Kā lasīt Atklāsmes grāmatu?

Tāpat kā ikviena Bībeles grāmata, arī pēdējā Rakstu grāmata ir Dieva iecerēta, lai mūs mierinātu. Taču šī grāmata jo īpaši ir noslēpumā tīta, baiļu un neskaidrības apvīta. To nepalīdz novērst skolotāji, kas pasniedz Atklāsmes grāmatu Baznīcai kā notikumu hronoloģiju pirms Kristus otrās atnākšanas. Ja mēģināsim saprast Atklāsmes grāmatu ar avīžrakstu palīdzību, mēs noteikti palaidīsim garām mierinājumu un mieru, ko Jēzus mums tur sniedz.

Jānim dotos redzējumus bieži vien ir grūti atšifrēt un saprast, bet mums ir jāatpazīst šajā grāmatā Jēzus, uz troņa sēdošā Dieva Jēra, balss. Mēs pamanām šajos redzējumos, ka Jēzus, kurš tika par mums krustāsists, tagad sēž tronī un pēdējā dienā atgriezīsies, lai mūs izglābtu.

Tagad mēs aplūkosim piecus likumus, kā lasīt Atklāsmes grāmatu, ar cerību, ka šī grāmata sniegs mums mūsu pestīšanas prieku un mēs visi, kad mūsu pēdējā stunda nāks, pievienosimies to pulkam, kas ap Jēzus troni dzied Viņam slavas dziesmas.

PIRMAIS LIKUMS: ATCERIETIES, KURŠ TIEK ATKLĀTS – JĒZUS

Pirmie vārdi ir vissvarīgākie: “Jēzus Kristus atklāsme ..” (Atkl.1:1). Jēzus tiek atklāts. Kad Jēzus uzkāpa debesīs, “padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm” (Ap.d.1:9). Mēs aizvien nevaram Viņu redzēt. Velns to izmanto, lai mūs kārdinātu. “Jēzus jūs ir atstājis. Viņš jūs ir pametis. Viņš jūs ir aizmirsis.” Jo īpaši grūtību un vajāšanu laikā ir viegli domāt, ka Tas Kungs mūs ir pametis kā bāreņus.

Tā bija, kad Jānis rakstīja Atklāsmes grāmatu. Jānis bija Efezas bīskaps, visu baznīcu pārraugs reģionā. Romas imperators vajāja kristiešus. Vajāšanas vienmēr sākās ar bīskapiem un mācītājiem. Tad Jānis bija izsūtījumā un dzīvoja alā uz mazās Patmas salas. Kristieši cieta, tika spiesti pielūgt Cēzaru vai maksāt soda naudu, sisti vai pat nogalināti. Cik gan viegli būtu kristiešiem domāt, ka Jēzus viņus ir aizmirsis!

Tā nu Svētais Gars pavelk priekškaru un ļauj Jānim ielūkoties debesīs, Dieva troņa telpā, un tur ir Jēzus. Joprojām dzīvs. Joprojām visu lietu noteicējs. Viņš joprojām mīl Savu Baznīcu un tai kalpo. Tas ir tas, ko Atklāsmes grāmata atklāj: Jēzu, mūsu Pestītāju.

OTRAIS LIKUMS: ATCERIETIES, KAM ATKLĀSMES GRĀMATA DOMĀTA – BAZNĪCAI VISOS LAIKOS

Ja Atklāsmes grāmata atklāj notikumus tieši pirms pēdējās dienas, tā kļūst par nederīgu grāmatu Baznīcas vēstures pēdējos 2000 gados. Bet Jānis saka, ka šī ir atklāsme, “ko Viņam devis Dievs, lai rādītu Saviem kalpiem, kam jānotiek drīzumā” (Atkl.1:1). Atklātās lietas nebija tāli nākotnes notikumi. Baznīca saņēma to dienu notikumu garīgās realitātes attēlojumu. Jānis redz pasaules posta garīgās kontūras un debesu svētīgo realitāti. Šis debesu redzējums ir domāts, lai norātu un mierinātu Baznīcu visos laikos. Atklāsmes grāmatas auditorija nav tikai cilvēki tieši pirms apokalipses. Tā ir domāta kristiešiem visur visos laikos, kad tie tiek kārdināti domāt, ka Dievs ir tālu prom.

Jebkāda Atklāsmes grāmatas interpretācija, kas izslēdz kādu Baznīcas vēstures posmu, ir nepareiza. Visa Jaunās Derības ēra ir pēdējās dienas (Ebr.1:2), un Jēzus otrā atnākšana Baznīcai vienmēr ir tepat durvju priekšā.

TREŠAIS LIKUMS: RAKSTI SKAIDRO RAKSTUS

Tas ir likums visas Bībeles lasīšanai. Tas ir jo īpaši svarīgs, lasot Atklāsmes grāmatu. Vairāk nekā puse Atklāsmes grāmatas pantu ietver norādi uz kādu Vecās Derības tekstu. Mums ir īpaši svarīgi zināt citas Bībeles daļas, kad studējam Atklāsmes grāmatu. Atklāsmes grāmata savam vēstījumam izmanto ilustrācijas, kas pamatā ir ņemtas no citām Bībeles daļām.

Izpratnei par to, ka Raksti skaidro Rakstus, ir vēl kāds izmantojums. Vienas Rakstu vietas ir skaidrākas par citām. Dažās vietās Bībelē skaidri runāts par kādu doktrīnu. Mēs izmantojam skaidrās vietas, lai izskaidrotu mazāk skaidrās, kas galvenokārt nozīmē, ka izmantojam pārējos Rakstus, lai saprastu Atklāsmes grāmatu.

CETURTAIS LIKUMS: SALIECIET KOPĀ DZIRDĒTO AR REDZĒTO

Kad lasām Atklāsmes grāmatu, ir svarīgi pievērst uzmanību tam, ko Jānis dzird un ko viņš redz. Bieži Jānis dzird eņģeli sludinām un tad viņš redz to, par ko tika sludināts. Redzētais un dzirdētais ir diezgan atšķirīgi, bet tie apraksta vienu un to pašu lietu. Te noderēs daži piemēri.

Atklāsmes grāmatas 4. nodaļā Jānis tiek ievests Dieva troņa telpā un redz debesu dievkalpošanu. Atklāsmes grāmatas 5. nodaļā Jānis redz rakstu rituli Dieva labajā rokā. Kaut arī nav minēts, kas uz tā rakstīts, mēs zinām, ka ir svarīgi, lai ritulis tiktu atvērts. Kad neviens netiek atrasts par cienīgu rituli atvērt, Jānis sāk raudāt. “Bet neviens ne debesīs, ne zemes virsū, ne zemes apakšā nespēja atvērt grāmatu un tanī ieskatīties. Un es gauži raudāju, ka neviens nav atrasts cienīgs atvērt grāmatu un tanī ieskatīties” (Atkl.5:3–4). Kā izrādās, tā ir dzīvības grāmata un tās lasīšana ir mūsu pestīšana.

Viens no vecajiem pie troņa mierina Jāni ar vēstījumu: “Neraudi! Redzi, uzvarējis ir lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne, lai atvērtu grāmatu un tās septiņus zīmogus” (Jņ.5:5). Jānis dzird ziņu, ka lauva no Jūdas cilts ir cienīgs atvērt zīmogus. Tad Jānis skatās un, lūk, ko viņš redz: “Un es redzēju goda krēsla, četru dzīvo būtņu un vecajo vidū stāvam Jēru, kā nokautu ..” (Jņ.5:6). Jānis dzird sprediķi par lauvu, un tad viņam ir pilnīgi pretējs redzējums par Jēru. Bet, skat, lauva un Jērs ir viens. Tie abi ir Jēzus. Viņš ir Jūdas lauva, kas uzvarēja nāvi un iznīcināja velnu. Viņš ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Salīdzinot dzirdēto ar redzēto, mēs pilnīgāk saprotam šos redzējumus.

Vēl viens piemērs ir Atklāsmes grāmatas 7. nodaļa. Tā ir viena no iemīļotākajām Rakstu mierinājuma vietām, kur svētie nāk no lielām ciešanām un viņu netīrās drēbes ir mazgātas baltas Jēra asinīs. Vispirms Jānis dzird sludināšanu: “Tad es dzirdēju apzīmogoto skaitu: simts četrdesmit četri tūkstoši bija apzīmogoti no visām Israēla bērnu ciltīm. No Jūdas cilts divpadsmit tūkstoši apzīmogoti, no Rūbena cilts divpadsmit tūkstoši, no Gada cilts divpadsmit tūkstoši ..” (Atkl.7:4–5). Un tā tālāk, ar 12 000 apzīmogoto no katras cilts. Tas ir ļoti kārtīgs pulks ar precīzu cilvēku skaitu, kas nostādīti ierindā.

Tad Jānis redz šo pulku:

“Pēc tam es redzēju, un raugi: liels pulks, ko saskaitīt neviens nevarēja, no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām stāvēja goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs un ar palmu zariem rokās un sauca skaņā balsī: “Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā, un Jēram”” (Atkl.7:9–10).

144 000 ir neskaitāmais pulks, Tā Kunga svētie, vesti no nāves dzīvībā Jēzus Vārdā. Vēlreiz, dzirdētais un redzētais tiek aprakstīti kā pretējas lietas, un tomēr tās apraksta vienu un to pašu, šajā gadījumā – Baznīcu.

Saliekot kopā dzirdēto un redzēto, mēs varēsim salikt kopā šķietami nesavienojamos Atklāsmes grāmatas redzējumus.

PIEKTAIS LIKUMS: IEVĒROJIET KUSTĪBU NO ZEMES UZ DEBESĪM

“Atklāsme” ir grieķu vārda ἀποκάλυψις (latviski – apokalipse) tulkojums. Apokalipse nozīmē atklāšanu, un tieši to Atklāsmes grāmatas redzējumi arī dara. Tiek atklātas neredzētas garīgas realitātes. Aizkars tiek atvērts, lai mēs redzētu garīgās norises uz zemes un debesīs.

Jānis gūst ieskatu šīs zemes bēdās, velna darbā, kas virza Baznīcas vajāšanas un kristiešu bēdas. Jānis redz zvēru, viltus pravieti, netikli, pūķi, visus bezdievīgos spēkus, kas sapulcējušies, lai uzbruktu Baznīcai. Aiz šīm bēdām viņš redz dēmoniskos spēkus, kuri rausta striķus. Kādas nepatikšanas! Mēs skatām šīs realitātes viņa redzējumos un esam gatavi krist izmisumā.

Bet tad eņģelis aiznes Jāni debesīs apskatīties, kā ir tur, vai Jēzus aizvien ir uz troņa. Eņģelis aizved Jāni (un mūs) apskatīt neredzētās debesu realitātes. Debesīs mēs redzam Jēru, kurš ir nokauts, krustā­sists un augšāmcelts grēcinieku draugs, un Viņš sēž tronī. Svētie un eņģeļi aizvien pulcējas ap Viņu un dzied Viņam slavas dziesmas. Viss ir labi.

Tad mēs atgriežamies uz zemes, lai redzētu vairāk bēdu: zīmogi tiek atvērti, bazūnes skan, dusmības biķeri tiek izlieti, ir tumsa un slimības, asiņu jūras un līķu kaudzes. Un tad, kad esam pietiekami atskatījušies, atkal nāk eņģeļi un ņem mūs atpakaļ debesīs, lai mēs vēlreiz aplūkotu troni. Tur sēž Jēzus, mūsu Jēzus, un viss ir labi.

Ievērojiet, kā, lasot Atklāsmes grāmatu, redzējumi mainās šurpu turpu starp zemi un debesīm. Ir redzējumi par zemes bēdām un debesu mierinājumu. Šīs šurpu turpu staigāšanas mērķis ir pārliecināt mūs visās mūsu bēdās, ka Jēzus aizvien sēž pie Tēva labās rokas. Mūsu cerība un pārliecība piemeklējumos ir tas, ka Jēzus, mūsu Pestītājs, sēž tronī. Atklāsmes grāmatā debesu spožums spīd caur šīs zemes dzīves tumsu. Mēs ieskatāmies debesīs, un Jēzus ir tur. Mēs ieskatāmies mūžībā, un Jēzus ir tur. Mēs ieskatāmies tiesas tronī, un Jēzus ir tur. Mēs ieskatāmies augšāmcelšanā, mūžībā, un Jēzus ir tur. Mēs ieskatāmies dzīvē pēc bēdām, nāves, kapa, un Jēzus ir tur, un mēs esam ar Viņu. Mēs redzēsim Viņa vaigu (Atkl.22:4).

Tātad šī Jēzus atklāsme ir mierinošs ieskats Jēzus atklāsmē un godībā un laipnībā, kas sagaida Viņa ļaudis. Jēzus nāk drīz, un tā ir mūsu lielā cerība un lūgšana. “Nāc, Kungs Jēzu.” Āmen.