Komunisma vēsture tās galvenajās iezīmēs

Faktiskie komunisma aizsācēji Vācijā bija tā sauktās Jaunvācijas pārstāvji, kuru priekšgalā atrodams ievērojamais dzejnieks Heine, un viņam blakus bija rakstnieki Munds un Guckovs. Viņi paziņoja, ka beidzot ir jāveic “miesas atveseļošana”, kā viņi to sauca, t.i., cilvēka miesai ir jāatjauno tās bijušās tiesības.

Izsakot to visiem saprotamā veidā, tas nozīmē, ka cilvēkam atkal ir jābūt tiesībām pārēsties, pārmērīgi piedzerties, veikt netiklību, pārkāpt laulību un, īsi sakot, darīt visu, ko miesa vēlas. Es nepārspīlēju, tieši tādi bija viņu uzskati. Minētās personas runāja tieši par šādiem principiem, pat ja neizteicās tik rupji; jo, ja viņi būtu lietojuši tik tiešu valodu, viņi nevarētu sapīt nepieredzējušo jaunatni. Kad es mācījos Leipcigā, viņi bija savā pilnbriedā. Tagad viņi vairs nav tik ievērojami. Tomēr viņu iesētā sēkla turpina augt un nest augļus. — Tagad daži vārdi par vācu komunistiem.

Kāds Veitlings, drēbnieka māceklis Magdeburgā, bet tomēr ļoti talantīgs jauneklis (Amerikā viņu sauktu par “cilvēku, kas izveidojis pats sevi”) nekad nebija mācījies ne akadēmijā, ne universitātē, tomēr bija ieguvis labu izglītību. Šis Veitlings apraksta jaunās lietu kārtības ieviešanu, kā viņš to vēlētos, ar šādiem vārdiem:

Direktoru padomes darījumos nedrīkst izmantot vekseļus, obligācijas un maiņu. Tas pats attiecas uz mantojumu… Līdz ar to visas atšķirības starp nabadzīgajiem un bagātajiem, starp zemajiem un augstajiem, starp lielākajiem valstsvīriem un viņu zemākajiem kalpiem, starp augstākajiem virsniekiem un zemākajiem karavīriem tiks uz visiem laikiem atceltas. Viss pieejamais zelts un sudrabs jāizmanto pārtikas un munīcijas iegādei svešās zemēs. Naudu nedrīkst izmantot iekšzemes tirdzniecībā. Visi valdības un baznīcas īpašumi ir jākonfiscē sabiedrības labā. Reliģiskajai apmācībai skolās ir jābūt vispārīgai, neatbalstot ne katolicismu, ne protestantismu, ne kādu citu no daudzajām kristiešu sektām.

Viņš to uzrakstīja 1842. gadā. Toreiz viņš vēl neuzdrošinājās pilnībā izteikt to, ko vēlējās; jo, ja viņš patiešām to būtu darījis, viņam būtu jāsaka: “Mēs nevēlamies daudzas reliģijas, bet gan tikai vienu universālu reliģiju, naturālisma reliģiju, tāpat kā tas ir Amerikā nereliģiskās brīvajās skolās.”

Līdzīgs raksturs bija Ferdinandam Lasallam, ļoti apdāvinātam un labi izglītotam Vroclavas ebrejam, kurš uzrakstīja daudz ģeniālu darbu, lai pamatotu komunisma teorijas. Lai gan viņš vēl bija jauns, viņš tika nogalināts duelī ar sāncensi 1869. gadā. Bet pirms došanās tālāk mūsu domu gājienā mums ir jāuzklausa vēl šis tas no mūsu vācu Veitlinga. Savā grāmatā “Harmonijas un brīvības garantijas” viņš raksta:

Ja es negribētu visu cilvēku dabisko vienlīdzību, es teiktu kopā ar daudziem citiem: Mūsu princips tiks realizēts tikai progresīvas apgaismības ceļā. Jā, šādā veidā var tikt realizēts viss labais, izņemot visu to personu personīgo interešu atcelšanu, kuru īpašumā ir vara un nauda. Kad tādi ir ieklausījušies saprātā? Ja šaubāties, jautājiet vēsturei. Viņu dokumenti ir piepildīti ar neskaitāmiem aprakstiem par cīņu starp personīgajām interesēm un vispārējām tautas interesēm. Ar kariem un revolūcijām dinastijas ir mainījušās, ieguvušas varu un nostiprinājušās. Mūsu princips tiks realizēts ar revolūcijas palīdzību. Jo ilgāk turpināsies pašreizējais apjukums, jo briesmīgāks būs šādas revolūcijas rezultāts… Miera laikā dosim norādījumus, un bēdu laikā rīkosimies. Kad beidzot plosās vētra, ir muļķīgi tērēt dārgo laiku ar runām, kā tas kādreiz tika darīts Hambahā, bet mums jārīkojas ātri kā zibens, jāveic sitiens pēc sitiena, kamēr cilvēki vēl ir pirmajās sajūsmas stadijās.

Patiešām ļoti apdomīgi. Kamēr tauta ir piedzērusies no sajūsmas, var kaut ko darīt. Bet, tiklīdz viņi mazliet apdomāsies, viņi kļūst prātīgi un pēc tam vairs nesekos saviem mežonīgajiem un fanātiskajiem vadītājiem ugunī, apdraudot savas dzīvības, lai iznīcinātu tūkstošiem citu dzīvību.

Veitlings turpina:

Nekāds pamiers, nekādi nosacījumi ar ienaidniekiem nevar tikt noslēgti, un nevienam solījumam nevar uzticēties. Tiklīdz cīņa sākas, viņi nav jāuzskata par labākiem kā nesaprātīgi barbari, kuri nespēj saprast racionālu valodu.

Citiem vārdiem sakot, viņš saka: “Mēs vai nu izlaidīsim lodi caur mūsu pretinieku galvām, vai pakārsim viņus tuvākā laternas stabā, jo viņi tik un tā nespēs iemācīties būt racionāli; viņi nekad neteiks, ka mums ir taisnība, un neatdos mums savu naudu, lai mēs varētu to sadalīt.”

Tālāk viņš norāda:

Ja pie varas esošie, lai pretotos mūsu principu īstenošanai dzīvē, centīsies mūs ieslodzīt cietumā, tad mūsu filozofiem ir jādod vaļa šausmīgajam ugunskuģim, kas vienīgais var iznīcināt mūsu ienaidnieku plānus.

Viņam rezervē ir instruments, pat ja visiem aģitatoriem neizdotos pasludināt morāli, kas padarītu par neiespējamu ikvienai valdībai ko darīt savtīgu mērķu sasniegšanai, – šis instruments ir morāle, kas pārvērš asiņaino kaujas lauku uz ielas, kur cilvēki vienmēr ir kļūdījušies, par morāli, kur pastāv nemitīgs partizānu karš, par morāli, kas mūs papildinātu ar neskaitāmiem aizstāvjiem, no kuru palīdzības mēs šobrīd pat baidāmies…

Viņš ar to grib pateikt: “Jāsludina tāda morāle, ar kuras palīdzību tie tiks pievienoti mūsu skaitam, tie, kuri varētu palīdzēt mums mūsu darbā, bet no kuriem mēs šobrīd baidāmies viņu netikumu un nešķīstības dēļ; jo viņu princips ir: laupīt, zagt, postīt, slepkavot.” Tāpēc viņš turpina:

Morāle, kas neļauj mūsu pretiniekiem aizbēgt, kā tikai pieņemot mūsu principu… Tomēr šo morāli var ieaudzināt tikai to cilvēku masās, kas atrodami mūsu lielajās pilsētās un ir iekrituši posta dziļumā un kļuvuši par izmisuma upuriem.

Kad Veitlings ieteica šos noziedzniekus kā sabiedrotos franču komunistiem, viņi atbildēja ar kādu saprāta dzirksti. Viņi viņam atbildēja:

Iedomājies sevi 10 000 neliešu priekšgalā, kad ir laiks darboties. Aicinot viņus novietot savu ķermeni uz saprāta un taisnības altāra, lai varētu uzsākt kopienas sistēmu! Kā tu tiktu tad apsmiets!

Iepriekš es jau minēju kādu franču rakstnieku vārdā Furjē. Furjē bija tirgotāja klerks Francijā. Viņam nepaveicās un viņš zaudēja savus vērtīgos īpašumus. Viņš nomira 1837. gadā. Viņš izveidoja šādu komunistisko teoriju:

Cilvēka dzīves mērķis ir laime. To viņš var sasniegt, tikai harmoniski apmierinot visas savas tieksmes.

Bet draugs Furjē bija palaidis garām faktu, ka cilvēks pēc dabas ir pēc varas alkstošs, alkatīgs, skaudīgs, kas priecājas par citu nelaimēm, ir atriebīgs, nežēlīgs utt. Vai arī visām šīm tieksmēm ir jāļauj vaļa? Viņš turpina:

Šim nolūkam ir nepieciešami līdzekļi, tāpēc bagātība ir visas laimes avots. Bagātība tiek iegūta ar darba palīdzību. Bet, lai darbs radītu laimi, ir jāievieš lietu kārtība, saskaņā ar kuru visi strādātu kopā, un tā, lai katrs iesaistītos darbā, kas viņam patīk. Lai to paveiktu, indivīds ir jāpārliecina nodot savu īpašumu sabiedrības rokās, par to viņš pretīm saņemtu proporcionālu prasību (tiesības) uz visas kopienas ienākumiem; un šīs personas, tādējādi apvienojušās, tad arī atteiktos no savām mājām, ģimenēm un mācībām.

No kā tad jāatsakās cilvēkam, kas ienāk šajā komunistiskajā sabiedrībā? Pirmkārt, viņam ir jāatsakās no saviem īpašumiem, pat ja viņš to kādreiz pavisam likumīgi ieguvis ar smagu darbu. Tad viņam jāatsakās no mājām un kopā ar daudziem citiem jāpārceļas uz lielu ēku. Viņam ir jāatsakās no laulības un attiecīgi arī no ģimenes un paša bērnu apmācības. Viņa sieva nav viņa paša, bet gan biedrības īpašums. Arī viņa bērni nav savējie. Tiklīdz viņi piedzims, kāds šim nolūkam iecelts tos ņems aprūpē un apmācīs. Es jautāju: Vai kāda teorija varētu būt neprātīgāka par šo? Vai nebūtu nepieciešams, lai cilvēks bankrotētu itin visās lietās un nonāktu izmisumā par itin visu, pirms viņš gribētu iesaistīties šādā organizācijā? Ja cilvēkam vispār būtu cerības uz nākotni, vai viņš sevi saistītu ar komunistiem? Noteikti nē! Kādu vēl lielāku laimi uz zemes var saņemt kā esot ģimenē? Un tas būtu jāupurē? — Furjē turpina:

Tie veido klubus vai falangas (kvadrātjūdzei zemes bija jābūt zemes gabalam, uz kura bija jāuzstāda falansteri), kas sastāv no 1800 līdz 2000 cilvēkiem, kuri ir savākti lielā mājā, falansterā, kur visi atrod darbu atbilstoši savām vēlmēm.

Kā jau minēts, viņa teorijas pielietošana praksē viņam neizdevās. Furjē kungs 12 gadus devās uz noteiktu vietu, uz kuru viņš bija lūdzis atnākt jebkuram filantropam un atnest miljonu dolāru, lai viņš varētu izmantot savu brīnišķīgo teoriju. Furjē skolnieks Viktors Konsiderants vadīja falansteru, kas tika izveidota uz liela zemes gabala. Taču uzņēmums cieta neveiksmi. Apsūdzēts valsts nodevībā, viņš devās uz Teksasu. Kas ar viņu noticis vēlāk, es nezinu.

Advokāts Kabē bija vēl viens franču komunists. Viņš nodibināja partiju ar nosaukumu Ikariešu komunisti. Viņš nomira šeit Sentluisā. Tā bija dīvaina bija pašironija viņa komunismu saukt par ikariešu komunismu. Sengrieķu mitoloģijā mēs lasām par kādu Ikaru, kuram tēvs bija uztaisījis spārnus un sacementējis tos ar vasku, lai viņi kopā varētu izbēgt no verdzības un lidot pāri jūrai. Mīts vēsta, ka tēvs veiksmīgi sasniedza pretējo krastu, bet dēls bijis pārāk drosmīgs, lidojis pārāk augstu, un, pārāk tuvu saulei, vasks izkusis un viņš iekritis jūrā un noslīcis. Ļoti dīvaini, ka Kabē savus sekotājus sauc par Ikariešu komunistiem. Viņi tomēr izrādījās ikarieši, jo lidoja augstu, bet spārni bija sacementēti kopā ar vasku, kas neizturēja.

Kabē vismaz atzina ģimenes un laulības attiecības un cerēja nodrošināt tā sauktajam proletariātam brīvību bez spēka pielietošanas, izmantojot vienlīdzīgu apmācību, darbu, kārtību un, galvenais, brālīgu mīlestību. Viņš veica izmēģinājumu savas komunistu komūnas izveidē Teksasā 1848. gadā, taču tas pilnībā izgāzās; kolonisti viņu iesūdzēja tiesā par krāpšanu, bet viņš tika atzīts par nevainīgu. Pēc tam viņš veica otro mēģinājumu Navū, Ilinoisas štatā, kur agrāk bija mājasvieta mormoņiem; viņam atkal nekas nesanāca. Kolonija atkal bija neapmierināta. Kabē bija jābēg uz Sentluisu, kur viņš nomira 1856. gadā.

Prudhons pasludināja par savu principu: “Īpašuma paturēšana ir zādzība; Dievs ir ļaunums; laulība un ģimene nav nepieciešamas.” Viņš nomira 1865. gadā.

Vēsture mūs noved pie pēdējās komunistiskās kustības Francijā 1871. gadā. Parīziešu kapitulācija vācu aplencējiem deva iespēju internacionāļiem pārņemt pilsētu. Ģenerāļi Lekomts un Tomass, kuri bija palikuši uzticīgi valdībai, tika notverti 1871. gada 18. martā un nošauti tajā pašā pēcpusdienā. Nacionālās gvardes vadītājs Blanki, dedzīgs internacionāls, tagad lika ievēlēt tā saukto “komūnu”, t.i., neatkarīgu Parīzes pilsētas direktoru padomi. Viņa, kā arī viņa domubiedru plāns bija sadalīt visu Franciju “komūnās”, tas ir, mazos neatkarīgos apgabalos, kuriem vajadzētu būt savai tieslietu pārvaldei un kopā izveidot franču konfederāciju.

Tika nošauts virsnieks ar pamiera karogu. Baznīcas īpašumi tika konfiscēti. Strādnieki pārņēma savā īpašumā rūpnīcas, kuru īpašnieki bija aizbēguši. Arhibīskaps Darbojs un citi prelāti un priesteri tika sodīti ar nāvi un tika ieviesta stingra cenzūra. Komūna pat pārspēja Robespjēra terora valdīšanu. “Karš pret pilīm,” bija viņu vadmotīvs. Tika izveidots “raķeš-cilvēku” korpuss, kas bija saistīts ar vīriešu un sieviešu aizdedzinātājiem, ko sauca par benzīnniekiem un benzīnniecēm. Augsta ranga personas tika sagrābtas un turētas kā ķīlnieki. Veselu nedēļu ielās notika visnecilvēcīgākās un šausmīgākās brāļu slaktiņa ainas. 794 no Makmahona karavīriem tika nogalināti un 6000 ievainoti. Ir grūti noteikt, cik no internacionāļiem gāja bojā, taču to skaits acīmredzot sasniedza tūkstošus. Nobeigumā jāsaka, ka Komūnas vadītāji tika arestēti un notiesāti ar mūža ieslodzījumu; bēdīgi slavenākie tika izraidīti, virsniekiem, kuri bija dezertējuši, tika izpildīts nāvessods.

Tā tad ir komunisma vēsture tās galvenajās iezīmēs. Ko komunisti ir paveikuši? — Neko! — Viņi ir iemetuši sevi neaprakstāmā postā, piepildījuši pasauli ar bailēm un bažām un nepārtraukti izraisījuši iznīcību, postu un sirdi plosošas bēdas. Un tāpat kā viņi neko nav spējuši paveikt pagātnē, viņi neko nesasniegs arī nākotnē. Komunisti nespēs realizēt savas fanātiskās idejas cilvēku sabiedrībā, tikpat lielā mērā kā viņi nespētu mainīt dabas likumus, nespētu likt Misisipi plūst uz ziemeļiem, nespētu mainīt zvaigžņu kursu. Tomēr ir skaidrs, ka viņi izdarīs daudz ļaundarību. Jo nemitīgi pieaug nabagu skaits, no kuriem daudzi netic ne Dievam, ne Viņa vārdam, kā rezultātā viņi drīz nonāks izmisumā, kad sāksies grūtības, jo viņiem nav Dieva un līdz ar to nav Viņa mierinājuma. Tos teorētiķi komunisti apvienos un, neskatoties uz to, ka viņi jau ir vairākkārt sakauti, viņi atsāks savus centienus, bet tikai tāpēc, lai atkal tiktu tiesātu un tikt iemesti neizsakāmi nožēlojamā stāvoklī.