Pārsniedzot piedošanu
Jēdziens “grēku piedošana” tomēr nesniedz izsmeļošu glābjošās Kristības izpratni Jaunajā Derībā.
1. Pēt. 3:21, kas tiek lietota luterāņu Kristības liturģijās, skaidri apgalvo, ka “Kristība.. tagad arī jūs glābj”. Šie vārdi ietverti kādā agrīnā ticības apliecības formulā, kurā teikts, ka Kristus ir grēku dēļ miris, augšāmcēlies, uzkāpis debesīs un tagad ir pie Dieva labās rokas (1. Pēt. 3:18–22).
Tādējādi šeit atkal ir redzama Kristības, ticības un ticības apliecību būtiskā vienība. Mazajā katehismā Luters lieto Tit. 3:5, uzskatīdams Kristību par mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanai Svētajā Garā. Tādēļ, definējot Kristību, luteriskās ticības apliecības neaprobežojas ar tām Jaunās Derības vietām, kurās ir lietots grieķu vārds un tam radniecīgie vārdi.*
Arī Pāvils (1. Kor. 6:3) atsaucas uz priekšstatu par Kristību kā mazgāšanu. 1. Kor. 6:1–11 Pāvils norāda uz Kristību ne tikai kā uz rituālu, kas ir nepieciešams ienākšanai kristiešu kopienā, bet kā uz tādu rituālu, kurš piešķir kopienai tās unikālo raksturu gan savstarpējā piedošanā, gan atmaskojot netikumīgus darbus. Korintieši nevarēja sūdzēt tiesā savas kopienas locekļus vai dzīvot atklāti netikumīgu dzīvi, jo tādi cilvēki neiemanto Dieva valstību (1. Kor. 6:10). Šo izteikumu saistībā ar Kristību lieto gan Jānis, gan Jēzus. Šāda uzvedība korintiešiem ir kļuvusi neiespējama Kristības dēļ; viņi “ir tikuši mazgāti [kristīti], svētdarīti [vesti pie ticības] un attaisnoti Kunga Jēzus vārdā un mūsu Dieva Garā” (1. Kor. 6:11). Kristība paliek iniciācijas rituāls, bet tādā veidā, ka tā turpina noteikt ticīgā dzīvi šajā kopienā.**
Pāvila lietotā secība – mazgāšanās (Kristība), svētdarīšana un attaisnošana – atspoguļo viņa izpratni par Kristības iedarbību. Kristībā, kuru viņš sauc par “mazgāšanu”, pilnībā darbojas Gars, kas svētdara un pretendē uz kristīto kā uz Savu īpašumu. Kur tas ir noticis, tur kristītais saprot, ka viņš ir ticis attaisnots un Dievs viņu ir Kristū pieņēmis. Tādējādi Kristība nav tikai drošs pamats ticībai, bet ir Svētā Gara darbība, kas veido visu kristieša dzīvi. Viņš tagad ir Svētā Gara templis un nolēmis bēgt no netikumības (1. Kor. 6:12–20).
* – Vārda “mazgāšana” lietojums, atsaucoties uz Kristību, atgādina par diviem nozīmīgiem jautājumiem šajā sakarībā. Pirmkārt, sakramentālā skatījuma pretinieki bieži norāda uz vārdu “Kristība” un “kristīt” trūkumu, gribēdami pierādīt, ka šajos tekstos nav norādes uz šo sakramentu. Tādējādi viņi mēģina panākt savu iepriekš nosprausto mērķi, secinot, ka Jaunā Derība maz runā par Kristību. Diemžēl jāatzīst, ka daudzi luterāņu teologi ir pārņēmuši šo nostāju un lieto tādus pašus argumentus attiecībā uz citiem tekstiem. Pret šo izaicinājumu ir jāieņem stingra nostāja. Otrkārt, termina “mazgāšana” lietojuma atzīšana pieļauj iespēju atpazīt vairāk atsauču uz Kristību Jaunajā Derībā. Pieņemot minimālistu attieksmi, kad meklējam atsauces uz Kristību Bībelē, mēs radām iespaidu, ka mūsu sakramentu teoloģija ir ar plāniem diegiem šūta. Luterāņu Kristības doktrīna ir attīstījusies arī no tām perikopēm, kur tieši šis vārds nav lietots. Jāņem vērā Jņ. 3. nodaļa, kur vārds “Kristība” nav lietots. Kalvins un Bārts aizstāv viedokli, ka “ūdens” Jņ. 3:5 ir vienkārši atsauce uz Garu un nevis Kristību! Luterāņiem jāseko Lutera piemēram un jāatzīst daudzās atsauces uz Kristību. Šaubas par to, iespējams, atspoguļo raksturīgu un varbūt neatpazītu reformātu ietekmi.
** – Luters par Kristību runā tagadnes laikā:
Neturieties pie šāda uzskata, bet saprotiet, ka tāda ir Kristības nozīme, ka caur to jūs mirstat un atkal dzīvojat. Tādēļ vai ar nožēlas palīdzību vai kādā citā veidā jūs varat vienīgi atgriezties pie savā Kristībā iegūtā spēka un darīt to, ko jums ļauj darīt Kristība un ko Kristība nozīmē. Kristība nekad nekļūst nederīga, ja vien tu nekrīti izmisumā un neatsakies atgriezties pie savas pestīšanas.. Tādēļ mēs nekad neesam bez Kristības zīmes, nedz arī bez tā, ko tā apzīmē. Patiešām, mums pastāvīgi jātiek kristītiem vēl un vēl, kamēr mēs pilnīgi piepildīsim šo zīmi pastarajā dienā.
Ieskaties