Pilnībā turēt lielāko Dieva bausli

Vai tiešām ir kaut viens svēts un nopietns kristietis, kurš būtu spējis pilnīgi piepildīt pašu lielāko un galveno bausli (Mt.22:36–39)? Mēs vaicājam cilvēkiem, kas ir paši nopietnākie un kas visvairāk saņēmuši no Dieva Gara un spēka. Kāda jēga visai dievbijībai, ja tu pārkāp pašu lielāko un augstāko bausli? Šis bauslis pavēl mīlēt Dievu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles, no visa sava spēka un no visa sava prāta, turklāt pilnīgi nodoties vienīgi Viņam un bīties Viņa, kā tas pavēlēts Tā Kunga dievišķās majestātes un uzticamības priekšā.

Vai nav tiesa, ka, mīlot Dievu no visas sirds un cerot tikai uz Viņu, sniedzot Viņam vislielāko paļāvību un bijību, tava dvēsele iemantos mūžīgu mieru un tu baudīsi savu vienīgo kārojamo labumu, neiznīcīgo Dievu? Tad tu ticēsi, ka bez Debestēva ziņas no tavas galvas nenokritīs ne mats, nenotiks pat sīkākā lieta un bez Viņa ziņas tevi neievainos ne vārds, ne skats. Ja tu patiesi mīlēsi tikai Dievu un Viņa labo prātu, tu allaž varēsi būt mierīgs un priecīgs, lai kas tev gadītos, jo tu visu saņemsi no Dieva rokas un nemīlēsi neko citu kā vien Viņu un Viņa labo prātu.

Vai ir atrodams kāds svēts cilvēks, kas pilnībā turētu šo bausli? Mēs labprāt vēlētos tādu satikt. Ja kāds tev atņems tavu īpašumu un tu grimsi trūkumā un nabadzībā, vai tu spēsi saglabāt mieru un prieku? Ja kāds sagraus tavu reputāciju un laupīs tavu labo vārdu, tu zaudēsi cieņu un visi apkārtējie tevi nievās un nicinās visu atlikušo mūžu, vai tu spēsi saglabāt mieru un prieku? Ja tev gadīsies smaga slimība vai arī slepkava tev uzbruks un saīsinās tavu dzīvi, vai tu paliksi tikpat mierīgs un priecīgs?

Ja tu tiešām mīli Dievu no visas sirds, no visa prāta, no visa spēka, ja tu ceri tikai uz Viņu un tici, ka viss notiek ar Viņa ziņu, tad visos šajos dzīves brīžos tu katrā ziņā saglabāsi mieru un prieku. Diemžēl tu esi diezgan tālu no šādas paļāvības un tevi joprojām satrauc un tracina pavisam sīki zaudējumi!

Tiklīdz tu uzzini, ka kāds tevi ļauni aprunājis vai pieminējis tavas vājības, tas tūlīt izposta tavu mieru – uz stundām un dienām! Pat nelabvēlīgs skatiens tev sabojā omu! Vai tiešām tu mīli Dievu un Viņa labo prātu pāri visām lietām? Ja tu patiesi justu sirsnīgu mīlestību uz Dievu un tavas domas pie Viņa vien kavētos, vai tu vēl vairāk nemīlētu un nedomātu arī par savu tuvāko?

Un vēl: vai nav tiesa, ka mums, kas ar Dieva Dēla asinīm esam dārgi atpirkti no visiem saviem grēkiem, no nāves un no velna varas, par dzīves augstāko mērķi vajadzētu nospraust to, lai pagodinām Viņu, kas par mums miris un augšāmcēlies? Vai mūsu sirds attieksme ir tāda visur un vienmēr?

Vai nav tiesa: ja tu mīli Dievu no visas savas sirds, tad tev arī nebūs nekā mīļāka kā lūgšanas un sarunas ar Dievu? Vai tu esi tāds, kas bez mitas vēlas atrasties lūgšanā pie Viņa? Vai gadījumā nav tā, ka tu labāk dari visādus mājas darbus nekā tuvojies lūgšanā Dievam? Ak, padomā labi, kāda ir tava attieksme pret pirmo un galveno bausli!

Turklāt tev jāmīl savu tuvāko kā sevi pašu. Tev vienmēr nopietni jādomā par lielāko Dieva bausli (Mt.22:36–40). Kāda gan jēga no visa tava garīguma, ja tu nepildi pašu svarīgāko bausli? Vai tiešām tu rūpējies par sava tuvākā labumu tikpat daudz kā par savējo? Saproti taču, ka tuvākais ir ne tikai tavs draugs, bet visi cilvēki, draugi un nedraugi. Vai tu vienmēr esi labvēlīgs un rūpējies par ikviena cilvēka labumu tāpat, kā rūpējies par savējo? Kad, piemēram, dzirdi kādu sliktu vārdu par savu tuvāko, vai tu reaģē tāpat, kā tad, ja to runātu par tevi?

Tu tici un zini, ka katrs, kurš neatgriezts ir miris, ir mūžīgi pazudis. Ja tu tiešām mīli savu tuvāko, tu arī raizēsies par ikviena cilvēka atgriešanos tikpat centīgi un dedzīgi kā par paša glābšanu vai pazušanu. Diemžēl tu rūpējies un gādā tikai par dažiem, kaut arī ik dienu tu redzi un sastopi tik daudz neatgrieztu cilvēku, kuru modināšanai nepakustini ne pirkstiņa!

Kā ir ar tavu tuvākā mīlestību? Un kā ar visu pārējo baušļu pildīšanu? Vai nav tā, ka tavā sirdī ir ļoti daudz nesvētu lietu, ko uzskati par sīkumu, bet ko Tas Kungs ienīst un nolād, – kā dusmas, atriebe, naids, lepnība, patmīla, nešķīstas iekāres vai kāre pēc svešiem īpašumiem (Gal.5:19–21; Kol.3:5). Un mēs te runājam par ticīgiem kristiešiem, kas modināti un pazīst savu grēku. Nav citas tādas ļaužu grupas, kas tik ļoti gaustos un vaimanātu par saviem grēkiem kā svētie!