, ka viņi var būt šādi taisni ļaudis un savās lūgšanās par to pateicās Dievam. Viņi uzskatīja, ka Dievs tiem ir dāvājis spēju būt labiem un pielika visas pūles, lai īstenotu šo dāvāto iespēju dzīvē. Bet kur tad te paštaisnība? Vai tad tie nav paši labākie un dievbijīgākie cilvēki, no kuriem arī mums būtu jāmācās? – Tādus jautājumus tu uzdosi.

Kristus tev atbild – ka šādi cilvēki gan paši rūpējas par savu taisnību, gan paši sevi arī attaisno, tas ir, uzskata sevi par taisniem, bet Dieva priekšā viņu taisnība nav derīga un ar šādu taisnību nevar nokļūt Debesīs. To kaut kādā mērā apzinājās arī paši farizeji, tādēļ viņi savai paštaisnībai bieži centās rast apstiprinājumu no citiem cilvēkiem, proti – viņi centās dot nabagiem dāvanas tā, lai visi to redzētu, lūgšanas teica uz ielas stūriem visu acu priekšā, arī gavējot izturējās tā, lai visi redzētu, ka viņi gavē. Jā, viņi gāja baznīcā, lūdza Dievu, darīja labus darbus, centās atturēties no visa ļauna un tomēr bija – vislielākie Kristus ienaidnieki. Kristus viņus sauca par netaisniem liekuļiem un pat melīgiem velna bērniem. Kāpēc?

To saprast mums palīdz apustulis Pāvils, kas pats kādreiz bija bijis dedzīgs farizejs. Vēstulē romiešiem Pāvils vispirms norāda, ka visi cilvēki gan pagāni, gan jūdi ir grēcinieki: “Nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena.” [Rom.3:10-12] Šādi Pāvils apraksta iedzimtā grēka varu cilvēkā. Šis samaitājošais spēks padara grēcīgu katru dabiski dzimušā cilvēka domu, vārdu un darbu. Tādēļ “..visiem ir aizdarīta mute, un visa pasaule vainīga Dieva priekšā. Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā. Jo bauslība dod – grēka atziņu.” [Rom.3:9-20] Citiem vārdiem sakot, bauslība māca cilvēkam redzēt, ka viņš ir grēcinieks. “Kamēr mēs dzīvojam miesā, bauslības modinātās grēcīgās kaisles spēcīgi darbojas mūsu locekļos, tā ka mēs nesam augļus nāvei” [Rom.7:5] Grēcīgā cilvēka daba ir tāda, ka tā vēlas darīt to, kas tai aizliegts, un katrs aizliegums tikai vēl vairāk iekvēlina šo vēlēšanos, padarot kārību vēl stiprāku. Tā iedzimtais grēks pieviļ cilvēku un atnes tam nāvi. Cilvēks vairs nesaprot, ko viņš dara, viņš vairs nedara to, ko grib, bet to, ko ienīst. Tādēļ Pāvils secina: “..manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru. ..Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai. Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos.” [Rom.7:18:23]

Tik briesmīgi dziļš ir šis posts, kas valda cilvēka dabā, ka Pāvilam atliek tikai izsaukties: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” [Rom.7:24] Nav grūti pamanīt, ka Pāvils dara to pašu ko muitnieks Kristus līdzībā, kurš neuzdrošinās pat paskatīties uz debesīm, bet grēknožēlā sit sev pie krūtīm un sauc: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” [Lk.18:13] Te mēs redzam arī katrs pats sevi, proti, mēs esam grēcinieki, dzīvojam nāvei nolemtā miesā un paši nespējam no šā stāvokļa izkļūt. Mums atliek tikai līdz ar muitnieku un Pāvilu, un visu kristīgo baznīcu saukt – Dievs, esi arī man grēciniekam žēlīgs! Tas nozīmē, ka mēs esam spiesti atzīt, ka šajā pasaulē mums nav glābiņa, ka paši ar saviem spēkiem mēs varam nokļūt tikai un vienīgi ellē, un pēc savas dabas arī neesam nekas vairāk kā – Manceļa vārdiem runājot – “elles pagales.” Šā stāvokļa apzināšanos sauc par grēknožēlu, kas bezcerībā liek cilvēkam novērsties pašam no sevi un meklēt glābiņu ārpus sevis pie Evaņģēlija.

Šīs dienas epistulas lasījumā Pāvils Evaņģēliju apraksta šādi: Kristus ir miris par mūsu grēkiem, aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies, kā tas Vecajā Derībā bija apsolīts un pēc tam dzīvs parādījies apustuļiem un vairāk nekā piecsimt pirmajiem kristiešiem [1.Kor.15]. Tas ir, Dievs paveica to, ko bauslība nespēja mūsu grēcīgās miesas dēļ. Dievs sūtīja pats savu Dēlu grēcīgās miesas veidā, un tajā Viņš iznīcināja grēka varu, piepildīdams bauslības taisnību mūsu vietā [Rom.8:3-4]. Šo taisnību Viņš piešķir mums ar ticības palīdzību. Tādējādi neviens kristietis nedzīvo pats no savas, bet no Kristus taisnības. Tas ir, viņa taisnība ir sveša, tāda, kas nenāk no viņa paša, bet tiek saņemta no Kristus kā dāvana. Vēstulē galatiešiem Pāvils par to raksta: “Neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum.” [Gal.2:16] Un Vēstulē efeziešiem viņš apgalvo: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” [Ef.2:8-9] Te nu mēs redzam, cik muļķīgi rīkojās farizejs, lielīdamies ar saviem darbiem, kas Dieva acīs bez ticības Kristum nebija nekas vairāk kā negantība un briesmīgi grēki.

Tas mūsu prātam liekas mulsinoši un nesaprotami, ka labi darbi, pat baznīcā iešana un Dieva lūgšana var būt grēks. Taču tieši to mums māca Kristus līdzībā par muitnieku un grēcinieku. Viens ir tāds, kuru apbrīno visi cilvēki, bet Dievs no viņa novēršas. Otrs ir tāds, no kura novēršas visi cilvēki, bet Dievs viņam pievērš savu vaigu, piešķir Kristus taisnību un dara to par svētu un sev tīkamu vīru.

Šajā līdzībā Kristus mūs tātad brīdina no lepnības un augstprātības grēka, atļaujot mums lielīties tikai un vienīgi ar to Kungu, tā kā Pāvils pat saka, ka nu vairs nedzīvo viņš, bet visa viņa dzīve ir kļuvusi par Kristus dzīvi, kuru augšāmceltais Kungs dzīvo caur viņu. Tādēļ Vēstulē efeziešiem, pabeidzis savu sakāmo par taisnošanu, Pāvils norāda, ka mēs esam Dieva darbs, jauni cilvēki, kurus Dievs radījis Kristū labiem darbiem, kurus Viņš pats iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu [Ef. 2:10]. Šie labie darbi, tātad nenāk no mums pašiem, bet ir mūsu jaunās dabas, taisnošanas Kristū sekas.

Taču arī taisnošanas mācība var kļūt par farizejiskas augstprātības avotu, radot jaunu farizejisma paveidu. Proti, cilvēks, apguvis mācību par Dieva taisnību, sāk uzskatīt, ka taisnošana ir viņa īpašums, kaut kas tāds, ar ko viņš var rīkoties pēc saviem ieskatiem un vajadzībām, vai arī sāk domāt, ka bauslība vairs uz viņu pilnībā neattiecas. Te mums jāatceras, ka tas ir tā, tikai attiecībā uz jauno cilvēku mūsos, kam patiešām bauslība vairs nav vajadzīga. Tomēr tikmēr, kamēr mēs vēl dzīvojam, dzīvo arī mūsu grēcīgā daba un tai katru dienu no jauna ir jāmirst grēknožēlā. Savukārt taisnošana nav jauns paštaisnības veids, kur cilvēks attaisno pats sevi, bet taisnošanai arvien ir jānāk no ārienes, no Dieva Vārda un sakramentiem.

Ticība māca mums saprast un dzīvot ar apziņu, ka Dieva priekšā mēs, tāpat kā visi cilvēki, esam tikai ubagi, kas dzīvo vienīgi no Viņa žēlastības, saņemot Kristus taisnību kā nepelnītu dāvanu. Šī jaunā, svešā jeb Kristus taisnība nav nekas cits kā grēku piedošana. Tur kur ir grēku piedošana, tur ir jābūt arī grēciniekam, kas apzinās ārkārtīgi lielo vajadzību pēc šīs piedošanas. Tādēļ kristietis nekad neizturas tā kā farizejs, lepodamies ar savu taisnību, jo Dievs novēršas no šādas velnišķas augstprātības. Turpretī kristietis ik dienas grēknožēlā sit krustā savu veco dabu un tic Evaņģēlijam, ka Kristus dēļ viņš tomēr ir Dievam tīkams un svēts. To pašu mēs darīsim arī šodien – novērsīsimies no sevis un raudzīsimies uz altāri, kur Svētajā Vakarēdienā nāks Kristus, lai kļūtu par mūsu taisnību un mūsu svētumu. Āmen.