Dieva aicinājums vai cilvēku rotaļas
Mūsdienu drudžainā aktivitāte ar sprediķošanu spēj samierināties tikai tādā gadījumā, ja sparīgi tiek mudināts uz “darbošanos”, kurā “ikviens būtu iesaistīts”. Pastāvot mītam par to, ka ikviens Dieva vārda kalps Sinodē ir ortodokss, mēs iedomājamies, ka no tā pašsaprotami izriet veselīga mācība, un ka mēs tādējādi pastiprinātu uzmanību varam pievērst pavisam citām lietām, piemēram, popularitātei jaunatnes vidū, mūzikas stiliem, organizatoriskajiem talantiem, “dāvanu kombinācijām”, un kas to zina, kam vēl.
Lai visas šīs iedomas varētu saturēt kopā, nākamais solis ir komerciāla “pieņemšanas atlaišanas” politika. Tas nozīmē to, ka Dieva vārda kalpi tiek pakļauti regulārām “rezultativititātes pārbaudēm”, un ja rezultāti nav apmierinoši (piemēram, samazinājies ziedojumu vai draudzes locekļu skaits), tad viņi var iet. Viņu vietā stājas daudz “progresīvāki” ļaudis, kuri arī tiks atlaisti, ja viņu sasniegumi vairs neliksies gana labi.
Tas labi saskan ar teoriju, ka mācītāji ir draudzes locekļu “treneri”, kas apmāca “kalpošanā”. Galu galā – vai gan komandai ciešot zaudējumus nebūtu laiks nomainīt treneri? Turpretī tur, kur Evaņģēlija kalpošana tiek atzīta par paša Kunga dāvanu, pasaulīgā “pieņemšanas atlaišanas” taktika būtu pielīdzināma svētuma apgānīšanai vai “tempļa aplaupīšanai” (Luters* un vecie luterāņi šos spēcīgos apzīmējumus aizguvuši no Ap.d.19:37 un Rom.2:22).
Vai tas nozīmē, ka baznīca būtu jāceļ ar samaitātiem un nekompetentiem Dieva vārda kalpiem, ja reiz viņiem ir “Dieva aicinājums”? Protams, ne! Tomēr neuzticami kalpi, kuri ar aplamas mācības sludināšanu, piedauzīgu dzīves veidu vai būdami nekompetenti kaitē sava amata kalpošanai, ir jāatceļ nevis pēc pūļa sprieduma, bet gan ar pamatotiem pierādījumiem baznīcas noteiktā kārtībā (1.Tim.5:19). Nedz antipātijas, nedz nepopularitāte, nav pietiekams iemesls, tāpat arī “lūgšanu apsvērumi”.
Īsi sakot, Luteriskā baznīca kopumā un Misūri Sinode atsevišķi vienmēr ar visdziļāko nopietnību izturējusies pret aicinājumu uz Evaņģēlija kalpošanu. Teoloģiskais pamatojums tam ir vienkāršs un nepārprotams: vienīgi svētajam trīsvienīgajam Dievam kā šī amata radītājam un devējam ir tiesības uz to aicināt. Viņš aicina vai nu tieši (apustuļi un pravieši, Gal.1:1), vai arī ar savas baznīcas starpniecību (Matijs Ap.d.1. nodaļā un visa turpmākā Evaņģēlija kalpošana, sk. Ap.d.20:28; Ef.4:11; 2.Tim.2:2). Bez šāda aicinājuma neviens nedrīkst baznīcā sludināt vai pārvaldīt sakramentus (Jer.23:21; Jņ.10:1; Rom.10:15; 1.Kor.4:1).
Tādējādi pareizā kārtā aicinātus Dieva vārda kalpus nedrīkst atcelt cilvēcisku iegribu dēļ, jo viņi ir Dieva kalpi (Ps.105:15; Lk.10:16; Rom.14:4; 1.Kor.4:2; 1.Tim.5:17). Ja Dieva vārda kalps zaudē savu amatu tāpēc, ka viņa sludinātajā mācībā vai dzīvesveidā tiek pierādīta bezdievība, vai arī nekompetence kalpošanas amatā, tad amats viņam tiek atņemts tajā pašā pilnvarā, kādā tika piešķirts, proti – Dieva. Un Dievs te darbojas caur baznīcas pieņemtu likumīgu lēmumu (1.Tim.5:19).
* – Viņi ir svētuma apgānītāji atšķirībā no tiem, kuru kauli tiek salauzti uz rata par baznīcas mantas nozagšanu, ko mēs patiesībā varētu pieciest un tādus atlaist bez soda. Bet šie ir svētuma apgānītāji, jo viņi apzog Svēto Garu, ieceldami un atceldami Dieva vārda kalpus pēc savas patikas. Viņi paši grib būt sludinātāji un uzņemties kalpošanu. Tā viņi ir izpratuši Evaņģēliju.
Ieskaties