Kalpošanu nosaka Evaņģēlijs
Tas ir izšķirošais jautājums. Ja žēlastības līdzekļi reāli eksistē, tad baznīcas dzīvē tie ir noteicošie, un kalpošana ar tiem ir pirmā un galvenā kalpošana, ko Dievs uzticējis baznīcai. Būtībā šāda kalpošanas izpratne atšķir mūsu patiesi evaņģēlisko konfesiju no pārējām. Vispāratzīts akadēmisks uzziņu krājums pareizi norāda, ka, “stingri ņemot, vienīgi luterāņiem ir mācība par kalpošanas amatu, kalvinisti tā vietā runā par pienākumiem, katoļi, pareizticīgie un savā ziņā arī anglikāņi – par hierarhiju..”.
Tas tā ir tāpēc, ka “luterānisms ar savu mācību par garīgo amatu (Augsburgas ticības apliecība, V) kā vienīgo patieso amatu īpaši uzsver, Evaņģēlijs draudzē ir tās dzīvu darošais centrs..”*.
Reformācija apliecināja Jaunās Derības mācību par to, ka visi ir priesteri, bet ne visi ir kalpotāji. Baznīcas izaugsmes kustībā šī lielā patiesība ir aizstāta ar moderniem populistiskiem meliem, ka “ikviens ir kalpotājs”**. Par ietekmīgu šīs jaunās un svešās ideoloģijas paudēju ir kļuvis Emils Brunners, kurš (kā rezumē T. A. Kantonens) apgalvo:
Mūsu baznīcu sakramentālais raksturs neatbilst pirmo kristiešu sniegtajai liecībai. Viņi uz Kristību un Tā Kunga Mielastu neraudzījās kā uz žēlastības līdzekļiem vai pestīšanas instrumentiem, bet gan kā uz zīmēm, kas apliecina, ka Kungs savā vārdā un Garā ir klātesošs saviem ļaudīm.. Kad klerikālisms tiek apvienots ar sakramentālismu un garīdzniecība uzurpē sakramentu pārvaldīšanu, laji neizbēgami kļūst otrās šķiras cilvēki. Gan sākotnējā koinonia*** brālība, gan visu ticīgo priesterība līdz ar to ir pazaudētas.
Mācītāju kalpošana te tiek nolīdzināta līdz ar zemi (“pārinterpretēta”), tāpat arī Jaunās Derības sakramenti.**** Tā nav nejauša sakritība. Ikviens konsekvents cilvēks Evaņģēlija sludināšanas kalpošanu vērtēs tikpat augstu, cik augstu viņš vērtē Dieva vārdu un sakramentus kā patiesus pestīšanas līdzekļus.*****
Te nav runa par to, vai tiek vai netiek skandinātas tādas frāzes, kā, piemēram, “Dieva vārds un sakramenti”, “žēlastības līdzekļi” un “gana amats”. Baznīcas izaugsmes kustības aizstāvji no luterāņu vidus tās bārsta viegli un ierasti. Patiesībā jautājums ir par to, kas tad mūsdienās tiek domāts ar jēdzieniem “kalpošana” un mācītāja darbs. Ar Kenta Hantera interpretāciju mēs jau esam iepazinušies. Feihts savā grāmatā “Ikviens ir kalpotājs” nemitīgi atkārto definīciju, kurai viņš piedēvē Jaunās Derības autoritāti:
Kalpošana ir Dieva dota, un tā izpaužas spontānā īpašu dāvanu izmantošanā.
Arī Karla Džordža “metabaznīcas” būtība neizpaužas vis Evaņģēlija un sakramentu kalpošanā, bet, tāpat kā “XX gadsimta septiņdesmito gadu kustībai Dzīvība miesā”, tās būtība ir savstarpēja aprūpe mazajās grupās (“Vienīgi šūniņu līmenī cilvēku dziļi izjustā nepieciešamība pēc citu gādības var tikt apmierināta”.). Pīters Vāgners to detalizēti skaidro, kā piemēru minot (pentakostāļu) Congregatio Crista (Kristus baznīcu), kur tik ļoti tic dzīvībai savas baznīcas miesā, ka viņi savās draudzēs atsakās nolīgt [!] mācītājus. Viņi tic, ka Svētais Gars ikvienu baznīcu nodrošina ar dāvanām, kas nepieciešamas veselīgai šīs baznīcas dzīvei, un, ja tās locekļi pienācīgi šīs dāvanas lieto, tad profesionāls amata kalpotājs gluži vienkārši kļūst lieks. Sprediķot var vecaji un diakoni. Vienīgā persona, kam baznīca maksā algu, ir grāmatvedis, visu pārējo darbu draudzes locekļi var izdarīt paši.
Tas ir ārkārtīgi efektīvi.
Tas ir pilnīgs juceklis. Tad jau iznāk, ka spēks, kurš uzceļ baznīcu, vairs nav ticību radošā Evaņģēlija kalpošana, bet gan savstarpējas mīlestības rūpes mazajās grupiņās ar “dāvanu” palīdzību.****** Tas nozīmē to, ka Jaunās Derības prioritātes (Ap.d.6:2-4) ir apgrieztas pilnīgi otrādi – Evaņģēlija sludināšana tagad notiek apkalpošanas pie galda dēļ un nevis otrādi. Kopējie dievkalpojumi galvenokārt domāti morālā stāvokļa uzturēšanai. “Kalpošana” vairs nav Dieva vārda un sakramentu kalpošana, un labākie “mācītāji” ir laju vīrieši un sievietes, kuriem ir attiecīgās “dāvanas”! Tas noved pie tiešām apbrīnojamas teoloģijas, ka “mācītāja dāvanas”, kā citviet saka Vāgners, “ar pat kavēt izaugsmi, ja tās piemīt mācītājam”!
Ieskatam par “garīgajām dāvanām” (atšķirībā no Kristības!******) nebūt nav maza nozīme Baznīcas izaugsmes kustībā. Patiesībā šis ieskats ir tās atskaites punkts un organizējošais princips. Luterāņiem pati svarīgākā ir Evaņģēlija sludināšana un pareiza sakramentu pārvaldīšana, ko veic pareizā kartībā aicināti un iecelti mācītāji! Pēc savas dabas šīs nostājas savstarpēji izslēdz viena otru. Ir bezjēdzīgi censties šīs pretrunas kaut kādā veidā nolīdzināt un samierināt. Par to var pārliecināties, aplūkojot, kā tad īsti darbojas uz “dāvanām” balstīta paradigma.
* – Un tālāk: “Evaņģēliska mācība par kalpošanas amatu izriet no tā, ka Dievs caur savu vārdu dāvā ticību un Svēto Garu. Tāpēc Dieva vārda sludināšana nav atkarīga no mūsu patikšanas vai gadījuma, bet Dievs “ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu” (2.Kor.5:19) un ir devis apustuļiem “salīdzināšanas kalpošanu” (2.Kor.5:18). Tādējādi šis amats ir sludināšanas amats, salīdzināšanas kalpošana ar evaņģēlisku sludināšanu un evaņģēlisku sakramentu izdalīšanu. Amata pilnvaras nosaka gan šim amatam pienākošos cieņu, gan arī tā robežas. Cieņu, jo vēstnesis pasludina sava Kunga vēstījumu, viņš ir sava Kunga mute (Lk.10:16); robežas – jo amatu nosaka vēstījums un vēstneša sludināšanu nosaka pati vēsts (Gal.1:8).”
** – Zīmīgs ir Fullera teoloģiskajā seminārā izglītību ieguvušā Grega Ogdena 1990. gadā izdotās grāmatas nosaukums – “Jaunā reformācija: kalpošanas atdošana Dieva tautai”. Hovards Snaiders uz grāmatas aizmugurējā vāka raksta: “Ogdenam pietiek drosmes runāt [!] patiesību. Viņš uzskatāmi parāda, ka reformācijas ieskats par kalpošanu būtībā bija nepareizs, jo tai pietrūka radikālisma, kas ļautu kalpošanu balstīt uz biblisko mācību par garīgajām dāvanām, vispārējo kalpošanu un ticīgo priesterību. Ja vispār pastāv tāda lieta kā “Jaunā reformācija”, kas kalpošanu un Dieva vārdu nodod atpakaļ Dieva tautas rokās, tad šai grāmatai tajā varētu būt visai svarīga loma.” Tātad vispirms Ogdens piedēvē Luteram pats savu putrošanos, jaucot jēdzienus “priesteris” un “mācītājs”, un pēc tam, protams, iedomājas, ka Luters nonācis ar sevi pretrunā.
*** – Grieķu valodā – kopība, sadraudzība, līdzdaļa. Vārds Jaunajā Derībā lietots gan attiecībā uz kristīgo draudzi, gan visas kristīgās baznīcas kopību, gan arī, apzīmējot ticīgo ciešo kopību ar Kristu.
**** – Kantonens slavē Brunneru par to, ka “visa viņa teoloģija ir misijas teoloģija”. Es esmu Kantonena parādnieks par norādi uz vērtīgo un līdz šim nepublicēto mācītāja Armanda Bēmes darbu Ikviens ir kalpotājs: Pasaules Baznīcu padomes teoloģijas ietekme uz luterānismu. Bēme aplūko Misūri Sinodē milzīgu ietekmi ieguvušās O. Feihta grāmatas “Ikviens ir kalpotājs” galvenos avotus un tās priekšvēsturi.
***** – Tieši pretēji Tit. 3:5 un 1. Pēt. 3:21 sacītajam Ogdens apgalvo, ka “sakramenti neglābj..”. Pēc viņa domām, Kristība “reprezentē mazgāšanu atdzimšanai” un piedošanu “simbolizē ūdens”. “Paradigmu maiņa”, par kuru Ogdens cīnās kā par reformācijas pilnīgu pabeigšanu, viņam nozīmē to, ka “visa kalpošana ir laju kalpošana”. Šī jaunā reformācija jeb jaunā paradigma daļēji ir pentakostāls harismātisks jaunievedums – “Svētais Gars no jauna ir ticis atklāts kā tiešs satiksmes ar dzīvo Dievu līdzeklis”. Vēl vairāk, Gars “mūsdienās ar baznīcu runā tieši, nevis tikai ar rakstītā Dieva vārda starpniecību”.
****** – Neatlaidīga prasība pēc mazajām grupām – piētistu ecclesiola in eclesia (draudze draudzē) – vienmēr ir bijusi uz personīgu pieredzi centrētas teoloģijas sastāvdaļa: “Mēs varētu paraudzīties uz I gadsimta mājas baznīcām, uz Veslija nodarbību sanāksmēm un acīmredzami bezgalīgajām šūniņu tipa grupu variācijām mūsdienās un līdz ar Trigsu un Saksu sacīt: “Tieši mazo grupu garīgā pieredze, kas balstīta uz pareizu agrīnās baznīcas izpratni, ir visraksturīgākā mūsdienu garīgās kustības iezīme””. “Agrīnā baznīca” šeit, protams, tiek aplūkota caur īpašām nebaznīciskām brillēm.
******* – Sk. Vāgners par Vasarsvētkos dotajām “dāvanām” – Ja esmu viņu pareizi sapratis, tad Vāgners nebūt neuzskata par diskutējamu savu pamatpieņēmumu par “garīgajām dāvanām” kā tādu, bet vienīgi – cik un kādas “dāvanas” ir aktuālas šodien.
Ieskaties