Dzīvais ūdens – ūdens un Gars

Svētā Gara darbību Kristībā pamato Viņa radošā aktivitāte ar ūdeņiem 1.Moz.1:2: “Un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.” Saikne starp Garu un ūdeni ir saskatāma vismaz trijās vietās Jāņa evaņģēlijā.

Skaidri izteikta saikne ir atrodama Jņ.3:5: “Ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā..” Tā redzama arī Jēzus izteikumā: “Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no Viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes” (Jņ.7:38). Tālāk Jānis “dzīvā ūdens straumes” skaidro kā Jēzus paša norādi uz Svētā Gara došanu: “To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja; jo vēl nebija Gara, tāpēc ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā” (Jņ.7:39). Trešā norāde ir krustāsišana: Jēzus atdod Savu (Svēto) Garu Dievam (Jņ.19:30), un pēc kareivja šķēpa dūriena no Viņa sāna iztek ūdens ar asinīm (Jņ. 19:34).

Ūdens identificēšana ar Garu Jņ.7:38-39 prasa tam pievērst lielāku uzmanību. Nerunājot par skaidrojumu, ceturtā evaņģēlija klausītāji varētu sagaidīt, ka evaņģēlists sniegs šī pravietojuma piepildījumu pašā evaņģēlijā. Lai gan daži komentētāji pravietojumu – “no Viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes” – uzskata par norādi uz ticīgajiem, Džoels Markuss pārliecinoši argumentē, ka šie vārdi attiecas uz Jēzu. Saskaņā ar šo viedokli minētais pravietojums tika piepildīts, kad kareivja šķēps iedūrās Viņam sānos, “un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens” (Jņ.19:34). Pravietojumā par dzīvo ūdeni (Jņ.7:38) un Jēzus krustāsišanas ainas aprakstā (Jņ.19:30, 34) Gars un ūdens ieņem galveno vietu. Perikopē par dzīvo ūdeni ir apsolīts, ka tikai tad, kad Jēzus būs pagodināts [iegājis skaidrībā], tiks dots Gars (Jņ.7:38-39). Jēzus atdod Svēto Garu (Jņ.19:30), un tūlīt pēc tam, kad Viņa sānos ieduras šķēps, iztek asinis un ūdens (Jņ.19:34). Jānim Jēzus nāve ir Viņa pagodināšanas stunda (Jņ.17:1). Pagodināšanas stunda, Gara došana un sakramentu sniegšana Jānim ir viens notikums.

Jēzus māca, ka ūdens iztecēšana no Viņa miesas notiks saskaņā ar Rakstiem (Jņ.7:38), lai gan neviena noteikta Rakstu vieta nav norādīta. Jēzus citētās Vecās Derības rakstu vietas atrašana varētu palīdzēt skaidrot šo pantu. Džoels Markuss min pārliecinošus argumentus, ka Jēzus atsaucās uz Jes.12:3: “Un jūs smelsiet ar prieku ūdeni no pestīšanas avotiem.” Viņš atzīmē, ka šos vārdus Jēzus runāja Būdiņu svētkos (Jņ.7:2), kuru laikā notika ceremoniāla ūdens izliešana: “Šīs ceremonijas laikā tika ņemts ūdens no Ziloas dīķa Jeruzālemes dienvidos, līksmā procesijā nests uz templi un izliets uz altāra.” Rabīniskā literatūra izmanto Jes.12:3, lai parādītu, ka ūdens simbolizē Svēto Garu. Ūdens smelšana bija Svētā Gara smelšana:

Jozua ben Levijs teica: “Kāpēc [tempļa pagalms] tiek saukts par “Ūdens smelšanas vietu”? Tāpēc, ka no tā smeļ Svēto Garu, kā ir teikts: “Un jūs smelsiet ar prieku ūdeni no pestīšanas avotiem” [Jes.12:3].

Šķiet, ka Jēzus ar šo svētku palīdzību norādīja uz Sevi kā uz dzīvo ūdeni un lietoja Vecās Derības pravietojumu, kas bija saistīts ar šīm svinībām. Jēzus parasti izmantoja institūcijas un svētkus, kā, piemēram, templi, priesterību, Pashā svētkus, un atzina, ka tie visi norāda uz Viņu. Tādējādi Būdiņu svētku ceremoniju ar ūdeni Viņš skaidroja, attiecinot to uz Sevi. Vēl viens Markusa arguments, lai saistītu Jes.12:3 ar Jēzu, ir “Jēzus” vārda līdzība ar ebreju vārdu , kas nozīmē pestīšanu (“no pestīšanas avotiem”). Šī hipotēze ir ne tikai pievilcīga pati par sevi, bet tā saskan ar domu, kas parādās Jņ. 4:4-15, kur Jēzus sastop sievieti pie Jēkaba akas un identificē Sevi ar dzīvo ūdeni (Jņ.4:10-14). Gan perikopē par sievieti pie akas Samarijā, gan perikopē par Būdiņu svētkiem Jēzus norāda uz Sevi kā avotu, no kura nāks pestīšana. Šo Rakstu vietu piepildījums izpaužas ūdenī, kas izlīst no Jēzus sāniem. Saskaņā ar Jēzus paša pravietojumu Viņš Savā nāvē dod baznīcai Svēto Garu.

Senie un daži mūsdienu Bībeles skaidrotāji ūdeni, kas tek no Jēzus sāniem, saprot kā Kristību. Atstāstot notikumus, kas saistās ar Jēzus nāvi, ceturtā evaņģēlija autors apliecina: “Kas to ir redzējis, tas to ir apliecinājis, un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka viņš runā patiesību, lai arī jūs ticētu” (Jņ.19:35). Evaņģēlija beigās viņš lieto līdzīgu apliecinājumu, lai apstiprinātu savas vēsts patiesumu (Jņ.21:24). Jānis vēlas tikt pieņemts kā uzticams liecinieks – ne tikai attiecībā uz vēsturisko liecību, bet attiecībā uz lielo iemiesošanās noslēpumu, kas var modināt ticību Jēzum kā Kristum, Dieva Dēlam (Jņ.20:30-31). Evaņģēlistam ūdens un asiņu izlīšana ir vairāk nekā ārkārtēja fiziska parādība. Tāpat kā visam viņa rakstu kopumam, arī šim notikumam, kas seko Gara atdošanai un Jēzus nāvei, ir debešķīga nozīme. Jāņa evaņģēlija kontekstā šī nozīme ir sakramentāla.

Johans Gerhards pārņēma šo seno sakramentālo uzskatu par Jēzus nāvi. Lielais luterāņu dogmatiķis nošķīra sakramentu iestādīšanu no tā, ko viņš sauca par šo sakramentu iestādīšanas publiskošanu. Kristības pasludināšanu viņš saistīja ar Mt.28:16-20, bet tās izcelsme piederēja pie Kristus nāves. Var piezīmēt, ka Jānis evaņģēlijā nav iekļāvis īpašu Kristības iestādīšanu, kā to darīja Matejs, bet šajā evaņģēlijā ir daudz tēlu, kas saistīti ar Kristību. Šāda notikuma un tā publiskošanas atšķiršana, kā to Gerhards dara attiecībā uz sakramentiem, nav neparasta. Gerhards apstiprinoši citē Akvīnas Tomu, ka “Kristus baznīca ir dibināta ar to sakramentu palīdzību, kuri tecēja no Jēzus sāna, kad Viņš karājās pie krusta”, bet “šo notikumu publiskot var kāds cits”. Nav pretrunīgi baznīcas izcelsmi saskatīt Kristus nāvē, Svētajā Garā un sakramentos. Kristus Savā nāvē sniedz Kristības ūdeni, kurā Svētais Gars, radot un apstiprinot ticību, dzemdina baznīcu.