Īstas ciešanas
Kad cilvēki savās vēstulēs mani vedina uz domām, ka es šeit cietumā ciešu, es noraidu šādas domas kā profanāciju.
Šo situāciju nevajadzētu dramatizēt. Tās nav īstas ciešanas. Es šaubos, ka es šodien ciešu vairāk par tevi vai citiem cilvēkiem. Tiesa, briesmu šeit ir diezgan daudz, bet kur to nav?
Iespējams, mēs esam pārāk daudz pievērsušies ciešanu jautājumam, un bijuši pārāk svētbijīgi attiecībā uz to.
Mani reizēm pārsteidz, cik maz vērības tāda veida situācijām piešķir Romas katoļi. Vai tas ir tādēļ, ka viņi būtu stiprāki par mums? Iespējams, viņi no savas vēstures labāk zina, kas patiesībā ir ciešanas un moceklība, un klusē par niecīgām neērtībām un šķēršļiem.
Manuprāt, piemēram, fiziskas ciešanas, tagadējās sāpes un tamlīdzīgas norises noteikti būtu jāklasificē kā “ciešanas” pēdiņās.
Mums tik ļoti patīk uzsvērt garīgās ciešanas, tomēr tas ir tieši tas, ko Kristus ir mums atņēmis, turklāt es par to neko neatrodu Jaunajā Derībā vai arī agrīno martīru darbos.
Galu galā, jautāt vai “Baznīca cieš” nav tas pats, kad kādam no tās kalpiem bijis jāpacieš šis vai tas.
Manuprāt, mums šajā jautājumā nepieciešami ievērojami labojumi. Tiešām, man atklāti jāatzīst, ka man reizēm ir gluži vai jākaunas par to, cik bieži mēs esam runājuši par savām ciešanām.
Nē, ciešanām ir jābūt kaut kam pavisam citādam, ar pavisam citu dimensiju, nekā tam, ko esmu piedzīvojis līdz šim.
Ieskaties