Par Evaņģēlija un Svētā Vakarēdiena iekšējo saistību
Svētā Vakarēdiena loma Jaunās Derības draudzes dzīvē ir jāizprot, tieši raugoties no aspekta, ka tas atrodas dievkalpojuma centrā, būtībā tas pat ir patiesais dievkalpojums.
Agrīnajā baznīcā Tā Kunga diena nebija iedomājama bez Tā Kunga Vakarēdiena, patiešām, jāpiebilst, ka pat vēl septiņpadsmitajā gadsimtā vecluteriskajā baznīcā svētdiena nebija īsti iedomājama bez Svētā Vakarēdiena. Liturģija izaug tieši no Svētā Vakarēdiena. Brīnišķīgais senais vārds “Euharistija” mums joprojām atgādina, ka baznīcas lielā pateicības lūgšana ir tās lūgšanas turpinājums, ar kuru Kristus vērsās pie sava debesu Tēva: “Maizi ņēmis, Viņš pateicās, pārlauza to ..”.
Nebūt nav nejaušība arī tas, ka dižo slavas un pateicības himnu laikmets sakrita ar to laiku, kad Svētais Vakarēdiens baznīcā vēl tika godāts. Ja mēs vēlētos detalizēti norādīt, kā visdažādākās baznīcas dzīves izpausmes, pat tādas kā diakonāts un baznīcas politika un satversme, sākotnēji bija saistītas ar altārsakramentu un izauga no tā, mums nāktos tam veltīt pārāk daudz laika. Ja baznīcas dziļākā būtība ir tā, ka tā ir Kristus miesa, tad šāda saistība ir pilnīgi saprotama. Tieši svinot Svēto Vakarēdienu, baznīca visos laikos ir nākusi pie savas patiesās dabas izpratnes.
Neviens teologs visā baznīcas vēsturē nav izpratis saistību starp baznīcas vēsturi un Svēto Vakarēdienu dziļāk kā Mārtiņš Luters. Visiem ir labi zināms, cik nopietni viņš uztvēra altārsakramentu. Šo ārkārtīgi lielo nopietnību, kas nereti ir tikusi nosodīta kā pārlieku liela bardzība un kas mūsdienās vairs netiek saprasta pat luteriskajās baznīcās, izskaidro Lutera dziļā izpratne par Evaņģēlija un Svētā Vakarēdiena iekšējo saistību. Bez Evaņģēlija nav Svētā Vakarēdiena. Pat ja baznīca aizmirst vai sagroza Evaņģēliju, kā tas ir lielā mērā noticis katolicismā, iestādīšanas vārdos joprojām saglabājas Evaņģēlija paliekas: “Dota un izlietas par jums grēku piedošanai.”
Un bez Svētā Vakarēdiena nav Evaņģēlija. Un, kad baznīca degradē Svēto Vakarēdienu, kā tas lielā mērā ir noticis protestantismā, sludināšana pārvēršas cilvēcisku teoriju izklāstīšanā un Evaņģēlijs par Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku, mirst. Tas izskaidro Lutera vareno “cīņu divās frontēs,” mēģinot pasargāt altārsakramentu no Romas katoļu mises upurēšanas izkropļojumiem un protestantisma uzbrukumiem, kuri nosodīja ne tikai nebiblisko mācību par mises upurēšanu un transsubstanciāciju, bet arī biblisko mācību par Kristus miesas un asiņu reālo klātbūtni maizē un vīnā.
Šis Lutera uzskats par nesaraujamo saistību starp Evaņģēliju un Svēto Vakarēdienu, kas mūsu reformācijas ticības apliecībās tika atzīts par biblisku, izskaidro to, kādēļ mūsu vecā evaņģēliskā baznīca tik spītīgi palika uzticīga altārsakramentam. Varētu teikt, ka Vācijā Svētais Vakarēdiens nekad nav ticis svinēts tik dziļā ticībā un tam nekad nav bijusi tāda nozīme cilvēku dzīvē kā luteriskās konfesijas baznīcā sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā gadsimtā.
Un, tajā pašā laikā, nevarētu arī teikt, ka no tā būtu cietis sprediķis, kas tiek uzskatīts par evaņģēliskā dievkalpojuma galveno daļu. Šie gadsimti vienlaicīgi bija arī lielās evaņģēliskās sludināšanas laikmets. Baznīca šajā laikā labi apzinājās, kādēļ tā tik dedzīgi lūdz:
Dod man, Jēzu, palīdzību, ka es Tavu mīlestību, Tavu asini un miesu nebaudu uz bargu tiesu.
Ieskaties