Mēs piederam Dievam ar miesu un dvēseli

Mūžības priekšā mūsu skats uz dzīvi apskaidrojas, un nu mēs visu ieraugām jaunā gaismā. Radīts… Cēlies no Dieva rokas. Viss ir no Viņa un caur Viņu. Un pie Viņa man jāatgriežas. Nekas šeit nav bijis mans.

Kā esmu rīkojies ar to, kas pieder Viņam? Tā kā esmu Viņa īpašums, ir skaidrs, ka man jādzīvo ne tikai caur Viņu un no Viņa, bet arī priekš Viņa. Tagad es saprotu, ka nav jēgas attaisnoties ar morāli tikumisku dzīvi, pat augsti tikumisku dzīvi, ja neesmu rūpējies par lūgšanu un dievkalpojumiem, baznīcu un misiju. Savā dzīvē varbūt sacīju: “Tas mani neskar, pats tikšu galā ar savu dzīvi.” Bet tur, mūžības priekšā, šī frāze man iesprūst kaklā, kad mēģinu apgalvot, ka pats varu tikt galā ar savu dzīvi. MANA?! Nekas taču nav pilnībā mans. Nekas nav bijis, un nekad arī nebūs. Viss ir Dieva. Pat dzīvība pieder Dievam, un tā man tika piešķirta, lai es dzīvotu kā Dieva bērns, kalpojot savam Debesu Tēvam. Ļoti iespējams, ka tā ir visu grēku sakne – Dieva doto dzīvi, ko pienāktos dzīvot Viņam par godu, censties izmantot tā, it kā es pats būtu tās noteicējs.

Tad man atkal jāapklust un jāpadomā.

Mana dzīve – Dieva dzīve. Tā ir likta manās rokās, nevis lai ar to rīkotos pēc saviem ieskatiem, bet lai slavētu un godātu Dievu un Viņam kalpotu. Vai mana dzīve ir bijusi slavas dziesma Dievam un upuris Viņa godam? Mana dzīve – Dieva dzīve! Dieva uzturēta, mirkli pēc mirkļa. Cik daudzus no šiem mirkļiem esmu dzīvojis Dievam, cik daudzi no tiem bijuši Dieva rīcībā?

Atceries kaut vai pagājušās darba dienas. Tu pamodies. Kas bija tavas pirmās domas? Ar ko tu iesāki savu dienu? Vai ar klusu lūgšanu Dieva priekšā? Vai tava dzīve – šī svētā dāvana no Dieva rokas – tika nodota Viņam, lai Viņš to valdītu un vadītu pēc Sava svētā prāta? Vai pateicies par dzīvības neaprakstāmo dāvanu? Kā pagāja pārējās dienas stundas? Padomā, kā viss norisinājās pie brokastu galda, pusdienlaika darbos, vakara darbīgajās stundās? Tu zini, ka gan darbam, gan atpūtai ir sava vieta Dieva plānos. Dievs ļauj mums ar visu savu sirdi veltīties darbam un ļauj mums arī priecāties vienam otra sabiedrībā. Taču te ir jautājums par to, vai mūsu dievbērnība darbojas un priecājas sava Debestēva vaiga priekšā. Varbūt tas bija dumpīgais, neatkarīgais egoists tevī, kas – kaut uz īsu brīdi – vēlējās paturēt dzīvi sev un paņemt brīvdienas no Dieva, vismaz uz priekšpusdienu vai kādu sestdienas vakaru? Varbūt tas bija slinkais egoists tevī, kas gribēja paturēt tiesības neuzklausīt nelaimīgo tramīgos palīgā saucienus? Vai varbūt tas vienkārši bija gļēvais grēcinieks, kas brīžam grib un brīžam negrib iesaistīties, un tādēļ ļaujas fantāzijas ceļojumam aiz slēgtajām durvīm? Ir tik daudz veidu, kā paņemt piecu minūšu pauzi vai trīs brīvdienas, lai it kā nevainīgi pierādītu iedzimtā grēka lielumu: rīkoties ar dzīvi pēc sava prāta, dzīvi, kas saņemta no Dieva, lai dzīvotu Viņam par godu.

Ir tik ļoti daudz cilvēku, kas labi zina, ka Dievs ir radījis debesis un zemi, bet nav izdarījuši vienkāršu secinājumu, ka mēs piederam Dievam ar miesu un dvēseli, ar ēdienu un drēbēm, ar darbu un naudu, ar dienas nodarbēm, vakara stundām un nakts atpūtu. No Viņa, caur Viņu un uz Viņu ir visas lietas – arī es. Tātad ir tikai viena reālistiska nākotnes programma, tikai viens veids, kā nodzīvot savu dzīvi un kuram ir nākotne: pilnīgi un bez atrunām padoties Viņa rokās. Es piederu Viņam. Tā tas ir bijis vienmēr. Un tā būs vienmēr – ar vai pret manu gribu. Reiz dzīvības dāvana atgriezīsies Viņa rokās. Mana nabaga dzīve taču ir man tikai aizdota. Tas var izrādīties ļoti briesmīgi – krist dzīvā Dieva rokās, taču, no otras puses, tā ir bezgalīga drošība – padoties Dieva rokās.

Tādējādi es nekad neesmu bezdievīgs, jo būt bez Dieva nav iespējams. Viņš ir ap mani no visām pusēm. Lai kur es dotos un ko darītu, Viņš ir visur klātesošs. Jautājums ir vienīgi par to, vai iešu savu ceļu par spīti Dieva mīlestības nodomam un manas dzīves sūtībai, vai arī padošos Viņa tēvišķajās rokās un ļaušos, lai mani satver un piepilda Viņa dievišķā klātbūtne, kas nepārtraukti ir ar mani un ap mani. Ja ļaušos Viņa vadībai, es būšu nodevis savu gribu Radītājam, kurš arī tagad ik brīdi mani uztur un nemitīgi iedveš dzīvību mana ķermeņa dziļākajos audos.

Es vēlreiz paceļos pāri tagadnībai un iedomājos savu nāves stundu. Es vēlos, kaut varētu sacīt divas lietas, kuras mūsu Kungs sacīja pie krusta, gatavodamies atgriezties pie Tēva, no kura Viņš bija nācis.

Pirmā bija: viss ir piepildīts. Jā, kaut viss būtu piepildīts arī manā nāves brīdī – Dieva plāns un nodoms ar manu dzīvi!

Otrā bija lūgšana: Tēvs, Tavās rokās Es nododu Savu garu! Jā, kaut arī es tā varētu sacīt savā nāves stundā, pilns paļāvības un prieka, ticības un pateicības! Ieiet Viņa dzīvībā, nonākt Viņa drošajās rokās, pāriet šai dzīvības robežai, Viņa mīlestības uzturēts, caurstrāvots un apņemts, tās mīlestības, kas reiz dāvināja man dzīvību, lai uz mūžīgiem laikiem es būtu Viņa bērns!

Tā jau šeit un tagad es sāku savu nodošanos, kas reiz tiks pabeigta un piepildīta. Es piederu Dievam ar katru sava ķermeņa šūnu. Tādēļ Viņam lai pieder arī mana sirds, prāts, griba un domas. No Viņa es esmu nācis. Caur Viņu es tagad dzīvoju. Pie Viņa es atgriežos. Mana dzīve pieder Viņam. Tādēļ – Viņš būs mana dzīve.