Dusmīgās sirds viltīgums
Kristus dotās kārtības un cēlā mīlestības likuma ignorēšana neglītā veidā atklāj un apliecina, kāda ir šo “dievbijīgo” nopūtu un bēdu stāstu īstā vērtība.
Tas rāda, ka īstenībā tā ir apslēpta un maskēta aprunāšana, kas nāk no zemiskas un nepatiesas sirds. Viņi vairāk līdzinās tiem, kas savā liekulīgajā Bauslības bardzībā atveda sievieti, kas bija pieķerta laulības pārkāpšanā. Arī šodien viņi ar savām mēlēm tiesā grēcinieku un grēcinieci un vaiga sviedros pūlas nosodīt viņu nešķīstību, uzskaitīt un pārrunāt viņu grēkus un muļķības.
Taču Tas Kungs, kas pazīst visu cilvēku sirdis un dzīvi, uzrunā šos ļaudis un saka: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” (Jņ.8:7). Otrkārt, ja jūsu sirdīs patiešām valdītu mīlestība, tad jūs meklētu šīs grēcinieces atgriešanu un glābšanu, nevis pazemošanu un pazudināšanu! Ja jūs patiesi būtu dievbijīgi, jūs sevi tiesātu visbargāk un arī pret savu tuvāko izturētos ar dievbijību un mīlestību.
Taču tagad tas, kas vada pasaules un liekuļu dzīvi, kļūst par kārdinājumu arī Dieva bērniem un viņiem kļūst aktuāla šī nosliece domāt un runāt ļaunu par savu tuvāko. Jā, arī cilvēkā, kurā mājo labprātīgs gars un mīlestība, joprojām spēcīgi darbojas vēl samaitātā miesa un vecās sirds ļaunums. Dievbijīgajiem tas sevī ar sāpēm ir jāsajūt un jāatzīst, taču virspusīgi ļaudis to laiž gar ausīm, jo viņu domas, skatījums un spriedumi par cilvēkiem visbiežāk ir atkarīgi no citu attieksmes pret viņiem.
Proti, ja vien citi izturas pret mani jauki, domā un runā par mani labu, tad arī es visu skaidrošu tiem labvēlīgi, un otrādi – ja kāds, varbūt vēl labāks un pilnīgāks cilvēks, ir izteicis par mani kādu nepatīkamu piezīmi, minējis kādu trūkumu vai aptumšojis manu godu, tad es savā atriebīgajā sirdī izjutīšu slepenu tieksmi sameklēt arī šī cilvēka vainas un, ja iespējams, tās izplatīt. Cik gan riebīgs nezvērs ir mana kritusī sirds! Jau tādēļ vien, ka, piemēram, mans lepnums ticis aizskarts un ievainots ar kādu nepatīkamu piezīmi, tas man tūdaļ liek gudrot un paust ļaunu par savu tuvāko!
Vai viņš nevar būt krietns cilvēks, par spīti tam, ka pārmācījis tevi? Vai tas nevar palikt krietns arī tad, ja Dievam labpaticis viņu svētīt ar kādu dāvanu vai izcilību, kas ir lielāka par tavējo? Kādēļ tu meklē ieganstu pret savu kaimiņu tikai tāpēc vien, ka viņa lauki un darījumi ir saņēmuši lielāku svētību nekā tavējie? Ak, cik gan daudzās sirdīs mājo šie īpašie un slēptie iegansti, kas mudina domāt un runāt ļaunu par cilvēku, ko iepriekš tik daudzus gadus tie ir cienījuši un mīlējuši un kurā iepriekš saskatījuši tikai to vislabāko!
Kristietim jau laikus jāmācās saprast savas dusmīgās sirds viltīgumu. Mēs bez mitas sev apkārt redzam piemērus, kad labi vai ļauni spriedumi ir atkarīgi no paša cilvēka kaprīzēm un skaidrojumiem. Tā pati lieta, kas aizkaitinātam cilvēkam liekas pavisam melna, iespējams, kādam labvēlīgi noskaņotam cilvēkam šķiet pilnīgi nebūtiska un nevainīga, jā, pat slavējama.
Ievērosim to labi un sargāsimies, lai mūsu sirds neseko tādām domām un jūtām, kas mūsos dzimst pret cilvēkiem, kuri mūs jelkādi aizkaitinājuši! Ja tavā dvēselē rosās naids un atriebība pret savu tuvāko, tu jūti vēlēšanos viņam atdarīt un tev tas nedod miera, tad piesargies, jo tumsas vara stāv tavu durvju priekšā!
Vēl viens iemesls tieksmei domāt un runāt ļaunu par citiem bieži ir visādas dabiskās atšķirības, kā, piemēram, dzīvesveids, uztvere, garīgās tradīcijas u. tml. Tā kā cilvēks bieži nepazīst un nesaprot visu pie otra cilvēka, viņa sirdij ir tendence visu nepazīstamo un nesaprotamo izskaidrot kā kaut ko nelāgu un aplamu.
Bieži tādas lietas gadās arī viena tēva bērniem, kaut arī Dievs ir atzinis un audzinājis gan vienu, gan otru. Tā, piemēram, strīdi un šķelšanās korintiešu vidū izcēlās tik tāpēc vien, ka viens bija Pāvila māceklis, cits – Pētera utt., kaut arī Dievam bija labs prāts gan uz Pāvilu, gan uz Pēteri – gan uz “paulīnisko”, gan uz “petrīnisko” Savā valstībā (1.Kor.1:11–13).
Tādēļ Pāvils runā par miesīgiem cilvēkiem un bērniem (1.Kor.3:1), kad tie šķēlās, šādu iemeslu vadīti. Ja kristietis par tādām lietām nemaz nedomā un no tām neuzmanās, bet visu nesaprotamo notiesā un izskaidro ļaunā gaismā, tad tas izdara ļoti daudz smagu grēku pret tiem, kurus Tas Kungs mīl kā Sevi pašu un ar kuriem viņam debesīs reiz būs jādzīvo mūžīgā un svētā kopībā.
Ieskaties