Mēs nevaram pilnīgi neko ieguldīt mūsu pestīšanā

“Tādēļ no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem, ne vien tiem, kas pakļauti bauslībai, bet arī tiem, kas seko Ābrahāma ticībai. Viņš ir mūsu visu tēvs.” [Rom.4:16]

Daudzi domā, ka cilvēks top taisns Dieva priekšā tieši ticībā un ne kā citādāk, jo ticība taču ir labs darbs un krāšņs tikums. Viņi apgalvo, ka cilvēks padara sevi pieņemamu un patīkamu Dievam tieši ar savu ticību, kas attīra viņa sirdi, apvieno viņu ar Kristu un nes augļus ar labiem darbiem.

Tā ir taisnība, ka ticībai piemīt visas šīs godpilnās īpašības, taču ir nepareizi teikt, ka ticība padara cilvēku taisnu Dieva priekšā. Svētie Raksti nekad nesaka, ka cilvēks top taisnots Dieva priekšā savas ticības dēļ vai pateicoties tai. Tā vietā teikts, ka viņš top attaisnots caur ticību. Ticība nav iemesls attaisnošanai, bet tikai instruments. Tas ir līdzeklis, ar kuru mēs saņemam taisnību no Dieva.

Ticība mūs nepadara taisnus Dieva priekšā, tamdēļ, ka ticība būtu labs darbs un skaists tikums. Patiesībā ir tieši pretēji. Kā lasām šodienas Rakstu vietā, ticība padara cilvēku taisnu Dieva priekšā, jo taisnību var iegūt tikai pateicoties Dieva žēlastībai.

Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, ideālā taisnībā. Bet, kad pirmie cilvēki krita grēkā, tad viņi un visi viņu pēcnācēji bez izņēmuma zaudēja šo taisnību. Visi ir kļuvuši par grēciniekiem, kam trūkst godības, kurai viņiem vajadzētu būt Dievā. Bet lūk! Kad mēs bijām krituši tik pilnīgā iznīcībā, kad vairs neviens cilvēks, eņģelis vai cita būtne mūs nevarēja izglābt, Dievs jau no mūžības bija nolēmis atjaunot mūs taisnībā un glābt mūs pēc Savas žēlastības. Bet tāpēc, ka Dievs nevarēja tā vienkārši atsaukt Savu Likumu; kaut kam bija jānotiek, lai mūsu taisnīgais un svētais Dievs varētu mūs pasludināt par taisnotiem, nepārkāpjot Savu Likumu. Viņš to izdarīja, nododot Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai Tas samaksātu izpirkšanas maksu par visiem cilvēkiem un uzliktu Viņam mūsu parāda nastu.

Dieva Dēls kļuva par cilvēku, ļāva lai Viņam tiktu pieskaitīti visu cilvēku grēki, pakļāva Sevi Bauslības prasībām un ar Savām ciešanām un nāvi uzņēmās mums pienākošos sodu. Viņš kļuva paklausīgs līdz pat nāvei pie krusta. Kad Viņš sauca: “Viss piepildīts” [Jņ.19:30], tad tai brīdī tas nozīmēja, ka lielais upuris, kas izpērk visus grēkus, ir pienests un pabeigts. Un trešajā dienā pēc Savas nāves Dievs Tēvs Viņu augšāmcēla no mirušajiem, tādējādi apstiprinot Pestītāja uzvaras vārdus Golgātā. Ar to Viņš būtībā pateica: “Jā, viss piepildīts! Es esmu gandarīts! Jūs esat izpirkti! Jūsu parāds ir samaksāts, un jūsu taisnība Manā priekšā ir atkalatgūta!”

Kas tad ir nepieciešams, lai cilvēks taptu taisns Dieva priekšā? Tā kā mūsu parāds jau ir samaksāts, mums ir nepieciešams tikai ticēt un pieņemt to laimīgām sirdīm. Kas ieslodzītajam ir jādara, lai būtu brīvs, kad viņa kameras durvis jau ir atvērtas? Viņam ir nepieciešams tikai to atzīt un izmantot savu brīvību. Kas tam, kura nāves sprieduma ir atcelts, ir nepieciešams, lai aptvertu šo savu apžēlošanu? Viņam tas ir jāpieņem, un tas arī viss. Visu cilvēku grēka parādu ir samaksājis Kristus ar Savu paveikto, un, ja mēs tam no sirds ticam, tad visi Viņa pienestā upura labumi ir mūsu.

Kāpēc ticība padara cilvēku par taisnu Dieva priekšā? Vai tas, iespējams ir tāpēc, ka cilvēkam joprojām ir kaut kas jādod, pat ja tas ir tikai nedaudz, lai saņemtu Dieva taisnību? Atmetiet šādas domas! Mēs nevaram pilnīgi neko ieguldīt mūsu pestīšanā, jo Kristus jau ir izdarījis pilnīgi visu mūsu labā. Viņš pienesa pilnīgu upuri par mūsu grēkiem, izpirka mūs un ieguva priekš mums pilnīgu taisnību Dieva priekšā. Mēs esam svētīti tikai no žēlastības, jo Dievs vēlas viens pats saņemt visu slavu, par mūsu taisnošanu un pestīšanu. Tāpēc pieņemsim to, ko Kristus ieguva mūsu labā, veltīsim sevi tam, mierināsim, iedrošināsim un priecāsimies par to un ticēsim Tam, kurš to visu paveica mūsu labā.