Cilvēki pēc dabas ir savtīgi

Komunistiem jāatzīst, ka cilvēki patiešām nekad mierīgi nepacietīs, lai tiktu novesti līdz vienlīdzībai; viņiem tas būtu jāuzspiež. Bet tas būtu pretrunā viņu pašu principiem, pamazām piespiežot cilvēkus pakļauties šiem jaunajiem noteikumiem. Paradīze, kuru viņi nodibinātu, būtu ideāla elle; sociālās attiecības kļūtu sliktākas nekā jebkad agrāk. Cilvēks pēc dabas ir savtīgs.

Tas, kura sirds nav mainījusies, vispirms domā par sevi. Šāds cilvēks teiks: “Pirmām kārtām esmu “es”, un tad nākam reiz atkal būšu “es”, un tad manam tuvākajam var rasties neliela iespēja.” Cilvēka sirds dabiski ir pilna ar skaudību, ambīcijām un alkatību. Tie visi ir savvaļas zvēri, kas mīt dabiskajā cilvēkā un kurus komunists nekad nespēs kontrolēt ar savu jauno sociālo iekārtojumu. Cilvēks netop apmierināts ar to, kas viņam ir vajadzīgs, nē, lai viņš būtu apmierināts viņam vajag vairāk par to, kas ir nepieciešams, sociālisti nekad nespētu dot. Jo lielākā daļa cilvēku vēlas vairāk; jā, viņi vēlas daudz, un, jo vairāk viņi iegūst, jo lielāka kļūst viņu vēlme pēc bagātības. Ja kāds ir ieguvis nelielu daudzumu bagātības, viņš ir kā cilvēks, kurš dzer jūras ūdeni, lai remdētu slāpēs, tomēr šīs dzeršana nekādi neremdē viņa slāpes, bet gan tās vairo un padara par dedzinošām.

Tā ir patiesība, ko neviens nevar noliegt, lai arī cik briesmīgi tas būtu, – cilvēks pēc dabas ir savtīgs un savtīgs cilvēks nevar tikt padarīts vienlīdzīgs ar citiem, ja vien tie, ar kuriem viņam ir jākļūst vienlīdzīgam, nav pārāki par viņu. Visi, kas atbalsta jaunos komunistiskos noteikumus sabiedrībai, ir tādi, kas ​​cer, ka viņu apstākļi uzlabosies. Apsverot savu pieredzi ar cilvēkiem, pajautājiet sev, vai jūs uzskatāt, ka atrastos daudzi, kas piekristu jaunajam lietu regulējumam, ja zinātu, ka tādējādi pasliktināsies viņu pašreizējie apstākļi? Nē, izņemot dažus fanātiķus, šādiem noteikumiem piekristu tikai tie, kuri cer, ka šādi rīkojoties viņu stāvoklis uzlabosies. Tas ir iemesls, kāpēc komunisti savu vēlamo mērķi var sasniegt tikai ar asiņu izliešanu, slepkavībām un dedzināšanu.

Ikreiz, kad viņi ir mēģinājuši paveikt kaut ko praktisku, viņi ir izmantojuši tieši šos līdzekļus. Šo ideju ieviesēji uzreiz saprata, ka viņu mērķus nevar sasniegt citādi, kā vien noraujot pretiniekiem galvas. Tomēr tas acīmredzami ir neprāts; jo, lai gan viņiem vajadzētu nosist galvas tūkstošiem, jā, miljoniem, šai sistēmai turpinātu parādīties jauni pretinieki. Cik daudz asiņu par šo lietu ir izliets Francijā jau pirmās revolūcijas laikā pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē! Asinis plūda straumēm. Iesākumā tika nogalināts karalis ar ģimeni; viņam kopā ar sievu un meitām vajadzēja nocirst galvu. Pēc tam viņi vērsās pret bīskapiem, priesteriem, bagātajiem un izcilākajiem kalpotājiem, kuri iepriekš bija palīdzējuši pārvaldīt zemi. Bet kas tika paveikts? Nav nozīmes tam, cik daudz asiņu tika izliets, tūkstošu tūkstoši slepeno ienaidnieku tikai gaidīja savu atbrīvošanu no šīs šausmu valdīšanas. Vai nav briesmīgi, ka tiem, kuri vēlas ar paradīzes ierīkošanu darīt laimīgu visu pasauli, jāsāk ar asins izliešanu milzīgos apmēros? Ikviens, kura viedoklis atšķīrās no viņējā, tika sodīts ar nāvi un bieži vien arī ar visbriesmīgākajām spīdzināšanām!

Tā ir pilnīga taisnība, ka cilvēki pēc savas dabas ir savtīgi, un arī tas parāda, cik muļķīgi ir mēģinājumi palīdzēt sabiedrībai ar ārējas novienādošanas palīdzību. Palīdzību var nodrošināt, tikai novēršot egoismu. Tad tas var tikt izpildīts. Bet, kamēr cilvēks turpina dzīvot ar savu egoismu, tikmēr vislielākā neprātība ir iedomāties, ka ir iespējams padarīt visus cilvēkus vienādus bagātībā un godā. — Francijā pat tika teikts: “Neviens neizcelsies un netaps labāks par otru izglītības ziņā,” un tad, lai simbolizētu domu, ka nav jāatzīst nekas cits kā pilnīga vienlīdzība, bija jānocērt visi augstie un slaidie koki. Jau iepriekš tika noteikts, ka jānojauc arī torņi. Šķiet, ka viņiem bija kāds iemesls, lai to darītu, nu, piemēram, tāda, ka torņi norādīja uz debesīm, par kurām viņi neko negribēja zināt, jo viņiem taču bija debesu valstība šeit uz zemes.

Ja cilvēks, kas, piemēram, būtu iztērējis daudz pūļu, lai apgūtu savu profesiju vai amatu un pēc tam nesaņemtu lielāku samaksu par savu darbu, kā tas, kurš prot izmantot tikai savas stiprās rokas, tad viņš ļoti drīz teiktu: “Man nav nekādas vēlēšanās saistīt sevi ar komunistisko sabiedrību.” Cilvēks, kurš to vien zina, kā izmantot savas rokas, protams, sacīs: “Jā, es gribu būt pilnīgi vienlīdzīgs ar to, kurš pavadīja daudzus gadus, lai iegūtu prasmes savā profesijā vai amatā.” Ja visi būtu patiesi kristieši, viņi teiktu: ”Es nemaz nestrādāju naudas dēļ, bet gan tāpēc, ka Dievs to ir pavēlējis. Savu dienišķo maizi es ceru saņemt no Dieva, jo Viņš man ir devis apsolījumu, ka, ja es uzticīgi strādāšu, Viņš mani nepametīs un neatstās.” Tā domā tikai patiess kristietis. No otras puses, dabiskais cilvēks domā: “Kāpēc man strādāt, ja ar to es neko neiegūšu?” Līdzīgi arī daudzi tirgotāji saka: “Kāpēc man turēt šo vai citu preci veikalā, ja no tās nav nekādas peļņas?” Jautājums par to, vai preces ir pieprasītas vai nē, nav jautājums, jo šāds cilvēks vēlas kalpot tikai sev, un tāpēc mēs šādas situācijas atrodam katrā dzīves jomā. Tas ir savtīgais dabiskā cilvēka princips no tā brīža, kad viņš nāk pasaulē.

Tātad, lai pasaulei varētu tikt palīdzēts, visiem cilvēkiem būtu jākļūst par kristiešiem, kā minēts iepriekš. Cita ceļa nav. Bez tam šai pasaulē ir daudzi tūkstoši cilvēku, kas sauc sevi par kristiešiem, bet kuri tādi nav. Komunisti to redz un tad iesaucas: “Kādi kristieši? Viņi ir lielākie nelieši uz zemes.” Jāatzīst, ka tā tiešām ir, ka starp kristīgā vārda nesējiem ir daudz neliešu, kuri nav šī vārda cienīgi. Bet, runājot par kristiešiem, mēs domājam nevis tos, kuri tādi ir tikai vārda pēc, bet gan tos, kas ne tikai tic Bībelei, bet arī savā dzīvē parāda un īsteno Bībelē ietvertos principus. Tikai šie cilvēki ir kristieši, un, ja visi būtu šādi kristieši, mums būtu debesis uz zemes, un krusts, kas mums jānes, būtu viegli panesams. Protams, neviens komunists tam neticēs, jo viņš nezina jēdziena kristietis nozīmi. Viņš redz tikai vainas un grēkus tiem, kuri sevi sauc par kristiešiem un kuri varbūt arī apmeklē baznīcu, un tad iesaucas: “Ko? Vai kristietība uzlabos pasauli?! Vai tad kristieši nav pat sliktāki par mums?” Un diemžēl! Mēs esam spiesti teikt: “Ak, nožēlojamie komunisti! Jūs patiešām esat ļoti apgrēcināti, un bēdas tam, caur kuru nāk šī piedauzība; jo viņš jūs nocietina un liek jums vēl stingrāk ticēt, ka kristietība nav nekas. Tomēr tā galu galā ir patiesība, ka cilvēki pēc dabas ir savtīgi un paliks savtīgi, līdz kļūs par īstiem kristiešiem; tāpēc ir neprāts domāt par tādas pasaules radīšanu, kurā ikviens ir apmierināts ar to, ka viņam nav vairāk kā citiem.”

Ir muļķīgi iedomāties, ka daudzi ļoti turīgi cilvēki būtu apmierināti ar to, ka viņiem nav vairāk kā citiem. Lai ilustrētu, ir kāds cilvēks, kura vērtība ir 10 000, 100 000, 500 000 vai pat 1 000 000 dolāru. Vai viņš pielāgotos komunistiskajai sabiedrībai un kļūtu par tās biedru? Komunists Furjē (miris 1837. gadā) mēģināja īstenot savu komunismu Francijā, un viņam pat izdevās šur tur pulcēt mazas komunistiskas draudzes, kuras viņš sauca par falansteriem. Tur kopā dzīvoja 1800 līdz 2000 cilvēku, kuriem visas lietas bija kopīgas. Nebija valdnieku, izņemot tā sauktos izplatītājus. Jo kādam bija jādod komanda: “Tik daudz pieder tev un tik daudz citam; tas ir tavs darbs un tas ir viņa darbs.” Bet ak vai! Bija nepieciešama nauda. Tad Furjē laikrakstos publicēja lūgumu, lai kāds turīgs cilvēks, mīlestības pret cilvēci vārdā, ziedotu šim nolūkam vienu miljonu dolāru. Viņš (Furjē) katru dienu devās uz noteiktu vietu, lai redzētu, vai atnāks kāds tik laipns cilvēks. Viņš katru dienu gāja uz vietu 12 gadus, bet neviens nenāca. Visi viņa falansteri bankrotēja.

Šie komunistiskie kungi, tāpat kā Furjē, ir vai nu fanātiķi, vai arī blēži. Mēs labprāt ticēsim, ka vadītāji pārsvarā ir fanātiķi, jo viņi, kas bija pazaudējuši saikni ar kristietību, dienu no dienas uzdeva sev jautājumu: “Ko mēs varam darīt, lai tik dziļi kritušo pasauli atkal paceltu laimē?” Un viņi izstrādāja šo plānu. Bet ko tas var paveikt? Cilvēkus šis plāns nepadara laimīgus, bet gan nelaimīgus; un, tā kā komunisti nemitīgi pievērš cilvēku uzmanību baisajam pasaules stāvoklim, viņi arī aizvien vairāk iesēj ļaužu apziņā domu: “Šī pasaule ir tik nožēlojama! Ak, cik nelaimīga! Mums ir jāiet citā virzienā.” Tā ir tā inde, ar ko komunisti baro ļaudis. Tā ir inde, kuras sekas ir vēl šausmīgākas, jo mēs zinām, ka pasaules stāvoklis paliks nemainīgs. Un pat, ja tiktu izdoti kaut tūkstoš komunistisku laikrakstu, tie nevarētu izmainīt pasauli par 180 grādiem, viņi nevar mainīt pasaules stāvokli. Ko tad viņi iegūst? Ne vairāk un ne mazāk kā to, ka cilvēki jūtas nelaimīgi. Jo, ja nabags domā: “Es esmu nabags un nespēju sekot bagāto noteiktajam tempam; tomēr es par to neraizēšos, bet būšu apmierināts ar savu stāvokli, ja vien es varu tikai godīgi nopelnīt savai iztikšanai” — tad šāds cilvēks ir laimīgs, lai cik nabadzīgs viņš arī būtu.