Dieva Vārda uzklausīšana ir nepieciešama

“Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles.” [Rom.10:17]

Ja cilvēks vēlas tikt izglābts, viņam vispirms cītīgi jāuzklausa, jālasa un jāizpētī Dieva Vārdu. Ja kāds nevēlas to darīt, tam nevar palīdzēt, neskatoties pat uz viņa lūgšanām un līdzdarbošanos, jo tad viņš paliek savā dabiskajā tumsā, grēkā un kā tāds, kas Dievam nepatīk.

Svētais Gars, kuram ir jārada viss, kas cilvēkā ir labs, nedarbojas bez līdzekļiem. Dieva Vārds ir vienīgais žēlastības līdzeklis, ar kura palīdzību Viņš darbojas. Pat Kristībai un Svētajam Vakarēdienam ir spēks tikai tāpēc, ka zemes elementi ir saistīti ar Debesu Vārdu. Bez Vārda Kristība būtu tikai ūdens un tad tā nebūtu Kristība, un Svētais Vakarēdiens nebūtu nekas vairāk kā maize un vīns, nevis Kristus miesa un asinis. Dieva Vārds ir tā roka, ar ko Dievs sniedzas pie mums no debesīm, lai mūs vilktu pie Sevis. Tas, kurš neuzklausa Viņa Vārdu, aizgriežas prom no dievišķās rokas un tāpēc nevar tikt izglābts.

Dieva Vārds ne tikai parāda mums ceļu uz debesīm, bet ir arī tas, kas pamodina cilvēkus, kuri pēc savas dabas ir garīgi miruši. Tas viņus apgaismo, tāpēc viņi pareizi iemācās zināt sevi un Kristu, un tas rada tajos ticību Kristum. Tāpēc Svētais Pāvils saka: “Tātad ticība nāk no uzklausīšanas/sludināšanas un uzklausīšana/sludināšana caur Kristus Vārdu.” [Rom.10:17] Kamēr vien cilvēks turpina uzklausīt Dieva Vārdu, tikmēr viņš nevar atteikties no cerības, ka viņu joprojām var atgriezt ticībā pat tad, ja viss pārējais pie viņa šķiet pilnīgi veltīgs. Bet, ja kāds cilvēks bēg no katras iespējas dzirdēt Dieva vārdu, tad viņu nav iespējams izglābt, ja vien Vārds galu galā viņu nepamodina nāves briesmu priekšā.

Vārda uzklausīšana, lasīšana un pārdomāšana ir arī nepieciešama, lai atgrieztais kristietis paliktu ticībā. Ja kāds ir pamodies no sava dvēseles miega, viņam ir lielas briesmas atkal aizmigt vai nogrimt atpakaļ garīgajā nāvē. Dieva Vārdam ir gan viņu jāpamodina, gan jātur nomodā. Pat ja kāds ir nonācis pie savu grēku atziņas un sapratis briesmas, ko tās rada viņa dvēselei, viņš joprojām ir pakļauts tam, ka var atkrist atpakaļ aklumā. Dieva Vārdam viņam nepārtraukti jāatgādina par viņa grēkiem un briesmām, ko tie rada. Kādam, kurš ir pieredzējis mierinājumu, kas rodas, zinot, ka viņa grēki tiek piedoti, joprojām ir pastāvīgas briesmas zaudēt šo mierinājumu. Vārdam ir jāturpina piepildīt viņu ar šo dievišķo mierinājumu un iedrošinājumu. Persona, kas ir sākusi iet pa ticības un evaņģēliskās svēttapšanas ceļu, joprojām var viegli zaudēt šo ceļu un atgriezties pie kļūdainā ceļa. Šī iemesla dēļ viņam ir jāpaļaujas uz Vārdu kā savu ceļa karti, lai tas viņu turētu uz pareizā ceļa vai atjaunotu viņu uz šī ceļa.

Tikpat daudz, cik zemes ēdiens un dzēriens ir nepieciešams miesai, tā Dieva Vārds ir nepieciešams dvēselei. Tāpat kā miesa zaudē savas spējas un, visbeidzot, mirst, kad tai tiek liegts ēdiens un dzēriens kaut vai tikai uz īsu laiku, tā arī līdzīgi kristieša dvēsele zaudē garīgās spējas un atgriežas garīgā nāvē, kad tā no sirds vairs nepārdomā Dieva Vārdu ik dienas. Kā koks un ogles ir kamīnam, tāpat Vārds rada ticības un mīlestības uguni kristieša sirdī. Tāpat kā uguns kamīnā drīz vien izdziest, ja to rūpīgi nepieskata un nepiemet malku, tāpat ticības un mīlestības uguns kristieša sirdī izdziest, kad tas pārstāj mācīties Dieva Vārdu. Un kā koks nomirst ne tikai tad, kad tas tiek nozāģēts, bet arī tad, kad tas paliek pilnīgi bez ūdens. Tāpat kristietis atkrīt no žēlastības ne tikai tad, kad viņš atgriežas pasaulē un nonāk acīmredzamā grēkā, bet arī tad, kad viņš pārstāj cītīgi uzklausīt un pārdomāt Rakstus. Ja viņa dzīvē Rakstu izpēte ir pastāvīga nodarbe, tad viņš ir kā koks, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst.