Žēlastības laika piepildījums
Labums, piepildījums, laime. Bieži lietoti vārdi, kas mēdz apzīmēt kādas noteiktas cilvēku vēlmes un to piepildījumu, cilvēka dzīves saturu un jēgu. Sākot domāt par laiku, tā plūdumu, nenovēršamo virzību, cilvēks, mēģinot sevi tajā apzināt, arvien saskaras ar šo problēmu.
Seneka raksta:
..daļu laika mums atņem varmācīgi, daļu – slepus, daļa zūd tāpat. Ielūkojies vērīgāk: mūža lielākā daļa aizrit, darot nelāgus darbus, prāva daļa – nedarot neko, bet viss mūžs – darot ko citu, nekā vajadzētu… Viss, Lucīlij, pieder citiem, mums – vienīgi laiks.[1]
Cilvēka eksistences paradokss izpaužas “es” pretrunīgajā būtībā, precīzāk, tā izpratnē. No vienas puses, “es” ir radība, bet no otras – arī radošais princips, kas izpaužas spējā iedibināt likumus, kā to atzīmējis Kants. Radošais moments noved pie pretrunas ar radības statusu, jo pretendē uz autonomiju un pašnoteikšanos, tādējādi katrs noteikts izturēšanās, rīcības modelis, paredzot cilvēka brīvību, apvērš attiecības ar Dievu otrādi, cilvēkam ieņemot centrālo vietu.
Neņemot vērā galēji materiālistisku vārda “laime” izpratni, kas labākajā gadījumā nozīmē vien nodrošinātu komfortablu un bez problēmu dzīvesveidu, un ir pašapmāns pēc būtības, jāpievēršas laimes garīgajam aspektam pieņemot, ka laime ir apzīmējums tam, ko konstituē labums, saturs un piepildījums.
Filozofs racionālists Benedikts Spinoza raksta: “Laime nav balva par tikumu, bet pati ir tikums,”[2]tā padarot laimi par ētiska rakstura kategoriju, uz kuru tiekties ir ne vien iespēja, bet pienākums. Šāda izpratne paredz laimi kā cilvēka spēkiem sasniedzamu, sevī kultivējamu kvalitāti.
Ja antīkā pasaule lielā mērā redzēja cilvēka augstāko piepildījumu un laimi “pareizā garīgā stājā,” jo ikvienā krietnā cilvēkā “..dzīvo kāds dievs, nav zināms, kāds īsti”[3] un dvēselē, kas “mirdz tikai ar pašas labumiem”[4] tad pēcreformācijas racionālisti, asociējot Dievu ar dabu[5], nonāca pie secinājuma, ka cilvēks piedzimst kā tabula rasa jeb balta lapa, un visas dzīves darbības ir sajūtu radīto atspulgu prātā rezultāts[6]. Respektīvi, piepildījums un laime ir cilvēka izšķiršanās rezultāts, tā nonākot atpakaļ pie stoiķiem, jo “kālab lūgt dievus? Padari pats sevi laimīgu”[7].
Kristietībā cilvēka “es” ir daudz kas vairāk, nekā saskaņā ar dabu piepildījumu meklējošs indivīds, jo nav “radošais sākums”, bet Dieva radība. Mēģinot piepildīt Dieva baušļus, cilvēks agri vai vēlu apzinās, ka nespēj neko vairāk, kā apzināties savu vainu. Jebkurš paša mēģinājums to noņemt un gūt piepildījumu, ir saistīts ar cilvēka gribu un brīvību izvēlēties, tādā veidā vainu tikai padziļinot. Apziņā, ka grēks pēc būtības ir tikai viens [kategorija bez daudzskaitļa], slēpjas vēl viens kristietības paradokss – jo ilgāk cilvēks ir kristietis, jo grēcīgāks viņš paliek, tas ir, jo dziļāka top grēkatziņa.
Dzīvojot pastāvīgā spriedzē starp divām pasaulēm – pasaulīgo, kurā kristietis atrodas, ar ko saistīts, bet tai nepieder, un Debesu valstību, uz kuru tic, cer, ar kuras palīdzību pastāv, bet kurā vēl neatrodas, kristieša piepildījums kā žēlastības dāvana grēku piedošanā, kas īstenojas ticības piepildītā eksistencē, iegūst eshatoloģisku raksturu.
Piepildījums nav gribas akts; Dieva dotā ticība, pati par sevi būdama pirmā baušļa īstenojums, neparedz nekādas papildus darbības. Tā ir vienīgi instruments bezgalīgas žēlastības saņemšanā, ar kuras palīdzību Dievs risina cilvēka esamības pasaulē problēmas, kuru atrisinājums, saņemts jau šodien, pilnībā realizēsies augšāmcelšanās un mūžīgās dzīves faktā.
Laiks, virzoties lineāri no radīšanas līdz pasaules galam, ir Dieva dāvana, kas tiek sniegta no mirkļa līdz mirklim, un tādējādi nav cilvēka īpašums. Līdz ar radīšanas pirmo dienu, Dievam nošķirot gaismu no tumsas, tas iezīmēja žēlastības laiku, kuru viduspunktā uzskatāmi raksturo Kristus vārdi: “Viss piepildīts!” [Jņ.19:30] Tā redzam, ka kristieša kā indivīda eksistence telpā, laikā un aiz tā viscaur ir piepildīta ar Dieva beznosacījumu žēlastības saturu. Dieva žēlastības laimi, ja vēlaties.
[1] Seneka, “Vēstules Lucīlijam par ētiku”; 1
[2] ”Ētika”, V, 42
[3] Vergīlijs,“Eneīda”
[4] Seneka, “Vēstules Lucīlijam par ētiku”; 41
[5] B.Spinoza
[6] Dž.Loks
[7] Seneka, “Vēstules Lucīlijam par ētiku”; 31
Kristietim “laimīgs” nozīmē “svētīgs.” Svētība nāk no Dieva – visupirms kā grēku piedošana un mūžīgā dzīvošana Jēzū Kristū, un pēc tam arī kā piemetamās [un izdzīvošanai nepieciešamās] lietas.