Dievkalpošanas prakse mūsdienās
Pāvila mācībai, ka dievkalpojumam ir jāsniedz tiešs un nepārprotams Dieva vārda pasludinājums – par Bauslības sodu un Evaņģēlija piedošanu – , ir liela nozīme baznīcas mūsdienu dievkalpošanas praksē.
Mūsdienu “dievkalpošanas karu” tēma bieži vien ir jautājums: kāds ir dievkalpošanas pamatnolūks? Vai dievkalpojumam pirmām kārtām ir garīgi jāceļ tos, kas jau ir draudzes locekļi (un acīmredzot ticīgi kristieši), vai arī dievkalpojuma mērķis ir piesaistīt un iesaistīt draudzē svešiniekus (kristiešus – “meklētājus” un neticīgos)? 1. Vēstules korintiešiem 14. nodaļa sniedz atbildi, ka dievkalpojums ir jāveido par celsmi baznīcai un ka šāds dievkalpojums ir arī vislabākais līdzeklis evaņģelizācijai un jaunu ticīgo piesaistei.
Pareizi nosprausti celsmes un evaņģelizācijas mērķi nav savstarpējā pretrunā, bet gan ir saskaņā. 1. Vēstules korintiešiem 14. nodaļā Pāvils septiņas reizes runā par baznīcas celsmi kā par pareiza kristīga dievkalpojuma mērķi un kritēriju.* 1.Kor.14:20-25 viņš runā par dievkalpojuma ietekmi uz “nepiederīgo, svešinieku” (1.Kor.14:16, 23-24) un uz “neticīgo” (1.Kor.14:22-24). Tas dievkalpojums, kurš ceļ draudzi, arī atgriež neticīgos (1.Kor.14:24-25).
Dievkalpojumu raksturo tieša Bauslības mācība, kurā klausītājiem tiek iedvesta viņu grēka apziņa (1.Kor.14:24-25; sal. Jņ.4:17-18). Dievkalpojums nedrīkst mazināt Bauslības nozīmi tāpēc, ka tā kādu varētu aizvainot; tā vienmēr ir aizvainojoša, un tai ir jāaizvaino grēcinieks ikvienā no mums! Kas attiecas uz baznīcā ienākušo neticīgo aizvainošanu, – tiem ir īpaši nepieciešams Bauslības dotais nosodījums, lai tie varētu nonākt pie atgriešanās un ticības.
Dievkalpojumā ir arī jātiek skaidri pasludinātam Evaņģēlijam par pilnīgu grēku piedošanu vienīgi ar Dieva žēlastību un vienīgi ticībā Jēzum Kristum. Ticības apliecība par Dievu, kam mēs ticam – par Viņa radīšanu, Viņa pestīšanu un Viņa vienreizību starp visiem pasaules dieviem – , ir atrodama Vecās Derības tekstos, uz kuriem atsaucas 1.Kor.14:25 (īpaši Jes.45:12-17; sk. arī Cah.8:20-23). Šajos Vecās Derības tekstos tiek attēlota nejūdu pulcināšana līdz ar Israēlu, lai pielūgtu Dievu, kuram nav līdzīga. 1.Kor.14:25 atgriezies dievlūdzējs atsaucas ar savas ticības apliecinājumu vienam patiesajam Dievam, kurš ir atrodams starp Viņa ticīgajiem.
Saskaņā ar Pāvila terminoloģiju šādu slavējošu dievkalpošanu var saukt par “pravietisku”. 1.Kor.14:1-25 Pāvils vēlējās pierādīt pravietošanas pārākumu par mēlēs runāšanu draudzes celsmei dievkalpošanā. Mēlēs runāšana ir noderīga indivīda privātajā dievlūgšanā (1.Kor.14:4), bet pravietošana dod labumu visai draudzei kopumā (1.Kor.14:1-25). Tādā gadījumā “pravietiska” dievkalpošana ir pretstats tam, ko varētu saukt par “harismātisku” jeb uz mēlēs runāšanu orientētu dievkalpošanu, kurā tiek pieļauta brīva (un haotiska) individuālo dāvanu un talantu izpausme. Dažādās Gara dāvanas patiesi ir par svētību Kristus miesai, taču šajā gadījumā tiek runāts par dāvanu pareizu lietošanu baznīcas kopīgajā dievkalpojumā. Ir jāizvairās no īpatnējām dievkalpojuma praksēm, kuras patiktu daļai draudzes, bet nebūtu ne viegli saprotamas, ne celsmīgas lielākajam vairumam. Atkarībā no šīs īpatnības pakāpes daži apmeklētāji varētu pat izbrīnā atkārtot 14:23, jautājot, vai tikai dalībnieki nav zaudējuši prātu. Ņemot vērā Pāvila rūpes par “svešiniekiem” 1.Kor.14:16, 23-24, šķiet, ka kristiešiem, kuri ceļo un apmeklē citas draudzes, nāktu par labu, ja dievkalpojuma kārtība tiktu maksimāli unificēta. Vienlaikus šāda unifikācija būtu viskonsekventākā evaņģēliskā liecība “neticīgajiem” (1.Kor.14:22-24), kuriem gadās ciemoties dažādās draudzēs. Arī šajā gadījumā saskan ticīgo celsmes un neticīgo atgriešanas mērķi; viscelsmīgākais dievkalpojums ir arī vislabākā evaņģelizācija.
Pāvila argumentācijas virzība 14. nodaļā norāda uz to dievkalpošanas veidu izmantošanu, kurus kristīgā baznīca ir pieņēmusi un praktizējusi visā savas vēstures gaitā. Katoliskās (vispārējās) baznīcas vēsturiskās liturģijas ir “pravietiskas”, tāpēc ka tās ir aizgūtas no pravietiskajiem un apustuliskajiem Rakstiem un ar savu Bauslības un Evaņģēlija pasludinājumu dzemdina grēku nožēlu un ticību. Pāvila prasība pēc vienkāršas un tiešas valodas un atkārtotie atgādinājumi, ka mēlēs runāšanai ir nepieciešams tulkojums un interpretācija (1.Kor.14:5, 13, 27), netieši norāda uz katehēzes nepieciešamību tur, kur dievkalpojuma valoda nav tik viegli saprotama.
Draudzēm ir nodarīts neizsakāms ļaunums, “pārmaiņu” dēļ nevērīgi un dumpīgi sagrozot baznīcas vēsturiskās liturģijas un korāļus.** Vētrainajā pasaules kārtībā, kurā ļaudīm ir jāsastopas ar patiesi graujošām pārmaiņām, baznīcai vajadzētu pastāvēt kā nemainīgā Dieva templim, un Viņš “nav nekārtības, bet miera Dievs” (1.Kor.14:33), Dievs, kurš dāvā stabilitāti, drošu patvērumu un miera ostu dzīves vētrās (Jes.33:6; sal. Jes.4:6; 32:2; Ebr.6:19; 13:8). Kristiešiem ir jādod iespēja domāt par savu baznīcu kā par iestādījumu, kurš kā dārgumu glabā savu kontinuitāti ar svēto sadraudzi cauri gadsimtiem un pāri robežām, un šī kontinuitāte izpaužas tās bagātīgajā starptautiskajā mantojumā – liturģijās, “psalmos, himnās un garīgās dziesmās” (Ef.5:19).
Vienlaikus baznīcas dievkalpošana nedrīkst pārakmeņoties, tai ir jābūt atvērtai, bagātinoties no mūsdienu svēto ieguldījuma (sal. 1.Kor.14:26). Ikviena laikmeta un kultūras dzīvā baznīcā atradīsies muzikāli apdāvināti locekļi, kuru ticība izpaudīsies jaunos sacerējumos. Labākais paliek un tiek dāvāts citiem; pārējais tiek atsijāts.
Šķiet, ka Pāvila vārdi 1. Vēstules korintiešiem 14. nodaļā saskan ar domu, ka (a) visai, gan senākajai, gan mūsdienu, liturģijai un himnoloģijai ir jābūt pamatotai Dieva vārdā, kurš pārliecina dievlūdzējus par viņu grēku, un (b) ka visai baznīcai jātiek celtai un uzturētai ar dzīvinošo vārdu un sakramentiem.*** Baznīca nedrīkstētu pievērsties tikai jaunatnācējiem uz pastāvīgo apmeklētāju rēķina. Dievkalpošana nedrīkstētu būt saprotama tikai jaunākajai paaudzei; godpilna vieta ir jāatrod arī gados vecākiem svētajiem dārgām lietām. No otras puses, nevajadzētu stingri turēties tikai pie vecā, ja tādēļ pietrūkst vietas tam, kas ir vienlaikus biblisks un nozīmīgs jaunākajai paaudzei. Imigrantu kopienās problemātiska bieži vien ir bijusi turēšanās pie vecāku dzimtās valodas uz jaunākās paaudzes rēķina, kurai garīgais uzturs ir nepieciešams jaunās mītnes valodā. Tiem, kas sagatavo un vada kristīgo dievkalpojumu, ir jāatceras Jēzus vārdi Mt.13:52: “Tāpēc ikkatrs rakstu mācītājs, mācīts debesu valstībai, ir līdzīgs nama kungam, kas izdod no sava krājuma jaunas un vecas lietas.”****
Par dievkalpošanas jautājumiem Pāvils raksta arī 1.Kor.14:26-40. Tālāk Pāvils piedāvā arī Rakstos pamatotas dievkalpošanas vadlīnijas. 1.Kor.14:26-39 tiek aplūkota dievkalpošanas pareizība un kārtība, kā arī konkrētiem cilvēkiem atbilstoša uzvedība. 1.Kor.14:33-38 viņš raksta par sievietei atbilstošo lomu publiskajā dievkalpošanā un atgādina baznīcai dievišķo pavēli. Šeit būs pietiekami norādīt, ka celsmīga un evaņģēliska dievkalpošana izslēdz sieviešu kalpošanu par mācītājām, jo tas ir pretrunā ar tiešu Tā Kunga pavēli (1.Kor.14:37) un ir pretrunā ar baznīcas vispārpieņemto, gandrīz divus gadu tūkstošus ilgo praksi. Arguments, ka sievietēm ir jātiek ordinētām, lai tās varētu brīvi izmantot viņām dotās Dieva dāvanas, ir pretrunā ar 1. Vēstules korintiešiem 14. nodaļā pausto Pāvila domu, ka vispārējās baznīcas celsme ir prioritāra pār atsevišķu indivīdu vēlmi realizēt savas personīgās dāvanas. Argumentā, ka sievietēm ir jātiek ordinētām, lai piesaistītu draudzei neticīgos un potenciālos jaunpievērstos (kurus varētu aizvainot sieviešu lomai uzliktie ierobežojumi), netiek ievērota Pāvila tēze, ka kārtīgs un celsmīgs baznīcas dievkalpojums ir arī tās veiktā evaņģelizācija. Evaņģelizācijas kalpošana nedrīkstētu sagraut baznīcas kārtību; baznīcas kārtība pieder pie tās liecības neticīgajai pasaulei. 1. Vēstules korintiešiem 14. nodaļā Pāvila konsekventa prioritāte ir uzticība Dieva vārdam, paklausība dievišķajai kārtībai un saskaņa ar vispārējās baznīcas praksi – tas viss baznīcas celsmei un neticīgā atgriešanai.
* – 1.Kor.14:3-5, 12, 17, 26.
** – No otras puses, lielu ļaunumu var nodarīt arī uzstājīga pieķeršanās adiaforām, nevis būtiskām lietām, kas pamatojas uz vārdu un sakramentu, kuri patiesi ceļ draudzi.
*** – Daudzus gadus kalpojot Papua-Jaungvinejas kalnu apvidos, šīs grāmatas autoram vairākkārt gadījās sprediķot pidžina valodā tādos dievkalpojumos, kuros lielākā draudzes daļa šo valodu labi pārzināja. Tomēr draudzes vadītāji uzstāja, ka sprediķim ir jātiek tulkotam vietējā dialektā. Tie norādīja, ka dievkalpojumā piedalās arī daži vecāki ļaudis, kuri pidžina valodu tik labi nepārvalda. Reiz sprediķis tika tulkots pat divos dažādos dialektos, lai nodrošinātos, ka sludināto vēsti saprot pilnīgi visi draudzes locekļi. Tādējādi šī jaunā luteriskā baznīca uzticīgi praktizēja Pāvila principu: jātiek celtai visai draudzei.
**** – Jaunās Derības laikmetā šāds jauno un veco “lietu” savijums attiecās arī uz dievkalpojuma norises vietu. Savas kalpošanas sākumā Pāvils sekoja paša Kunga piemēram un sludināja sinagogās. Taču, kad agrīnie kristieši templī un sinagogās vairs netika uzņemti, lielākā daļa baznīcas sanāksmju notika privātos namos (ar atsevišķiem izņēmumiem, kā “Tiranna skola” Ap.d.19:9). No 1.Kor.14:23 un tādiem bibliskiem teicieniem kā “draudzi viņu namā” (Rom.16:5; sal.Rom. 16:23), nav iespējams izdarīt secinājumus ne par, ne pret tādu mūsdienu baznīcas praksi kā mājas Bībeles studiju grupas vai “šūniņas”. Jaunās Derības laikmetā lielākā daļa draudzes aktivitāšu – sludināšana, mācīšana, Bībeles studijas, lūgšanas, sakramentu pārvaldīšana – notika vadošo draudzes locekļu namos. Tas, vai mūsdienu mājas grupas palīdz baznīcai un ir celsmīgas, ir izvērtējams, apelējot pie konkrētiem bibliskiem pantiem.
Ieskaties